 | | Latgales koka baznīcas |  |
Kāpēc atstāta novārtā Latvijas arhitektūras pētniecība? Nav ko pētīt? Nē – iemesli ir citi – ko nepaguva izdarīt arhitektūras vēsturnieki pirmās brīvvalsts laikā, to nebij iespējams turpināt pie krievu okupācijas. Turklāt uzdevums ir pietiekoši sarežģīts – atrast ziņas, fiksēt dabā redzamo un pēc visām pazīmēm klasificēt. Arhīvu trūkums, milzīgie dažādo karu postījumi un Latvijas arhitektūras reģionālās īpatnības ir tie iemesli, kādēļ vēl līdz mūsu dienām trūkst šādi lieli apkopojoši darbi Latvijas arhitektūras vēsturē. Tādēļ jo sevišķi apsveicams profesora Artura Krūmiņa 1938. gada disertācijas izdevums grāmatā. Lai gan tas aptver hronoloģiski īsu periodu – 18. gs. un norobežojas ar vienas konfesijas – katoļu un tikai koka baznīcām, tas nepārprotami ir vērtīgs papildinājums mūsu valsts kultūras izpētē. Tomēr atšķirot šo grāmatu, pirmatnējo sajūsmu nomaina izbrīns par mūsdienu izdevuma pilnīgo komentāru trūkumu. Galu galā kopš manuskripta tapšanas ir pagājuši 64 gadi un daudzas grāmatā minētās ziņas ir precizētas, bet baznīcas mainījušas savu statusu. Citiem vārdiem sakot, grāmatai ir krietni samazinājies praktiskais pielietojums, piemēram tūrismam. Sāksim ar to, ka autors reizēm ir kļūdījies ar seno celtņu lokalizāciju apkārtnes situācijā: Aglonas pirmo baznīcu 1699. gadā uzcēla uzkalniņā pie ceļa uz Somersetu, bet nākošā baznīca 1768. gadā celta nevis vecās vietā, bet pie Egles ezera. Andrupenes pirmā koka baznīca celta kā kapela uz vecajiem kapiem, bet tagadējā mūra baznīca celta citas koka baznīcas vietā. Līvānu pirmā koka baznīca tika uzcelta 1678.gadā draudzes veco kapu vietā Dubnas upes krastā aiz dzirnavām, kur tagad uzcelta jaunā vidusskola (!). Tā kā grāmata ir veltīta katoļu 18. gs. koka baznīcām, autoram vajadzēja aptvert visas šajā gadsimtā pastāvējušās šī tipa celtnes. Bet nav! Lūk piemēri: Pasienes klostera dominikāņi Peiteļu ezera tuvumā Slabadā (Slabadzincā) ap 1697. gadu uzcēla kapelu, vēlāk baznīcu. Vēlāk, 1868. gadā Slobodinas katoļu draudzi likvidēja un baznīcu atdeva pareizticīgajiem, kas tomēr nenozīmē, ka to nebija jāiekļauj grāmatā. Ārpus grāmatas palikusi arī 1759. gadā Nagļos uzbūvētā koka kapela, kuras vietā 1862. gadā uzcelta tagad redzamā mūra baznīca. Ne vārda arī par sen nojaukto Regžu baznīcu, no kuras uz Zosnas baznīcu pārvestās dažas gleznas un krucifikss datējami ar 1750. gadiem. Liekas, tikai Latgalei ir raksturīga īpatnība koka baznīcas nojaukt un pēc vajadzības pārcelt uz citu vietu. Diemžēl, vietām A.Krūmiņš nav izsekojis šai rokādei, kas radījis grāmatā mērenu haosu. Piemēram: Naulānu koka kapelu nojauca un 1803. gadā pārcēla uz Nitoslavsku ģimenes kapiem Balbinavā (Indrā). Pašos Naulānos, kas atrodas starp Pustinu un Asūnu, sāka celt mūra baznīcu, bet tā arī neuzcēla. Arī Baltinavas baznīca ir ceļojusi: 1695. gadā to uzcēla Keišu ciemā uz neliela pakalniņa Supānu upes krastā. 1769. gadā baznīcu nojauca un pārveda uz apm 2 km attālo Baltinavu, kur 1774. gadā to iesvētīja. Tā bija celta no resniem baļķiem – brusēm. Kad aiz koka baznīcas 1909.-1931. g. uzcēla jaunu mūra baznīcu, veco koka baznīcu vēlreiz nojauca un pārveda uz Kūkovu (Ruskulovu). Mērdzenes koka baznīca celta 1706.-1709. g., iesvētīta 1710. g. Bīskaps Gedrovics 1769. gadā to pārcēla uz Stiglavas sādžu. Savukārt Stirnienes 1767. gadā būvēto koka baznīcu pēc mūra dievnama uzcelšanas 1907.-1914. g. nojauca un 1913. gadā pārveda uz Rudzātiem (A.Krūmiņš to vispār nav iekļāvis grāmatā).Arī Vārkavā pēc mūra baznīcas uzcelšanas 1877. gadā, otro 1799. gadā celto koka baznīcu netālu no bijušās plebānijas 1882. gadā prāvests A. Čegis nojauca un pārveda uz Vanagu kapiem. Nojauktās baznīcas vietā vēl tagad stāv akmens krusts. Nav pazudusi arī visunikālākā Latgales 18.gs. koka baznīca – Višķu baznīca. Kad 1891.gada Lieldienās kora telpās sakāpa pārāk daudz ļaužu, tās ielūza. Nelaimes gadījums prasīja arī cilvēku upurus. Pēc šī gadījuma Mohilevas arhibīskaps lūdza no valdības atļauju celt mūra baznīcu. To sāka celt 1908. gadā tālāk no ezera un būvi nobeidza tikai 1930. gadā. Seno no ozolkoka bluķiem ezera pussalā celto baznīcu 1939. gadā nojauca un pa dzelzceļu pārveda uz Valmieru. Arī pirms tam šī baznīca bija pārvesta – vispirms 1621. gadā tā bija uzcelta ārpus Višķiem, bet uz Višķu ezera pussalu to pārcēla 1715. gadā. Tiesa gan, tagad sirmā koka baznīca ir apmūrēta ar ķieģeļiem, bet iekšpuse apmesta. Arhitektūras stila vērtējumam svarīgi ir zināt visas vēlākās pārbūves, ko piedzīvojušas baznīcas. Arī šajā jomā autors nav atradis visas ziņas. Piemēram, mazo baroka stila Ambeļu koka baznīciņu, kas sākotnēji celta kā koka kapela, 1888. gadā pārbūvēja un pagarināja uz ceļa pusi. Arī pirmo koka Atašienes baznīcu 1869. gadā paplašināja. Dubnas kapela restaurēta 1882. gadā. Pirmā Nīdermuižas koka baznīca 1875. gadā tika paplašināta, bet 1892. gadā pilnīgi restaurēta. Zosnas baznīcai 1882. gadā veica kapitālremontu un to pagarināja par 5 metriem, izgriežot priekšējo sienu un pie tās piebūvējot klāt tikpat platu piebūvi ar kora telpām un kvadrātveidīgu tornīti. Senās Vanagu kapelas vietā 1934.-1936. gadā uzcelta jauna mūra baznīca. Lai gan grāmata aicina izzināt tik maz aprakstīto Latgales kultūrvēsturi, tās dziļākai izpratnei izdevējiem „Jumavai” vajadzēja nodrošināt atsauksmes par šo celtņu situāciju mūsdienās, nevis atstāt paša lasītāja ziņā, kas no šīm celtnēm ir saglabājies līdz mūsdienām. Daudzi 18. gs. dievnami ir gājuši bojā – 1944. gada jūlijā Liepnas koka kapela ar tai 1939. gadā piebūvēto lielo baznīcu, 1941. gadā nodega Rageļu koka baznīca (pēc 1914. gada tai bija piebūvēta priekštelpa un uzlikts tornītis ar zvanu). Bez nevienas naglas uzcelto brīnišķīgo koka Stoļerovas baznīcu 1968. gadā izlaupīja un nodedzināja. Savukārt Eleonorviles koka baznīciņa 1972. gadā tika pārvesta uz Brīvdabas muzeju Rīgā. Mūsdienās mainījusies ir arī dažu vietvārdu rakstība: Akra – tag. Jaunakra, Andzeļmuiža – tag. Andzeļi, Benislava – tag. Beņislava, Brigi – tag. Briģi, Brodaiža – tag. Brodaiži, Rundēni – tag. Rundāni. No kā izriet, ka grāmatai ļoti pietrūkst vietvārdu rādītāja līdz ar katras baznīcas piederību pēc mūsdienu teritoriālā iedalījuma. Lai nu kā, bet jaunā grāmata aizpilda uzrakstītu, bet līdz šim nepublicētu lappusi mūsu arhitektūras vēsturē. Ne velti J. Krastiņa, I. Srautmaņa un J. Dripes grāmatā ar pretenziozo virsrakstu „Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām” (R., 1988) par Latgales 18. gs. koka baznīcām nav atrodams neviens vārds.
Izmantotā literatūra: Kristietības 800 gadu piemiņai Māras zemē 1186-1986. R.,1986. Arturs Trukšāns. Ciblas novads. 1. grāmata. Rēzeknē, 1999, 123.-124. lpp. Latvijas etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. R.,1978,173.-174. lpp. Enciklopēdija Latvijas pagasti. 1. un 2. sēj. R., 2001, 2002. Latvijas enciklopēdija. 1.sēj. R., 2003. E. Dunsdorfs. Latvijas vēsture 1710-1800. Sundbiberga, 1973
|
Ir ko teikt par šo rakstu? (0)
