Bijis pats pusdienas laiks. Cilvēki grābuši sienu. Viens jājis ar baltu zirgu un saucis: „Zviergžģis nāk, Zviergžģis nāk!”. Cilvēki bēguši, kur nu katrs varējis un vienai sievai palicis bērns uz siena gubas. Tad nācis no gaisiem ūdens un mirdzējis kā zelts pret saules stariem. Tā izcēlies ezers. Bērns ar visu siena gubu izpeldējis malā un nav noslīcis. (M. Skuja, Ēdolē)
