logo
rus eng
Manas vietas
draugiem.lv
Login
Parole
Reģistrēties
Kāpēc reģistrēties?
Aizmirsi paroli?
Ātrā pieeja
Naktsmītnes
Rezervējamās naktsmītnes
Pirtis
Ievērojamākās vietas
Pilis un muižas
Atpūta laukos
Telpas svinībām, banketiem
Restorāni, kafejnīcas
Atpūta pie ūdens
Muzeji
Naktsmītnes Rīgā
Informācijas centri
Teātri
Konferencēm un semināriem
Auto noma
Peintbola vietas
Pasākumu kalendārs
Aprīlis
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30
Maijs
1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
Rezervē ar atlaidi!
Šobrīd Vietas skatās 323
Viesi - 323
Reģistrētie lietotāji - 0
Sadarbībā ar
Booking
Krievijas Tūrisma Industrijas Savienības Baltijas nodaļa
Worldofbmx.com
Autoorientēšanās
Latvijas Viesn
Slovākijas ceļvedis
Dabas retumu kr
Vidzemes t
Sazinies ar Vietas*lv!
Tālrunis: +371 29111411
e-pasts: [email protected]
Skype:  vietas_lv
Twitter: vietas
IESAKI ŠO SATURU CITIEM!
Raksti > Vēsture

Lustes pils drupas

Autors: www.jaunberze.lv
08.12.2007
Skatīts 15040 reizes
Šai vietai un tuvākai apkārtnei Uz Lustes pils vietu un apkārtni jāraugās kā uz senu svētvietu un dziedniecības vietu. To apliecina teikas par velna taisīto ceļu uz Lustes muižu, par Lustes dīķi, kā arī par akmeni ar velna pēdu, senkapu uzkalniem u.c.
Pienavas upītes krastos pie pils atradies dziedniecības avots, un vēl Rīgas Latviešu biedrības konversācijas vārdnīcā (Rīgā 1911.g.) rakstīts: „Pienavas upītes krastā muižas tuvumā atrodas veselības avots, no pāršķelta akmens izverd kristālskaidrs ūdens." Hercogu laikos šo ūdeni bija iecienījušas hercoga galma dāmas. Protams, ne jau viņas atrada šo vietu, tās sākumi meklējami tad, kad „velns uzbēra" ceļu uz Balto muižu. Dobeles mācītājs Johans Rīvijs ap 1570.g., līdzīgi kā citi mācītāji citās Latvijas teritorijas vietās, izvēlējās šo seno kulta vietu, lai šeit dzīvotu un ražīgi strādātu. Uz Vecpienavu jāskatās kā uz vietu ar izcilu nozīmi mūsdienu latviešu kultūras attīstībā. Šeit sarakstīta pirmā zināmā grāmata latviešu valodā. Tās iznākšana bija būtisks solis, lai paši latvieši varētu sākt mācīties lasīt un rakstīt. Tomēr šī darba sākumi meklējami Rīgā, Jēkaba baznīcā. Tās latviešu draudze mācītājs Johans Eks tulkojis vairākus garīgos tekstus. Pie Eka par palīgmācītāju 16.gadsimta 40. gados strādāja Vācijā dzimušais Johans Rīvijs. 1550. gadā Rīvijs atstāja Rīgu nekārtīgas dzīves dēļ un vēlāk darbojās par Dobeles mācītāju. Rīvijs griežas pie Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera ar priekšlikumu sastādīt latviešu reliģisko grāmatu. 1570. gadā hercogs viņam piešķira Vecpienavu ar diviem zemniekiem Tīkliņu un Aņģi. Rīvijs nomira darbu nepabeidzis. Rīvija materiālus pēc viņa nāves hercogs nodeva četru mācītāju komisijai, kuras priekšgalā bija Iecavas mācītājs Mike, piedalījās Bauskas mācītājs Geimers, Tukuma mācītājs Lembreks, Saldus mācītājs Vegmanis. Šī komisija nobeidza Rīvija iesākto darbu, 1956 gadā sāka iespiest rokas grāmatas pirmo daļu- Lutera Enchiridionu, kam nākošā gadā sekoja stāsti par Kristus ciešanām un miršanu un dziesmu grāmata. Rīvija darbs bija nozīmīgs arī ar to, ka tajā izmantoti pirmo(nesaglabājušos) latviešu grāmatu teksti, Jēkaba baznīcas 1530. un 1537.g. izdotie latviešu katķismi, tādējādi saglabājot ziņas par tā laika latviešu valodu(vācu mācītāju izpratnē). Pēc j.Rīvija nāves Vecpienava paliek Rīviju dzimtas īpašumā, tomēr J.Rīvija dēls Frīdrihs 1738.gadā atdeva muižiņu savam svainim K.Bīronam, kad Bīroni atkal kļuva par hercogiem. 1775.gadā sākās Vecpienavas vēstures trešais periods. Kurzemes pēdējais hercogs Pēteris Bīrons sāka celt pēdējo grezno hercogistes pili. Projekta autors - dāņu cilmes arhitekts Severīns Jensens. Pilij īpatna skursteņu sistēma- visu pils krāšņu dūmvadi bēniņos ar arkām savienoti vienā dūmenī. Pils fasādē telpiski greznojumi, uz pārējām trim ārsienām tie uzgleznoti radot ilūziju. Ap pili bija siltumnīcas ( to būvi pabeidza 1777.g.) un plaši iežogojumi zvēriem, parks ar ēnainiem laukumiem, tempļi, tilti, ķīniešu māja, grieztu koku stādījumi, ozolu parks(šai vietā tie paši neaug). 1780. gadā Vecpienavu par godu Prūsijas kroņprinča Frīdriha Vilhelma apciemojuma pārdēvēja par Fridrihlusti, drīz vien to nomainīja saīsinātais Lustes pils vārds. 20 gadsimta sākumā pils apkārtne bija jau stipri nolaista. To vēl 1910-1912.g. sakopa profesors Paulis Lejiņš, vadot šeit Jelgavas zemkopības skolas audzēkņu praksi. Pāris gados apkārtnes lauki kļuva par paraugsaimniecību. Posmā starp abiem pasaules kariem pils piederēja Džukstes-Sīpeles piensaimnieku biedrībai, te iekārtoja pienotavu, tomēr saudzīgi saglabājot visu vērtīgo pilī. 1936.gadā pie pils piestiprināta goda plāksne J.Rīvijam, atzīmējot viņa darba izdošanas 350 gadus. Otrā pasaules kara cīņās pils cieta maz, pēc kara to apdzīvoja. 1950. gados pils lieliskos kamīnus, kāpnes, iekšējo apdari un visu vērtīgo augsto partijas funkcionāru vadībā izlaupīja, pametot pili. Tālākie postījumi ir jau parasto zagļu, vandāļu un laika zoba darbs.

 

Saistītie objekti (skatīt kartē)
Ir ko teikt par šo rakstu? (0)
Atpakaļ
Reklāma
© 2005-2024 SIA VIETAS Top.LV Rambler Top100