Jāņa diena lepni nāca Ugunīsi vizēdama
Visi kalni, pakalniņi visi Jāni sveicināja. Pavasari ievas zieda pa visiemi krūmiņiem,
Jāņu nakti gunis dega pa visiemi kalniņiem.
Jauka bija Jāņu diena par visāmi dieniņām
Līgo saule, līgo bite, līgo visa radībiņa.
Visu gadu Jānīts nāca, nu atnāca šovakar
Dimdēj’ zeme atjājot, žvanstēj’ pieši nolecot. Ai, Jānīti, Dieva dēls, tavu platu cepurīt:
Visa plaša pasaulīte apakš tavas cepurītes.
Sen to Jāni daudzināja, nu to Jāni ieraudzīja:
Ziedu kronis galviņā, zāļu nasta mugurā.
Uz avotu līgot gāju Jāņu dienas vakarā;
Izlīgoju zelta kroni, ar visiemi žuburiem.
Es, Jānīti, tevis dēļi visu nakti negulēju,
Nokavēju savu miegu visu nakti līgodama.
To celiņu gan pazinu kur gājuši Jāņa bērni:
Tas celiņis nokaisīts dzelteniemi ziediņiem.
Līgot kāpu ozolāi Daugaviņas maliņā
Bij’ bitīte līgotāja, bij’ deviņi bāleliņi. Kas to ceļu notekāja ar basāmi kājiņām?
Jāņa bērni notekāja Jāņa nakti līgodami
Sanācieti, Jāņa bērni, te ir laba līgošana
Mums ziedēja dāboliņš deviņāmi lapiņām. Jāņu māte sieru sēja deviņiemi stūrīšiem,
Jāņu tēvis alu dara no saldiem miezīšiem.
Es iesviedu baltābolu Jāņu mātes pagalmā
Lai laimīte pakaļ gāja pa ābolu laipodama. Tur man tika līgot iet, kur lustīga Jāņu māte:
Kā bitīte vidzīnāja savus bērnus saņemdama.
Jāņu tēvs rūkdams nāca, alus kanna rociņā,
Jāņu māte dancodama ar to siera telēķīti.
Mielo viesus, Jāņu māte cik maizītes turēdama:
Viesi maizes neapēda, slava gāja tālumā.
Tā nedari, Jāņu māte, kā darīji pērno gadu;
Es atnācu līgodams, tu iebēgi kaņepēs.
Nāc ārā, Jāņa māte, saņem savas Jāņa zāles:
Vībotnītes, papardītes, sarkano āboliņu.
Es ienesu asu dadzi Jāņa mātes laidarā,
Lai saduras raganiņas, Jāņu nakti slaukt ejot.
Labvakar, Jāņu māte, vai ir silta istabiņa?
Ja būs silta istabiņa, tad būs jauka valodiņa. Es uzliku Jāņu mātei zaļu ziedu vainadziņu,
Lai telītes lielas aug ziedaināmi kājiņām.
Iesim, bērni, istabā, kāda Jāņa istabiņa.
Šūtin šūta, pītin pīta, Kā rakstīt norakstīta, Visapkārt vaska sveces, vidū liepa līgojās
Visiem vārti appušķoti, nāburgami nepušķoti
Nāburgami laiski puiši, savus vārtus nepušķoja. Kaimiņos slinkas meitas, nepušķoja nama durvis;
Es paņēmu nātru čupu, appušķoju nama durvis. Es pazinu to sētiņu, kur gaidīja Jāņa bērnus:
Tā sētiņa izpušķota ar zaļiemi ozoliem.
Visiem vārti appuškoti, sērdienei nepuškoti;
Dod, Jānīti, savus puškus, lai puškoja sērdienīte.
Jauni puiši, jaunas meitas, Jāņa nakti neguļati,
Tad rītiņu redzēsieti kā saulīte rotājāsi. Es redzēju Jāņu nakti Laimes māti staigājot:
Zīda svārki mugurā, zelta kurpes kājiņā. Jāņu nakti, bāleliņi, pieguļāi nejājati,
Meža māte suņus sauca, rīdīs jūsu kumeliņus.
Tu, pelīte, še maizīte, nāc man līdzi tautiņās,
Ja būs laba vīramāte, es pie tevis remdēšos.
Appušķoju raibu govi ar bērziņa žagariem,
Pušķo, Dievs, citu gadu ar raibāmi telītēm.
Es savāmi telītēmi āboliņa valgu viju,
Lai tās manim pašas nāca Jāņa rītu sētiņā.
Rindā nāca raibas govis, pulkiem bēri kumeliņi,
Visi pulkiem satecēja Jāņu mātes laidarā.
Kas grib baltu villainīšu, lai dzen aitas pieguļā:
Jāņu nakti zelta rasa, tad aitiņas mazgājās.
Jauni puiši, jaunas meitas, līgojieta Jāņu nakti!
Jānīts sēja zelta naudu Jāņu nakti tīrumā.
Kas spīdēja, kas mirdzēja viņā lauka galiņā?
Jānīts kūra uguntiņu savus bērnus gaidīdams. |
