 | | L.Āriņš "Zeme" |  |
Daļēji tie ir pirmie impulsi turpmākai izvēlei profesijā. 1921.gadā ģimene pārceļas uz Tukumu, tur vidusskolas gados rodas draugi ar līdzīgām interesēm – Kārlis Neilis un Ansis Artums. Viņi kopā glezno, rīko plašākas izstādes, gudro par tālāko ceļu mākslā.
Studijas Latvijas Mākslas akadēmijā Āriņam norit ar pārtraukumiem no 1925. līdz 1942.gadam, jo traucē gan tas, ka agri jāsāk pašam pelnīt, gan iedzimtā nemiernieka daba liek meklēt jaunus ceļus mākslā. Akadēmiskās mācību programmas nesaista, un Leonīds Āriņš tiecās strādāt patstāvīgi un izprast 20.gadsimta 20.gados latviešu mākslā iestrāvojušos modernisma virzienus, īpaši iedziļinoties Valdemāra Tones, Romana Sutas, Niklāva Strunkes un Jēkaba Kazaka darbos. Leonīds Āriņš daudz laika veltī izstādēm un bibliotēku apmeklējumiem, pētot franču jaunlaiku mākslu. Īpaši saistoši viņam liekas Vinsents van Gogs un Anrī Matiss. Gūtie iespaidi bagātina Āriņa mākslas un pasaules izpratni un palīdz veidot tālāko attīstības līniju paša daiļradē, kur vadošā kļūst iztēle un fantāzija. Viņš daudz strādā, izkopjot zīmējumu un kļūstot izteiksmē lakonisks. Vērojot dabu, gleznotājs tiecas radīt savus simbolus, pasaules redzējuma kodu.
Leonīds Āriņš nenorobežojas vienas skolas ietvaros, jo ir atvērts radošiem aizguvumiem un interpretācijām. Viņa daiļradē var saskatīt franču glezniecības ietekmes ar fovismam raksturīgo krāsu pārsvaru, Anrī Matisa, Pjēra Bonāra, Fransa Mazerela, Fajumas portretu un lietuviešu glezniecības iezīmes. Tas viss palīdz māksliniekam dziļāk atklāt paša redzēto un pārdzīvoto.
Leonīda Āriņa mākslā ir izteikta vēlme atgriezties pie vieniem un tiem pašiem motīviem, veidojot attīstībā esošus ciklus. Tēmas saistās viena ar otru – vagas, saule, darbnīca, jūra un mākslinieks kā centrs. Zīmējumā un gleznās viņš neapmierinās tikai ar tiešu dabas vērojumu, bet rāda savu attieksmi, attēlojamā objekta būtību, vietas un lietas dvēseli. Tā ir jūtīga un skaidra uztvere, kas dažbrīd asociējas ar bērnu zīmējumu tiešumu un svaigumu. Izpildījuma manierē valda brīva līnija un aktīva, nereti lokāla krāsa, uzsvērta gleznas plakne, izmantoti pagleznojumi un konturējumi, faktūras.
Zīmējums ir īpaša un plaša tēma, kas pieļauj plašas improvizācijas iespējas. Āriņam īpaši svarīga ir izteiksmīga līnija, laukumu dažādība, ritms un kustība, visa motīva tveramība. Viņa zīmējumos ir daudz izdomas un asprātības. Tos var uztvert arī kā mākslinieka dienasgrāmatas lapas, kur fiksētas sajūtas un mirkļa vizuālie priekšstati. Dažkārt zīmējumi kļūst par pamatu eļļas gleznām.
Nozīmīgs Leonīda Āriņa veikums Latvijas kultūras dzīvē ir viņa iecerētais un dibinātais Tukuma muzejs. Muzeja kolekcijas pamatā ir Āriņa privātkolekcija, kuru viņš sāka vākt un veidot no 1929.gada. Muzeju atklāj 1936.gadā, un Leonīds Āriņš ir tā pirmais direktors.
Izstādē eksponēti darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Tukuma muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja krājumiem, ģimenes un privātajām kolekcijām.
|
Ir ko teikt par šo rakstu? (0)
