Raksti > Interesanti

Kur mīlestība pastaigājas, jeb maršruts pa romantiskākajām Latgales vietām

Autors: Dagnija Asare, Lāsmas Pujātes un Ilzes Ložas foto, Ceļojumu un atpūtas ceļvedis 4 Debespuses
26.02.2008
Šopavasar Latgalē devāmies pa pēdām mīlestībai, kas tomēr izrādījās diezgan grūti notverama. Noskaidrojās, ka, lai arī mūsu priekšstati par mīlestību ir līdzīgi (tā iepriekš šķita), romantikas izpausmes katram asociējas ar kaut ko citu.
Preiļu (Borhu) pils ar parka kompleksu
Krāslavas muižas pils (Plāteru pils) komplekss
Balvu muiža, pamatskola
Mākoņkalns
Volkenbergas pilsdrupas
Balvu muiža
Emīlija Plātere
Līksnas parks
Raksts sadarbībā ar
4 Debespuses
Saistītas apdzīvotās vietas
Preiļi (Pilsēta)

Kad maršruta tēma bija skaidra un sākām aptaujāt vietējos ļaudis, tad vietas un lietas, ko katrs ieteica kā romantiskas, stipri atšķīrās. Dažiem romantika asociējas ar greznām un laiskām brīvdienām divatā, citam - ar pastaigām zem zvaigžņotas debess, bet vēl kādam - ar ģimenes kopā būšanu lauku idillē. Tad nu mēģinājām apzināt visdažādākās tūrisma vietas, kurām bija viens kopīgs elements - mīlestība gaisā...

Preiļu rajons

Preiļu jeb Borhu pils

Preiļu pils parkā (ko dēvē arī par Romantisko parku) tiek rīkotas ekskursijas, kurās uzzināsi aizraujošas ar karstasinīgo poļu aristokrātu Borhu dzimtu saistītas leģendas, dzirdēsi aizkustinošas latgaļu tautasdziesmas un Preiļu himnu.
Jau vairākus gadus Preiļu tūrisma informācijas centra darbinieces vada ekskursijas, kurās stāsta ne vien par vēsturiskajiem notikumiem, bet arī par interesantāko, ko piedzīvojušas pašas vai pastāstījuši vietējie. Parkā ir vairākas romantisku nostāstu apvītas apskates vietas - Ievas un Ādama saliņa, Zirgu stallis (patiesībā jau vajadzētu teikt - zirgu pils, vai vismaz muiža), kapela, kurā atradās Borhu kapenes, daiļās Gundes kapavieta un citas.
Parka dīķī ir saliņa, ko dēvē par Ievas un Ādama salu. Uz tās bieži tiek rīkoti dažādi pasākumi, kuru apmeklētāji visi kā viens apgalvo, ka saliņai piemītot ļoti patīkama gaisotne. Tas tiek skaidrots ar saliņas pikanto vēsturi. Šurp karstasinīgais grāfs Borhs naktīs vedis skaistākās Preiļu meičas, par ko grāfiene vīram smalki atriebusies - likusi izlaist uz salas odzes, un viena grāfu tiešām sadzēlusi. Grāfu izdakterējusi kāda vietējā riebēja, tomēr savas nakts izpriecas viņš beidzis. Saldajiem piedzīvojumiem par piemiņu grāfs licis vietējam tēlniekam izveidot Ievas un Ādama skulptūras un novietot uz salas. Tur tās atradušās 60 gadus.
Skumjākā Preiļu leģenda saistās ar Mīlestības kalniņa rašanos. Nelielais paugurs, kā izrādās, esot kāda jauna mednieka kapavieta. Mednieks bijis draugos ar Borhu vasali, kas mitis Anspoku muižā un kura kalpone bijusi krietna un skaista meitene vārdā Gunde. Protams, mednieks un Gunde iemīlējušies viens otrā no pirmā acu skatiena un jau gatavojušies kāzām. Taču nodomiem nav bijis lemts piepildīties kāda traģiska atgadījuma dēļ. Reiz mednieks viesojies Borhu pilī un, pastaigādamies parkā, nošāvis pīli. Šāviens stipri nobiedējis grāfu un to ķērusi trieka. Tas tik ļoti saniknojis grāfieni, ka tā likusi mednieku sodīt visnežēlīgākajā veidā - piesiet pie staba un dzīvu apbērt ar zemi. Stāsta, ka mednieks joprojām stāvot piesiets zem neaizmirstulītēm klātā kalna. Līgavaiņa nāve salauzusi Gundes sirdi, un tā izlūgusies darbu pie Borhiem par vēdera tiesu, lai tikai būtu tuvāk mednieka kapam, taču drīz vien nomirusi ar diloni. Tomēr arī pēc nāves abiem nav bijis lemts būt kopā. Uz Gundi cerējis pils dārznieks, kas bijis ļoti tumšs cilvēks. Lai neļautu meitenei tikt pie mīļotā, tas apglabājis Gundi citā parka vietā un ap kapu sastādījis liepas. Tomēr arī ar to dārzniekam nav bijis gana - drošs paliek drošs, viņš abām kapavietām pa vidu izracis arī pamatīgu kanālu.
Ja šie stāsti šķiet neticami, nekas cits neatliek, kā vien doties uz Preiļu parku un paskatīties pašam - visas leģendās minētās vietas te atrodas joprojām: gan abi kapi, gan kanāls starp tiem. Turklāt šīs nebūt nav vienīgās teikas, ko glabā senais parks.

Daugavpils rajons

Līksnas pastaigu parks - populāra kāzinieku pieturvieta

Tā nu ir iegājies, ka mazītiņā Līksnas ciemata pastaigu parks katru gadu kāzu sezonā tiek gāzts kājām gaisā. Parka rekords - 17 jauno pāru vienā sestdienā.
Kā tas sākās, neviens nevar īsti pateikt. Laikam jau parks bijis pievilcīgs ar tā viesmīlību un tīrību, ne velti Līksna vairākus gadus lepojusies ar sakoptākā pagasta titulu. Lielās apmeklētības dēļ pagasta čaklākās rokas te iekārtojušas kilometru garu pastaigu taku, soliņus un atpūtas vietu piknikotājiem, kuri saulainās vasaras dienās te mēdz iegriezties itin bieži un ir laipni gaidīti. Divi volejbola laukumi, šūpoles, soliņi, kamīns ārā, ugunskura vieta ar visu katlu, kur pašiem vārīt zupu. Malka jau sagādāta. Var sarīkot spēles, ekskursijas utt. Jāpatur prātā, ka sestdienas nav īstās dienas piknikam, ja vien nav vēlmes iet čigānos, - te noteikti risināsies kāzu ēverģēlības. Kā 4 Debespusēm stāstīja Līksnas kultūras centra darbinieces, kādā pagājušās vasaras sestdienā te bijis īsts trakums - vienas dienas laikā parkā sabraukuši 17 kāzu pāri. Par laimi, nekādu pārpratumu un negadījumu nav bijis - kāzinieki draudzīgi uzdzīvojuši kopā, bet grupu vadītājas sēdējušas uz telefoniem, lai atrastu parkā kādu brīvu vietu.
Otrs iemesls, kāpēc apskatīt Līksnas parku, ir Emīlija Plātere. Parks kādreiz ieskāvis Plāteru muižu, kurā 10 gadus dzīvojusi grāfu meita Emīlija. No muižas gan saglabājies vienīgi skurstenis ar stārķu ligzdu, taču Emīliju vēl tagad apbrīno - viņa ir Polijas nacionālā varone. Līksnieši mēdz uzsvērt, ka tieši šeit veidojušies Emīlijas uzskati, kas to pamudinājuši savā īsajā mūžā paveikt lielas lietas. Drosmīgā meitene nolēmusi cīnīties par Polijas neatkarību - viņa atteikusies no savas ģimenes un mantojuma, no tiesas gājusi karā un pat vadījusi kaujas! Kā tas pienākas šādos vētrainos stāstos, Emīlija kritusi kaujas laukā 24 gadu vecumā, un, tikai tad, kad viņa ievainota, atklājies, kas viņa ir patiesībā - līdz tam meitene izlikusies par puisi. Līksnas bibliotēkā goda vietā stāv Emīlijas portrets. Gaidījām skarbus, vīrišķīgus vaibstus, bet mums pretī raudzījās trausls tēls ar vijīgām cirtām...

Krāslavas rajons

Nakts ekskursijas Krāslavā kopā ar brīnišķīgo Zentu Melderi

Pavasarī Krāslavas Plāteru pili vislabāk apskatīt ar svecīti rokā, un klausoties ekskursiju vadītājas Zentas aizrautīgajos stāstījumos. Pats jaukākais ir tas, ka ekskursijā droši vari doties vēl un vēl - tā nekad nebūs tāda pati kā iepriekšējā.
Zenta pati gan apgalvo, ka nekas daudz nav jāstāsta - pat visrunīgākie un bravūrīgākie viesi pieklust, nonākuši parkā, milzīgās, izpostītās pils pakājē. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka tumsā var ieraudzīt to, kam dienas gaismā mēdz paskriet garām. Piemēram, naktī pils fasāde pieņem cilvēcisku vaibstu apveidus un kļūst ļoti žēl tās izsisto zobu, rētaino vaigu un zudušās godības. Bet milzīgo pils parku apņem dīvains spēks - tajā ir vietas, kas pacilā un iedvesmo, taču ir arī vietas, kas atņem spēkus un nogurdina.
Un arī pils vēsture tumsā izklausās pavisam citādāk. 18. gadsimtā celtā pils piederējusi ļoti bagātajai Plāteru dzimtai no Polijas. Dzimtai piederējuši īpašumi no Aulejas līdz pat Līksnai - gan Aglona, gan Daugavpils. 22 hektārus plašais pils parks sastāvējis no trim dārziem - angļu, franču un itāļu stilā, ko aprūpējuši desmit dārznieki. Parkā joprojām aplūkojami 50 dažādu retu sugu augi. Starp citu, parkā atrodas visīstākā pazemes eja, kas ved uz baznīcu, taču dramatiskā tehniskā stāvokļa dēļ tā apmeklētājiem nav pieejama.
Ekskursijās par vēsturi gan tiek runāts ļoti maz. To, kāds būs ekskursijas saturs, izlemj viesi paši - runāts tiek par to, kas apmeklētājus interesē. Protams, visbiežāk tie ir nostāsti un leģendas par pili, un tādu nav mazums. Slavenākais no tiem - par traģisko Emīlijas Plāteres (tās pašas, kas vēlāk kritīs kaujā par Poliju) un virsnieka Jozefa Karņicka mīlestību. Abi jaunieši gribējuši precēties, taču ģimene aizliegusi to darīt finansiālu apsvērumu dēļ - lai noturētu milzīgo bagātību, tika pieļautas laulības tikai radu vidū. Tomēr virsnieks palicis uzticīgs savai mīlestībai - viņš nošāvies un apbedīts netālajā uzkalnā, kas kopš tā laika ieguvis Mīlestības kalniņa nosaukumu. Karņicka kaps Mīlestības kalnā aplūkojams joprojām, un tas ir Eiropā vienīgais jaunieša mīlestības kaps.

Ludzas rajons

Ludzas apkārtnes ezeri - tautas teiku varoņi

Izrādās, ka Latgales izslavētie ezeri un upes nav vis nekādas parastās saldūdens krātuves. No sendienām nākušie nostāsti liecina gan par ūdeņu brīnumaino izcelsmi, gan arī par to, kādus darbus un nedarbus tie pamanījušies pastrādāt. Tāpēc nākamreiz, dodoties pavadīt brīvdienas pie kāda ezera, neslinko un uzzini, kādā burvju ūdenī mērcēsi savas kājas!

Zvirgzdenes ezera salas patiesībā ir tajā noslīkušo puišu cepures. Puiši paši gan no ezera izglābušies, tiem palīgā nākusi kāda riebēja (burve), kam kļuvis žēl gauži skumstošo līgavu. Tāpēc večiņa ar lūgšanām izvilinājusi noslīkušos no ezera laukā, taču cepures palikušas ezerā - cik bijis puišu, tik ezerā salu.

Brigu ezers pie vārda ticis, pateicoties kādam tehnikas izgudrojumam... Ezera krastā dzīvojis veikls zvejnieks, kas esot uzmeistarojis apkaimē pirmo plostu, lai iekarotu ciemata skaistākās un bagātākās meitenes roku. Savu izgudrojumu puisis nodēvējis par brigu. Kopš tā laika ciemats tā arī saucies, jo pateicoties jaunajam brigam vietējie zvejnieki sākuši ķert brangus lomus un dzīvojuši pārticīgi. Un meitenes sirds atsilusi.

Savukārt Cirma ezeru netīši esot izsaukušas jaunavas, kas avotā mazgājušas veļu. Pirms tam ezera vietā esot bijis avots, bet pats ezers lidojis gaisā. Trīs meitenes, kas avotā mazgājušas veļu, ieraudzījušas debesīs milzu mākoni, un viena meitene izdvesusi, ka tas taču ir Cirms. Kas īsti Cirms tāds ir, meitene nav zinājusi - tas bija maģisks vārds, pēc kura izrunāšanas ezers gāzies zemē. Jaunavu, kas uzminējusi vārdu, ezers paņēmis pie sevis, bet ezerā radusies sala, ko nosauca par Mārgu salu (latgaliski - Jaunavu sala).

Mazais Zurzu ezers nācis pār turienes iedzīvotājiem kā sods. Kādreiz vietā, kur tagad ir ezers, atradies ciems, kura iedzīvotāji bijuši slinki un izlaidīgi. Kādā svētdienā mācītājs no kanceles ciema ļaudis nolādējis par nepaklausību un negantumu. Tajā brīdī baznīca ar visiem ļaudīm esot nogrimusi pazemē, pārējo ciemu paķerdama līdz. Bet pāri tai vietai nogūlis Mazais Zurzu ezers.
Leģendas par Ludzas rajonu apkopotas apgādā Garā pupa izdotajā grāmatā Baltās pēdas.

Balvu rajons

Balvu muižas raibā vēsture

Daudz cietusī, vairākkārt sagrautā un atjaunotā Balvu muiža ir daiļrunīgākā Balvu pilsētas vēstures lieciniece.
Muižas vēsture aizsākusies 18. gadsimtā, kad poļu valdīšanas laikā muižniece Konstancija Hilzena rūpēs par vietējo zemnieku garagaismu te uzbūvējusi pusmuižu. Muiža vairākas reizes, nākot un ejot dažādām varām un mainoties laikmetiem, mainījusi savus aizbildņus. Uzplaukumu muiža un apkārtnes iedzīvotāji piedzīvoja laikā, kad te valdīja Tranzē dzimta. Kara laikos muiža pārdzīvojusi ļoti smagus brīžus. Piektā gada soda ekspedīciju laikā tās pagrabos spīdzināti un sodīti simtiem cilvēku, bet Staļina deportāciju laikā mašīnas iedzīvotāju izvešanai tikai izvietotas tieši muižas pagalmā, bet muižas ēkā tolaik bijusi ģimnāzija. Skolēni uz notiekošo noraudzījušies ik dienas. Savulaik muižā bijis arī kara hospitālis, bet 1920. gadā uz īsu brīdi muižas klētī atradies kara cietums. Runā, ka kopš tiem smagajiem laikiem muižā nereti spokojoties.
Šobrīd aplūkojamas vairākas muižas ēkas - klētiņa, parks, saimniecības ēka, kurā šobrīd ir sporta zāle, kalpu māja, kas pārvērtusies par daudzdzīvokļu dzīvojamo māju. Pie muižas atrodas Balvu lepnums - krāšņs akmensdārzs.

Rēzeknes rajons

Mākoņkalns un Volkenbergas pilsdrupas - romantiskākā Latgales ainava


Sagaidīt saullēktu Mākoņkalnā, kad visa Latgale guļ pie kājām - kurš uzdrošināsies apgalvot, ka tas nav romantiski!? Ievērojām, ka skaistākais skats no Mākoņkalna paveras uz austrumiem.
Stāvā kalna austrumu nogāzē ierīkotas kāpnītes ar margām, bet pa rietumu pusi var diezgan tālu uzbraukt ar auto. Kāpšana sanāk diezgan stāva, taču, kad nonāc virsotnē, elpa aizcērtas pavisam. Milzīgais Rāznas ezers, atpūtas kompleksi, glītā ainavā izkārtojušies pakalni. Mākoņkalna virsotnē, 248 metru augstumā, ir Livonijas laika pilsdrupas, kas te celtas 13. gadsimtā (nevarējām vien nobrīnīties - kā var tik augstu uzstiepj laukakmeņus, ja pašam sevi uzstiept ir tik grūti...). Cietoksnis ticis būvēts Livonijas ordeņa vajadzībām pēc Senās Romas cietokšņu parauga. Leģenda vēsta, ka tieši no Volkenbergas cēlušās Ludza, Rēzekne un Viļaka. Volkenbergas valdniekam esot bijušas trīs meitas - Roze, Lūcija un Marija. Kad vecāki nomiruši, meitu starpā tikusi sadalīta Volkenbergai piederošā zeme. Jaunajos īpašumos meitas uzcēlušas sev pilis, bet Volkenberga palikusi tukša un pamazām sagruvusi. Taču jaunās pilis nosauktas meitu vārdos - Lūcijas pils bijusi Ludza (Lucin), Rozes - Rēzekne, jeb Rozitten, bet Marijas pili - Marienhauzenu - nu zinām kā Viļaku.

Pilnu raksta tekstu, kā arī citas šī pavasara tēmas un maršrutus lasi 4 Debespušu pavasara numurā, kas iznāks 1. martā un būs nopērkams Narvesen kioskos, Rimi un Maxima preses stendos, Ziemeļu nafta un Sumata DUS, Latvijas grāmatnīcās un Tūrisma informācijas centros!