Taču, pavirši raugoties, no pirmā acu uzmetiena ir grūti saskatīt āpša ārēju līdzību ar kādu no šiem šmaugajiem, lunkanajiem Latvijas faunas pārstāvjiem - viņa rumpis ir masīvs, drukns jeb, maigāk izsakoties, korpulents. Tiesa, ķermeņa priekšdaļa gan nav apaļīga, tā ir sašaurināta: gan galva kopumā - slaika, garena -, gan konkrēti purns - slaids, relatīvi pat garš. Toties aste āpsim ir salīdzinoši īsa. Arī kājas ir īsas, taču ar platām pēdām. Ausis nelielas, apaļas; acis mazas, novietotas ieslīpi. Pieauguša āpša garums, mērot no purna gala līdz astes galam, sasniedz 60-90 cm; āpšu tēviņi augumā allaž pārspēj sava vecuma mātītes. Pieauguša dzīvnieka ķermeņa masa pavasarī un vasarā ir 7-12 kg, toties rudenī un ziemas sākumā - līdz 20 un pat vairāk kilogramu. Par to, kāpēc tāda atšķirība, mazliet vēlāk. Ķermeņa apmatojums āpsim viscaur raupjš, tas sastāv no ļoti īsas pavilnas un gariem sarveidīgiem (rupjiem, resniem) akotmatiem. Apmatojuma krāsa uz muguras un sāniem sudrabaini pelēka, tiesa, tajā ir saskatāmi arī brūngani toņi. Galvas matu krāsa uz pieres un vaigiem pamatā ir ļoti gaiša, pat balta, taču - uzkrītoši, ka uz tā baltuma no purna priekšdaļas pāri acīm abpus galvai līdz pat ausīm stiepjas šauras, spilgti melnas joslas. Kakls, krūtis un kājas melnas. Arī ausis ir melnas, bet ar baltām maliņām. Āpsis ir tā sauktais pēdminis - ejot atbalstās uz visas pēdas. Pārvietojas viņš lēni, jo kājas īsas, bet rumpis drukns, - galvenokārt soļiem, retāk rikšiem vai īsiem lēcieniem. Zvēra pirksti gareni, priekškājām tie bruņoti ar nedaudz ieliektiem, gariem, samērā platiem, taču strupiem nagiem, kas vienmēr atstāj skaidri saskatāmus iespiedumus pēdu nospiedumu priekšgalā. Priekškāju atstātie pēdu nospiedumi ir 5-6 cm gari un 5-5,5 cm plati; pakaļkāju atstātie ieminumi - vidēji 7 cm gari un 4,5-5 cm plati. Āpsis ir aktīvs tikai krēslā un tumsā. Tāpēc tam ļoti labi attīstīta oža. Toties dzirde, ja to salīdzina ar āpša ožu, pat neraugoties uz naksnīgo dzīvesveidu, ir mazattīstīta. Arī redze viņam vāja - pavisam vāja. Turklāt zvērs ir tuvredzīgs - priekšmetus pilnvērtīgi izšķir tikai līdz desmit soļu attālumam. Avenāju pieminekļi
Lai gan āpsis atzīts par plēsēju kārtai piederīgu dzīvnieku, tātad par plēsoņu, gaļēdāju, būtībā viņš ir visēdājs. Barību meklē dažādās vietās, tomēr lielākoties zemsedzē (gan dzīvajā, gan nedzīvajā) un augsnē. Meklējot barību nedzīvajā zemsedzē, ļoti bieži izkasa raksturīgas nelielas koniskas bedrītes. Ko āpsis ēd? Jebkura zvēra ēdienkarti visvieglāk no-skaidrot, izķidājot tā fekālijas jeb ekskrementus. Āpsis nav izņēmums. Viņa ekskrementi atrodami pastāvīgo taku malās nelielās āpša paša izkārpītās iedobītēs, kā arī kaudzītēs. Ja netiek iztraucēts, gan bedrītes, gan kaudzītes zvērs allaž rūpīgi aprok, tomēr tas nepadara šos veidojumus neatrodamus. Bet savas pastāvīgās mājvietas tuvumā jebkurš āpsis īpaši izvēlētā laukumiņā ierīko, proti, izkārpa, vairākas īpašas atejas bedrītes. Līdzko kāda no tām ir pilna, aizkārpa to ar zemi vai aizrok. Kad atbilstoši izmantots viss laukumiņš, izraugās un sagatavo lietošanai citu. Bet vecās atejas vietas parasti kupli aizzeļ ar avenājiem, jo āpša mēsli dāsni satur aveņu sēklas. Acīgam vērotājam kupli, lekni avenāji, kas redzami it kā nepiemērotās vietās, dod norādījumu, ka tuvumā mīt vai nesen mituši āpši. Mēsli āpsim ir velteniski, abi gali vai tikai tievākais gals tiem noapaļots. Mēslu garums 4-8 cm, diametrs 1-2 cm; konsistence ir samērā irdena, krāsa lielākoties pelēka vai brūngana. Zvēru kaku pētnieki āpša ekskrementu saturā parasti atrod kukaiņu hitīnu, abinieku un rāpuļu kaulus, tajā var būt arī putnu olu čaumalas, putnu spalvas, nelielu zīdītāju mati un kaulu fragmenti, gandrīz vienmēr ir arī dažādu augu daļiņas. Gada siltajā periodā āpsis pārtiek galvenokārt no daždažādiem bezmugurkaulniekiem, pirmām kārtām - kukaiņiem, kas ir to visiecienītākā barība; īpaši kāri āpši ir uz dažādu seškājaiņu kāpuriem. Āpša nedaudz «uzrautais» purns, konkrētāk, purna gals, izskatās un arī ir visnotaļ piemērots insektu meklēšanai - dažādu alu, spraugu un caurumu izošņāšanai, izokšķerēšanai. Savukārt zvēra nagi ir kā radīti plēšanai, rakšanai, kārpīšanai, ārdīšanai. No tiem krietni dabū trūkties ne tikai augsnes virskārta 5-20 centimetru dziļumā, bet arī pussadrupušas kritalas un veci celmi, izkaltuši prauli, žagaru kaudzes. Un skudru pūžņi, jo āpsis bez aizspriedumiem ēd skudras un to kāpurus. Ikvienam āpsim ir dzīres, ja izdodas zemes aliņā saokšķerēt kādu lapseņu vai - jo īpaši - kameņu lig-zdu: kameņu ligzdā ir ne tikai apetītelīgi peri, tajā ir arī gards medus... Mēli var norīt! Jā, āpsis ir saldummīlis. Tos dzēlējkukaiņus, kuriem, aizstāvot ligzdu, izdodas caurkļūt uzbrucēju sedzošajiem garajiem sariem un iekļūt dziļāk vilnā, un durt savus dzeloņus viņa miesā, āpsis nospiež, vārtoties pa zemi. Nospiež un turpina maltīti. Šādu dzīru vietās vienmēr paliek izkārpītas bedrītes, kurām visapkārt mētājas peru šūnu fragmenti. Bedrītes, iedobītes - gan apaļas, gan piltuvveida - paliek allaž, kad āpsis izkasa to, ko uzošņājis. Viņš labprāt ķer sliekas. Viņš laupa dzīvību gliemežiem. Zvērs, kā zinām, tiesā arī mugurkaulniekus. Abiniekus, visvairāk vardes. Rāpuļus, galvenokārt bezkāju ķirzakas glodenes, kā arī odzes, jo šīs divas reptiļu sugas, tāpat kā āpsis, ir nakts dzīvnieki. Netiek laista garām izdevība pamieloties ar uz zemes ligzdojošiem putniem, to olām un mazuļiem. Labprātīgi viņš neatsakās arī no «klasesbiedriem» - ci-tiem zīdītājiem, visupirms jau peļveidīgajiem grauzējiem - retumis paveicas notvert kādu strupasti, peli. Zaķēns vai stirnēns - īpaši veiksmīgs ķēriens! Āpša veģetārajā ēdienkartē ietilpst galvenokārt šādu tādu augu saknītes, lapiņas un ogas. No ogām vislabprātāk ēd avenes, zemenes, arī lācenes, kazenes, mazāk kārs viņš ir uz brūklenēm, mellenēm, zilenēm, bet dzērvenes uzkož retumis. Tas vēlreiz apliecina - āpsis ir saldummīlis! Sēnes? Pret rudeni, jā, - āpsis ēd arī sēnes. Baravikas, citas bekas - tās galvenokārt. Īpaši gardi viņam droši vien šķiet cepurīšu sēņu augļķermeņi, kuros iekšā daudz dzīvnieku - «sēņu tārpu» jeb, pareizāk sakot, dažādu kukaiņu kāpuru. Vasaras nogalē un rudenī āpša ēdienkartē līdztekus dzīvniekiem ievērojamu vietu dažāda veģetārā barība ieņem tāpēc, ka maksimāli jāuzkrāj zemādas tauku rezerves ziemošanas periodam. Kad guļ ēdamie, guļ arī āpši
Jā, āpsis ir viens no tiem samērā nedaudzajiem Latvijas zīdītājiem, kas gada aukstos mēnešus pavada neaktīvā stāvoklī. Lai gan apmatojums gada aukstajā periodā āpsim ir tikai mazliet biezāks nekā vasarā, ziemas migā viņu rudenī iedzen nevis sals, bet draudošais bads - barības trūkums, tās nepieejamība. Jo arī zvēra pamatbarība taču guļ ziemas stingumā vai pat «mūža miegā», vai vismaz atrodas nesasniedzamās vietās. Tauku uzkrāšanas periodā no tipiskiem nakts un krēslas dzīvniekiem āpši uz zināmu laiku pārtop visu dien- nakti vairāk vai mazāk aktīvos dzīvniekos, jo jāēd, jāēd, jāēd... Rudenī, jo tuvāk nāk ziema, jo neizvēlīgāki barojoties viņi kļūst: tiesā burtiski visu, kas kustas un kas nekustas. Uz ziemu steidz veidot savā ķermenī kriet-nus tauku krājumus, lai izdzīvotspēju neietekmētu enerģijas rezervju nepietiekamība, lai nepietrūktu spēka bez pārtraukuma izturēt auksto periodu. Pilnvērtīga uzbarošanās šiem zvēriem ir svarīgākais nosacījums izdzīvošanai ziemošanas laikā. Pirms došanās guļā dažs labs ir pamanījies pieņemties svarīgumā pat par 4-6 kilogramiem, samērojot ar vasaras svaru. Kā vēl āpši gatavojas ziemas sagaidīšanai? Pārģērbjoties jeb nomainot apmatojumu. Vecā, «nolietotā» apmatojuma izkrišana un jaunā izaugšana norit pakāpeniski, toties laikus - jau vasaras nogalē. Runājot par āpšu ziemošanu, jāuzsver, ka šie zvēri īstā ziemas miegā neiegrimst, vien ieslīgst dziļā snaudā. Āpšiem raksturīga tā sauktā fakultatīvā ziemas guļa. Viņu miegs ir sekls. Tādā miegā ieslīgušie ziemotāji var diezgan ātri pamosties, pārtraukt guļu, ja tiek iztraucēti. Kas tā par guļu, ja visas organisma sistēmas, atskaitot kuņģi, kas parasti sarāvies čokurā, darbojas?! Tiesa, ne tik intensīvi, cik gada siltajā periodā, bet tās darbojas. Kas tā par guļu, ja ķermeņa temperatūra pazeminās tikai par dažiem grādiem?! Spriediet paši: vai tas ir īsts ziemas miegs, ja katrs troksnītis, ja plusgrādīga apkārtējā temperatūra spēj atmodināt?! Apmetne pazemē
Savas ziemotavas, kas atrodas alā - pazemes midzenī -, āpši necenšas nekā īpaši slēpt. Faktiski viņi vispār neslēpj savas mājvietas, acīmredzot paļaudamies uz to nepieejamību. Viņu mājvietas ir sausos mežos, mežmalās sausos uzkalniņos izraktas alu sistēmas ar daudzām ieejām. Bezsniega periodā āpša vai āpšu ģimenes apdzīvotā vieta ir itin uzskatāma: vaļņveidīgi svaigas zemes izsviedumi alas ieejas caurumu priekšā; visas alu atveres krustu šķērsu savstarpēji saistītas ar pamatīgi iemītām, ķepu nobradātām takām; labi saskatāmas ir paplatas takas, kas dažādos virzienos stiepjas no mājvietas uz barošanās un dzeršanas vietām. Ja ģimeni mājokļa tuvumā pārlieku netraucē, tad, gadiem ritot, āpšu iesākumā nelielais pazemes eju tīkls pamazām pārtop: izveidojas par pamatīgu apmetni, kurā divos stāvos izraktas daudzas garas un sarežģītas galerijas, kas cita ar citu savieno dažādas - lielākas un mazākas - apakšzemes kameras, tiek izveidota viena otra sānala un neskaitāmas izejas virszemē. Šādu milzīgu būvi nereti apdzīvot vienlaikus divas āpšu ģimenes. Smirdīgie kaimiņi
Pastāv uzskats, ka lapsas, ja noskatījušas āpšu alas sev, mērķtiecīgi, tīšuprāt izsmirdina saimniekus no viņu mājām. Varbūt. Viens, kas tiesa: lapsas nereti iemājo apdzīvotās āpšu alās kādā labirinta atzarā un dzīvo tur uz nebēdu. Āpšiem gan bēdas: lapsu mājvietas apkārtne vienmēr stipri smird, jo midzeņus šie zvēri netīra, savus mēslus neaprok. Starp citu, ne tikai lapsas, arī jenotsuņi iekārtojas un dzīvo āpšu alās, taču - pārsvarā tādās, kuras āpši paši labprātīgi, bez tīšas izsmirdināšanas pametuši. Ja kāds no šiem suņveidīgajiem tomēr iemitinās āpšu pašu joprojām apdzīvotās alās, tad mitinās tas smirdeklis lielo alu sistēmu nomaļākajos nostūros. Āpši ir tīrīgi radījumi, tāpēc nevar būt pat runa par viņu apmierinātību ar šiem apakšīrniekiem, bet par neizskaidrojamu iecietību pret viņiem - gan. Āpši paši taču tik ļoti cenšas nepiegružot mājokļus - pirms ieiešanas alā viņi nopurinās, nopurina pat pakaļkājas. Alas ziemas dizains
Šai kontekstā varētu pieminēt vēl vienu pazīmi, kas vēsta par āpšu pošanos ziemošanai: pieaugušajiem āpšiem - savu pastāvīgo mājokļu sakopšana un pielāgošana ziemošanai, jaunajiem dzīvniekiem - alu rakšana un iekārtošana. Alas uzkopt un pielāgot ziemai āpši sāk, kad vasara jūtami nosliekusies uz rudens pusi. Viņi vispirms nomaina midzeņu kamerās izklājumu: izvāc nolietoto un sagādā citu - sanes sausu zāli un sūnas. Ziemošanas vietai jābūt pietiekami siltai, lai dzīvnieks nenosaltu, un tajā pašā laikā arī pietiekami vēsai, lai uzkrāto enerģijas rezervju pietiktu līdz pavasarim - lai tās netiktu izmantotas priekšlaikus. Zvēri jau laikus gan no iekšpuses, gan ārpuses aiztaisa - aizkārpa ar smiltīm - bezmaz visas alu ieejas jeb izejas. Bet visas nē. Uzreiz nē. Dažas paliek. Tās no iekšpuses tiek aizkārpītas vēlāk - tieši pirms laišanās ziemas miegā. Vēls rudens, sals, varbūt pat sniegs ir klāt. Kas notiek? Jālaižas dusā. Nav tā: vakar zvērs vēl aktīvi rosījās, bet šodien jau guļ kā nosists. Ir tā: jo taukāks āpsis kļūst, jo nelabprātāk, retāk viņš parādās ārpus alām; jo vairāk rudenī atdziest gaiss, jo arvien biežāk un ilgāku laiku viņš pavada, snauduļodams savā ziemošanai sagatavotajā migā, un tikai tad, kad apkārtējās vides temperatūra pazeminās līdz kritiskajai robežai, dzīvnieks beidzot pa īstam sāk ieslīgt ziemas guļā. Viņš saritinās kamolā, piespiež vēderam purnu, kājas un asti, pieglauž vaigiem ausu gliemežnīcas, aizver, protams, acis un palēnām sastingst. Viņa ķermeņa temperatūra pakāpeniski pazeminās. Cik ilgi un cik cieši dzīvnieks guļ, tas, par sugu kopumā runājot, atkarīgs no konkrētās ziemas barguma, noturīguma, garuma. Runājot par katru atsevišķu īpatni, jāatkārto, ka ziemošanas norisi visstiprāk ietekmē uzkrāto barības vielu daudzums - to pietiekamība vai nepietiekamība. Ja pošanās laikā āpsis ēdis pietiekami un ja ziema ir gana barga un vienmērīga, miega periods ilgst līdz pat pavasarim - vismaz līdz martam. Ja neuznāk atkusnis... Ja ziemā uznāk atkusnis, tad ne vienu vien pamodina. Ja atkusnis iestājas ne vienu reizi vien... Atkusnis ir kaitīgs: āpši atkusnī pamostas, pamet alas, nerezultatīvi klejo barības meklējumos - nevajadzīgi iztērē daudz enerģijas. Nereti paši kļūst par barību, piemēram, vilkiem. Vai par medījumu cilvēkiem, jo šī suga Latvijā ir nelimitēti medījama. Atkusnis āpšiem nav labs. Silta ziema nav laba. Monogāmā ģimene
Pēc normālas «atmigšanas» normālā pavasarī ikviens āpsis tūdaļ steidz pastiprināti baroties. Šajā laikā zvērs ir relatīvi mazizvēlīgs - notiesā visu, ko vien ēdamu spēj atrast vai noķert. Vajag steigt atgūt krietnu daļu no ziemas guļas laikā zaudētā svara, jāatjauno dzīves spars un spēks, - tālab pavasarī jāēd pirmām kārtām tas, kas viegli vairumā iegūstams. Nevar atļauties būt izvēlīgs arī tāpēc, ka gastrocimperlībai nepietiek laika, daļa no tā jāatvēl mīlestībai, jo no marta līdz maijam āpšiem ir riesta periods. Tas ir grūts laiks jaunajiem dzīvniekiem, iesācējiem, jo viņiem jāsameklē vai jāizcīna sev partneris. Pārotiesgatavību sieviešu dzimuma zvēri sasniedz pusotra, vīriešu dzimuma zvēri - divarpus gadu vecumā. Tie dzīvnieki, kuri nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta, iztiek bez problēmām, jo āpši ir monogāmi radījumi, kas turklāt partneri izvēlas uz visu mūžu, izveido stabilu pāri. Katram pieaugušam āpsim ir pastāvīgs, uzticams dzīvesbiedrs. Arī ārpus vairošanās perioda āpšu pāris ir noturīgs, partneri dzīvo līdzās, tiesa - viens otru daudz netraucē. Mēnesi akli
Āpsēni piedzimst neilgi pirms vecāku kārtējā riesta - marta beigās vai aprīlī. Māte laiž pasaulē divus trīs, varbūt pat vairāk āpsēnu. Un drīz vien pēc tam āpšu tēviņš atkal dodas patraucēt savu dzīvesbiedri - atkal taisa bērnus, kārtējos, tos, kuriem māte dāvās dzīvību pēc bezmaz gada, proti, nākamajā pavasarī. Tik ilgi no ieņemšanas līdz dzemdībām jāgaida tāpēc, ka gandrīz pusgadu - rudenī un ziemā - dīgļu augšana un attīstība mātes ķermenī ir apstājusies: piecus sešus mēnešus grūsnības norisē ir tukšais posms. Šo īpatnību zinātniski definējot, jāsaka, ka āpsenes grūsnībi raksturīgs garš t.s. latentais periods, kura laikā dīgļu attīstība ir pārtraukta, tāpēc no apaugļošanās brīža līdz mazuļu piedzimšanai aizrit vairāk nekā desmit mēneši. Kas ar āpsēniem notiek pēc piedzimšanas un kas notiek pēc brīža, kad viņi ierauga dienas gaismu? Piedzimt un ieraudzīt dienasgaismu nav viens un tas pats! Nav, jo bērni piedzimst akli! Viņi taču piedzimst pazemes midzenī. Kāda tur dienasgaisma!? Actiņas viņiem atveras vēlu - tikai dzīves 37. diennaktī. Apmēram mēnesis paiet, iekams mazuļi iegūst daudzmaz āpsisku izskatu un apaug ar matiņiem. Taču saulainā laikā mamma mēdz bērnus iznest ārā no alas uz kādu pusstundu dienā arī agrāk - kamēr tie vēl akli un bezpalīdzīgi, nespēcīgi. Tas - lai pilnvērtīgi attīstītos skelets. Mātes pienu mazuļi ēd līdz trīs mēnešu vecumam. Ārpus alas āpsēni pastāvīgi sāk pabāzties aptuveni pusotra mēneša vecumā, bet, kad bērni šai pasaulē pavadījuši jau divus mēnešus, alas priekšā jo bieži tiek rīkotas līksmas rotaļas, protams, vecāku, lielākoties mammas, uzraudzībā. Necik ilgi, un, skat, trīs mēnešus veci jaunekļi jau līdz ar māti iesāk doties naksnīgos izgājienos pa vecāku iestaigātām takām: pēcnācēji apgūst ēdiena gādāšanas iemaņas. Un tā - līdz vasaras beigām. Kā redzējām, vairošanās periodā āpši dzīvo stabilā ģimenē, kas sastāv no vecākiem un mazuļiem. Bet vasaras nogalē vai rudenī jaunā paaudze parasti sāk patstāvīgu dzīvi. Arī savas dzīves pirmo ziemu lielākā daļa pusaudžu pārlaiž katrs savā - pašierīkotā alā. Ja tomēr kāds no vecāku mājokļa neizvācas rudenī, tad nākamajā pavasarī, tūlīt pēc pamošanās, gan viņam noteikti nākas steidzīgi pamest dzimtās mājas. • |
Ir ko teikt par šo rakstu? (0)
