Gaisa putns Svīre

Svīre

Raksts sadarbībā ar

Raugoties iztālēm uz lidojošu svīri, šķiet, ka tās apspalvojums ir viendabīgi melns. Patiesībā putna ķermeņa spalvu sega ir – to gan var redzēt tikai tuvumā – bezmaz viscaur rūsgani melna ar nelielu metāliska spīduma piedevu, vienīgi pakaklē blāv netīri balts plankums. Jaunajiem putniem arī citur uz segspalvu galiņiem un lidspalvu maliņām ir baltumi. Piebilde: svīrēm nav izteikts ārējais dzimumdimorfisms. Tāpēc noskaidrot putna dzimumu var tikai, aplūkojot tos no neliela attāluma, un vienīgi tad, ja tēviņš un mātīte atrodas līdzās, vārdu sakot, abus salīdzinot. Vīriešu kārtas svīrēm ir izteiktāks spalvu metāliskais spīdums un tās ir nedaudz lielākas.

Ēd, dzer un lidojumā guļ

Ja rodas izdevība apskatīt kādu šīs sugas putnu pavisam tuvu, turot to rokās, vērts pievērst uzmanību kādai īpašai īpatnībai: svīrei ir uzkrītoši īsas kājiņas, kuru visi – visi četri! – pirksti vērsti uz priekšu. Tāds – putniem neraksturīgs – pirkstu izkārtojums, līdz ar ļoti smailajiem nadziņiem, ir pielāgojums, kas nepieciešams, lai svīre spētu viegli noturēties pie vertikālām sienām. Vēl svīrēm ir raksturīgi relatīvi gari, taču šauri, galā nosmaiļoti spārni, kas sakļautā stāvoklī savstarpēji pārkrustojas un ievērojami pārsniedzas nelielās, iešķeltās astītes galam. Starp citu, svīru īsās kājiņas un garie spārni ir mudinājuši un joprojām mudina ne vienu vien putnu dzīves aprakstītāju kategoriski sludināt, ka šie putni nekad nesēžas uz zemes, jo nespēj pacelties no horizontālas virsmas – sak’, kājiņas par mazu, lai ar tām atspertos vai ieskrietos lidojumam, turklāt spārni traucē... Piekrītu: tīšuprāt svīre uz zemes vai uz kādas citas lēzenas virsmas, teiksim, jumta, nenolaižas – nekad savas dzīves laikā (jāpiebilst, arī uz zara, uz antenas, uz vada, uz staba ne); tā vispār kaut kur nosēžas vienīgi ligzdošanas periodā. Tā paēd lidojot, tā padzeras, lidojumā pasmeļot ūdeni no ezera, upes vai dīķa, tā izguļas lidojot. Ikdienišķās situācijās svīre ar savām tumšbrūnajām actiņām bezmaz visu laiku vārdu tiešā nozīmē raugās uz mums, cilvēkiem, no augšas. Nenoliedzami – īstens gaisa putns! Taču nepiekrītu apgalvojumam, ka šis putns nespēj pacelties no horizontālas virsmas; nevaru tādam apgalvojumam piekrist, jo pats savām acīm esmu redzējis, kā mājas strazda notriekta svīre, ar garajiem spārniem atgrūzdamās pret zemi, izmisīgi (iesākumā šķita, ka arī bezcerīgi) «airējās», «airējās», līdz beidzot tomēr veiksmīgi startēja un aiztraucās zilajās tālēs. Tātad, ja nekas, teiksim, novārgums, samirkums vai piņķerīga zāle, netraucē līdzsvaroti atgrūsties ar spārniem, putns spēj pacelties un aizlidot.

Svīīr-svīīr!

Vērojot lidojošu svīri, grūti nepamanīt: priekšpusē garie spārni tai ir uzkrītoši izliekti. Ieskatieties! Pavērojiet viņas izturēšanos gaisā: strauji, akrobātiski virtuozi manevri, daudzveidīga planēšana un, protams, pikēšana. Pavērojiet kādu laiciņu! Svīre gaisā nekad, pat pikējot, nepiekļauj spārnus ķermenim, – ieskatieties! Un vienlaikus ieklausieties: varbūt kāds putns aiztrauksies jums tuvu garām ar ātrumu 100 km stundā vai pat vēl krietni ātrāk, – sadzirdēsit, kā viņa sirpjveidīgie spārni, gaisu šķeļot, nošvīkst. Ieklausieties! Sapratīsit arī to, kāpēc svīre ir svīre: neapšaubāmi, tieši raksturīgā balss – ne ar ko nesajaucams, skaļš un griezīgs «svīīr – svīīr» – kalpojusi par pamatu lidoņa latviskajam nosaukumam.

Neatgriežas, kamēr nav pilni gaisi kukaiņu

Svarīgajā sugas atražošanas pienākuma veikšanā svīres iesaistās trešajā vai pat tikai ceturtajā dzīves gadā. Zinot, ka no laba prāta šie putni kaut kur nosēžas vienīgi, lai ligzdotu, varam just tiem līdzi vai, gluži pretēji, tos apbrīnot – desmitiem mēnešu gaisā! Nepārtrauktā lidojumā visu laiku, kamēr sevi piesaka pasaulē spēcīgākais instinkts – instinkts, kas pārāks pat par pašsaglabāšanās instinktu, – sugas turpināšanas instinkts. Tas ir tas instinkts, kas ik pavasari gandrīz visus visu sugu gājputnus nepārvarami spiež laisties grūtību un briesmu pilnajā ceļā, lai mēģinātu no siltuma un pārticības pilnajām ziemošanas vietām atgriezties šķiltenē.

Svīres, draudzīgā pulciņā veikušas vairākus tūkstošus kilometru no savām siltajām zemēm, kas atrodas Āfrikā ap ekvatoru un aiz ekvatora, mājās Latvijā ierodas, salīdzinot ar ļoti daudziem citiem Latvijas gājputniem, vēlu – maija vidū, bet pārsvarā maija nogalē vai pat tikai jūnija sākumā – kad iestājušies noturīgi silti meteoroloģiskie apstākļi. Tas ir laiks, kas mūsu ornitofaunas lielum lielai daļai jau vairāk vai mazāk aizpildīts ar rūpēm par pēcnācējiem – vai nu ar ligzdvietu meklēšanu, izraudzīšanos, ar jaunu ligzdu darināšanu, ar veco mājokļu sakārtošanu, pielabošanu, tīrīšanu, vai ar olu dēšanu, perēšanu, vai ar mazuļu aprūpēšanu. Ne viena vien putnu suga pat paguvusi savus pēcnācējus jau izvest lielajā pasaulē.

Kādēļ svīres tā kavējas atgriezties? Kāpēc viņām tik svarīgi ir noturīgi silti meteoroloģiskie apstākļi? Ceru, ka noprotat: tāpēc, ka svīres barojas tikai un vienīgi ar lidojošiem posmkājiem – tikai un vienīgi tad, kad tie lido. Svīres barību spēj noķert vienīgi lidojumā.

Jo jaukāks ir laiks, jo vairāk gaisā ir dažādu kukaiņu, – vai mēs to nezinām no savas pieredzes?! Un pretēji – arī to mums māca pieredze – nelāgā laikā lidojošu insektu ir maz. Loģiski: aukstums (tāpat stiprs un ilgstošs vējš, lietavas) spiež svīres uz dīkstāvi un līdz ar to liek tām ieturēt piespiedu gavēni. Tas lidonēm nepavisam nav vajadzīgs. Tāpēc putni, iekams nav pārliecināti, ka badošanās nedraud, pārtrauc mājupceļu un nogaida tur, kur barības jau gana. Toties, kad beidzot iestājas silts un skaidrs laiks – kad apstākļi ir kukaiņu masveida lidojumiem labvēlīgi –, mūsu svīres ir klāt. To nenogurstošie spārni tūdaļ sāk nerimtīgi šķelt Latvijas gaisa telpu no tumsas līdz tumsai...

Pateicoties svīru apskaužami labajai redzei, katra medījoša putna neparasti īsajā, toties platajā knābī dažu minūšu laikā nonāk desmitiem, bet, ja paveicas, pat simtiem, visādu kukaiņu, pārsvarā divspārņi. Kad, vēja nesti, tīmekļpavedienu galos pa gaisu ceļo zirnekļi, arī tie netiek saudzēti.

Torņu bezdelīgas

Kopš seniem laikiem svīres mitinās līdzās cilvēkiem – gan lauku apvidos, gan pilsētās, pat lielās pilsētās. Tās no mums ne tikai nevairās, bet arī nebīstas.

Liela daļa šo putnu iemanījusies veiksmīgi izmantot ļaužu veidotās būves par savu pēcnācēju lološanas vietām. Svīres mēdz saukt par torņu bezdelīgām. Dažādas nišas, iedobes augstceltņu sienās, spraugas zem daudzstāvu māju palodzēm un pažobeles – svīru biežāk izraudzītie cilvēku veidojumi. Un arī putnu būri taču ir ļaužu darināti. Te īpaši jāuzsver: svīrēm izdevīgi, ka šajā laikā jau izlolota un no būriem uz neatgriešanos izlidojusi liela daļa mājas strazdu perējumu, jo tas palielina ligzdošanai piemērotu vietu daudzumu. Bet, ja kāda svīre kaut vai tikai ielūkojas būrī, no kura strazdulēni vēl nav izvesti, tā nekavējoties saņem pamatīgu kāvienu no pieaugušajiem strazdiem. Strazdi necieš svīres.

Daļa svīru Latvijā ligzdo arī dabiskos un dzeņu kaltos koku dobumos purvu, izcirtumu, lielāku ūdenstilpju un citu klajumu malās, priekšroku dodot tiem dobumiem, kas atrodas augstāk virs zemes. Un daļa, kā mēs jau zinām, vispār neligzdo, jo nav vēl sasniegušas dzimumgatavību.

Pret savas sugas pārstāvjiem šie putni allaž izturas draudzīgi. Ja vien tas iespējams, svīres cenšas ligzdot kolonijās – kaut vai nelielās, bet tomēr kolonijās. Tās, starp citu, lielākoties arī medī, lidojot draudzīgos bariņos vai vismaz pulciņos, protams, neaizmirstot visu laiku skaļi sasaukties.

Bērnus baro ar kukaiņu lipekli

Laika jaunās paaudzes radīšanai un lološanai mūsu platuma grādos svīrēm nav daudz: Latvijā no atlidošanas līdz prom lidošanai tām vispār atvēlēti trīs, lielākais, trīs ar pusi mēneši. Tāpēc nozīmīga ir katra diena. Tās, kuras nobriedušas ligzdot, tūdaļ, bez liekas kavēšanās ķeras pie lietas. Svarīgākais un steidzamākais uzdevums – vai nu jāpielabo un jānostiprina vecā, iepriekšējā sezonā izmantotā ligzda, vai arī jāiekārto jauna bērnistaba. Laika trūkums spiež putnus steigšus, jau līdztekus perēkļa sagatavošanai, pilnasinīgi izdzīvot intīmo dzīvi.

Ligzda tiek veidota no neviendabīga būvmateriāla, kura sastāvā var ietilpt spalvas, vilna, sausi zāles stiebriņi, salmiņi un lapu gabaliņi, papīra driskas un vēl daudz kas cits – jebkas no tā, ko putni iemanās satvert lidojumā un pēc tam, darinot perēkli, ar savām lipīgajām siekalām sasaistīt vienkop. Šādi sameistarota ligzda atgādina nelielu, seklu bļodiņu. Tā ir gana izturīga, lai kalpotu vismaz divas vairošanās sezonas.

Kad ligzda gatava, mātīte tajā iedēj parasti divas, retāk trīs baltas, garenas olas. Perē vecāki pārmaiņus. Tomēr nav nekas unikāls, ja tēviņš un mātīte ligzdā uz olām tup abi blakus – plecs pie pleca. Tā tas ļoti bieži ir nelabvēlīgos laika apstākļos tumšajā diennakts periodā tajās ligzdošanas vietās, kur pietrūkst citu, īpašu – tieši nakšņošanai izmantojamu – vietu. Kad ir nelabvēlīgi laika apstākļi (atkal jau!), nereti arī dienā notiek šāda kopā perēšana.

Pēc divām ar pusi nedēļām izšķiļas mazuļi. Un nu tikai sākas! Bērnu nav daudz, toties tie ir ļoti ēdelīgi. Ēdelīgi un sākumā diemžēl arī kusli, pliki – neapspalvoti –, tāpēc tēvs un māte vienlaikus nevar doties gādāt ēdienu, jāturpina uz maiņām sildīt atvases. Un tā – pāris nedēļu, kamēr svīrēni paaugas, apveļas, apspalvojas.

Medībās vecāki ik dienu izlido jau pirms saullēkta. Visa garā vasaras diena viņiem aizrit, ķerot kukaiņus. Līdz pat vēlam vakaram. Smailie, spēcīgie spārni nenorimst vēl labu laiku pēc saulrieta. Kad vien ir piemēroti apstākļi, pieaugušie putni kukaiņo burtiski bez apstājas. Lai lieki neaizņemtu vietu, lai nekavētu laiku un netraucētu nākamā upura notveršanai, katrs kampienā trāpījies insekts top samērcēts siekalās un iemurkāts īpašā rīkles maisā, kur pievienojas kompaktā, gļotainā kamoliņā jau salipušiem citiem nelaimes biedriem. Tikai tad, kad lipeklis, kas satur desmitiem kukaiņu, sasniedzis noteiktu lielumu, putns traucas uz ligzdvietu pie mazuļiem. Ja jau mātes vai tēva mutē ikreiz tikai viens vien ēdiena lipeklis ir, tas, loģiski, nonāk tikai vienā vien no divām vai trim atplestajām svīrēnu īsknābjainajām mutītēm.

No mazuļu izšķilšanās līdz brīdim, kad tie uz neatgriešanos pamet perēkli, aizrit pusotrs līdz divi mēneši.

Sezonas laikā svīru pāris izbaro tikai vienu perējumu. Nereti – tikai vienu pašu pēcnācēju, jo otrs neizdzīvo. Turklāt, ja notiek ļaunākais – ja bojā iet abi mazuļi –, viņu vecāki nemēģina sākt vairošanās procesu no jauna, jo šā vai tā nepagūs pabeigt.

Kas tad apdraud svīrēnus? Jāatkārtojas: šīs sugas putnu labklājību negatīvi visvairāk ietekmē aukstums, tāpat stiprs, ilgstošs vējš un lietavas jeb tie laika apstākļi, kas kavē kukaiņu masveida lidojumus, vienā vārdā sakot – bads. Tomēr, lai barības nepietiekamības radītais mazuļu atbirums nebūtu svīru populācijai traģisks, Daba dāvājusi šiem putniem īpašu fizioloģisku pielāgojumu: iestājoties ēdmaņas iegūšanai nelabvēlīgam periodam, manāmi pazeminās mazuļu ķermeņa temperatūra. Tā tiek taupītas organisma enerģijas rezerves. Putnēni pēkšņi kļūst it kā apātiski – nediedelē barību, nereaģē ne uz kādiem kairinājumiem, bet nekustīgi guļ, cits citam cieši piespiedušies. Ne vienmēr visi Dabas uz laiku «iekonservētie» svīru bērni atspirgst, bet ikviens, kurš atspirgst, līdz brīdim, kad pamet bērnistabu, tiek krietni uzbarots – nodrošināts ar tauku rezervēm, kas vitāli nepieciešamas, lai veiksmīgi veiktu mūžā pirmo garo ceļojumu uz Āfriku. •