 | | Ojāra Vācieša memoriālais muzejs |  |  | | Ojārs Vācietis | |
1933.g. 13. nov. Dzimis kalpa ģimenē Trapenes pagasta “Dumpjos”
1942. – 1948. Mācās Trapenes pamatskolā
1948. – 1952. Mācās Gaujienas vidusskolā, kas tagad nosaukta viņa vārdā
1952. – 1957. Studē vēstures un filoloģijas fakultātē latviešu valodu un literatūru
1956. Kļūst par Rakstnieku savienības biedru
1958. – 1959. Līdzstrādnieks laikrakstā “Literatūra un Māksla”, žurnālā “Liesma”
1959. – 1962. Atbildīgais sekretārs žurnālā “Bērnība”
1962. – 1963. Redaktors Rīgas kinostudijā
1968. – 1973. Strādā žurnālā “Draugs”
1982. Saņēmis Valsts prēmiju par saviem dzejoļu krājumiem
1983. Miris un apglabāts Carnikavas kapos, kā to bija vēlējies
1984. Ierīkota viņa piemiņas ekspozīcija. Sievas Ludmilas Azarovas sakārtojumā sāk izdot kopotos rakstus.
Viņa šūpulis kārts Bertas un Oto Vāciešu kalpu istabā 1933. gada 13. novembrī Ziemeļvidzemē, Trapenes pagasta “Dumpju” mājās.
Mātes mīlestība ir tas lielais nekad nepazaudējamais burvju spēks, kas nāk līdzi jau ar viņas šūpļa dziesmu un pirmo soli, ar pirmajiem vārdiem.
Mātes Bertas Vācietes atmiņas:
…Ojāram bija zila cepurīte. Cik vien paskatos – zilā galviņa kust un kust. Visu gribēja redzēt un saprast pats. Dziesmas no dziesmu grāmatas ātri iemācījās visas. Jau triju gadu vecumā viņš dziedāja kopā ar ģimeni. Tajos laikos nebija radio, bet patafons kādās mājās bija. Ojāram patika. Viņš varēja ilgi sēdēt vienatnē un klausīties vienu un to pašu plati.
Lasīt un rakstīt Ojārs iemācījās agri bez īpašas rādīšanas. Skolā viņu uzņēma tūlīt otrajā klasē. Mācījās viegli, ar patiku…
Dzimtas labestība un optimisms ietekmē nākamā dzejnieka raksturu uz visu dzīvi. Ģimenes atmosfēra lielā mērā nosaka nākamā dzejnieka attieksmi pret cilvēkiem un pasauli, tā kļūst par pamatu viņa ticībai cilvēka neierobežotajām iespējām, viņa vīrišķībai un izturībai, viņa spējai stāvēt pret likteni un tajā pašā laikā nezaudēt ticību saviem spēkiem.
Dažādu cilvēku teiktais par Ojāru Vācieti:
“Gan savā dzejā, gan visā savā dzīvē vairāk par visu viņš necieš vienaldzību, rutīnu, bet jo sevišķi divkosību, jo prot uzreiz noteikt cilvēka iekšējo būtību.”
( I. Spura)
“Lai tiktu pie rakstīšanas, Ojārs ir ar mieru neatnākt uz sapulci, piešmaukt ciemiņus, atstāt sabiedrību normām neatbilstošā brīdī…”
(J. Peters)
“Nav daudz dzejnieku, kas būtu spējuši uzturēt neatslābstošu interesi par savu jaunradi nu jau vairākus gadu desmitus. Rakstīšana bija Ojāra Vācieša eksistences veids.
Būt jaunrades dzejniekam 30 gadus pēc kārtas - tas nav joks. Tas ir Ojārs Vācietis. Pieticīgs, neuzkrītoši ģērbies cilvēks ar bereti galvā un saulē samulsušām acīm.
Nepiedos, tev, dzejniek, neko nepiedos! Tikai cienīs, apbrīnos, mīlēs pa gabalu, jo tuvumā jau tu laidi tikai retos.”
(J. Peters)
“Ojāram bija tāda paraža – reizēm, kad viņam gribējās lasīt savus dzejoļus, - piezvanīt nakts vidū, pirmajā mirklī biju dusmīga, bet tad, kad viņš sāka lasīt savus dzejoļus, tad, protams, viss miegs projām.”
(L. Brīdaka)
“Būdams viegli ievainojams, bet nebūdams piesardzīgs, dzejnieks ātri iegūst brūces, noasiņo un…iet tālāk – neapbruņots un basām kājām.”
( R. Veidemane)
- Vai tev kādreiz ir bijusi mierīga dzīve?
- Nē. Kas nu nav, tas nav. Ja gadās pa kādai mierīgai dienai, tad es cenšos šo mieru, labsajūtu un pašapmierinātību par katru cenu izjaukt. Mierīgas dienas, stundas? Atklāti sakot, es nevaru iedomāties, kas tas ir. Laikam tāds mans raksturs.”
(O. Vācietis)
“1983. gada 28. novembrī nomira dzejnieks O. Vācietis. Uznāca stiprs sals. Viss dzidrs, balts. Gauja tur lejā zem cieša vāka. Milzīgi daudz ziedu. Sasalušu. Viss lielais gājiens kalnup pa sasalušiem ziediem…
Un nu šķirsts tiek guldīts zemē. Jāskan sēru maršam. Bet iestājas mēms klusums. Orķestrim visi pūšamie aizsaluši.
Totāls klusums.
Tikai sasalušas zemes dobji atsitieni… Zeme tā sarāvusies – pietrūkst ar ko zemi piepildīt…”
(J. Peters)
“Un tā viņš ik novembri veļu laikā pārstaigā Malienas pusi. Neredzams, nepamanāms, bet, protams, sajūtams, īpaši tiem, kuru sirdis joprojām pulsē vienā ritmā ar
Viņa dzeju.
Maģiskie Dzimtenes mīlestības buramvārdi vēl arvien kūsā dzejnieka dvēselē, tos var sajust gan Gaujas apcerīgajā klusumā, gan Trapenes lapegļu sīkstajā zaru un sakņu vijumā.
Vai tikpat noturīgi tie ir arī cilvēku sirdīs?”
(Kornēlija Apškrūma)
Vislielāko popularitāti Ojārs Vācietis ir guvis Kā dzejnieks, lai gan rakstījis arī prozu, rakstus par literatūru, tulkojis darbus. Arī Ojāra Vācieša dzeja tulkota vairākās valodās: krievu, ukraiņu, igauņu, gruzīnu, angļu valodā.
Pats Ojārs Vācietis ir teicis: “Kad man prasīja, lai es formulēju, kas ir dzeja, es teicu, ka dzeja ir vārdiska mūzika.”
Ojārs Vācietis par sevi ir teicis: “Dzejoļi manī top nepārtraukti. Man ar rakstīšanu ir tā, ka man nav rakstīšanas, bet ir tikai pierakstīšana. Ja pārtraucu darbu, otreiz turpināt vairs neizdodas.”
Bet Bertai Vācietei par dzejoļu tapšanu ir tādas domas: “Esmu reizreizēm domājusi, kur Ojāram rodas tie dzejoļi, kas cilvēkiem izrādās vajadzīgi. Man visvairāk liekas - no trūkuma un grūtuma, kas piedzīvots. Dzīvē tā ir bijis – ne izsacīt.”
Pirmo dzejoli O. Vācietis publicē 1950.gadā un pirmo krājumu “Tālu ceļu vējš “ – 1956. gadā. Ar to, brīdi droši vien saistās, vēlāk uzrakstītās atmiņu rindas dzejolī “ Dzejnieks “.
Kad mani pirmoreiz
tā uzrunāja,
Zeme sagrīļojās
Un kļuva nedroša,
kāds pērkonkoris
no debesīm rājās,
nosvilpa kāda lode
un pavērās kāda bedre.
Dzejnieka dzīves laikā publicēti 18 dzejoļu krājumi ( to skaitā 6 grāmatas bērniem ) un 2 īsprozas grāmatas. Pēc nāves iznāk savulaik periodikā publicētie, rokrakstā palikušie un cenzūras atraidītie dzejoļi grāmatās “Nolemtība” (1985) un “Ex libris” ( 1988). Viņš tulkojis M. Bulgakova romānu “Meistars un Margarita”.
O. Vācietis vairākām paaudzēm ir bijis gan sirdsapziņas, gan nacionālās pašcieņas un ētisko ideālu simbols.
Grūti nosaukt labāko krājumu. Tas ir neiespējami. Tāpēc jāizvēlas vien hronoloģiskais princips:
- Pirmā publikācija – dzejolis “Traktorists” (1949)
- Dzejoļu krājumi:
- “Tālu ceļu vējš” (1956)
- “Ugunīs” (1958)
- “Krāces apiet nav laika” (1960)
- “Viņu adrese – taiga” (1966)
- “Elpa” (1966)
- “Dzegužlaiks” (1968)
- “Aiz simtās slāpes” (1969)
- “Melnās ogas” (1971); poēma
- “Klavierkoncerts” (per. 1971)
- “Visāda garuma stundas” (1974)
- “Gamma” (1976)
- “Antracīts” (1978)
- “Zibens pareizrakstība”(1980)
- “Si minors” (1982)
- “Nolemtība” (1985)
- · Publicistika
- · Izlase
- Kopoti raksti (1984 - …)
“Vistraģiskākais šajā dzīvē bija tas, ka viņam nebija iespējas īstenot sevi līdz galam. Izdarīt visu, ko viņš varētu. Tās durvis bija viņam vienu brīdi ciet, pēc tam puspavērtas, bet nekad tās nepavērās vaļā līdz galam.
Sešdesmitajos gados daži viņa dzejoļi tika iztulkoti nepareizi, pēc tam tos sāka it kā izprast pareizi, bet piesardzīgs priekšstats palika: ka viņš ir zināmā mērā bīstams cilvēks… Tas laiks, kad viņš varētu sevi īstenot, būtu tagad. Šis ir tas laiks.”
(L. Azarova)
|
