Jānis Rainis (1864 - 1929)

Rainis, īstajā vārdā Jānis Pliekšāns (dzimis 1865. gada 11. septembrī Dunavas pagasta Varslavānos, miris 1929. gada 12. septembrī Majoros) - viens no ievērojamākajiem latviešu literātiem; dzejnieks, dramaturgs, sabiedrisks un politisks darbinieks.

J. Raiņa māja Berķenelē

J. Raiņa muzejs "Tadenava"

J. Raiņa piemineklis

Piemiņas akmens pirtiņas vietā, kur dzimis J. Rainis

Jānis Rainis

Raiņa bērnību pagājusi pusmuižās Tadenavā, Randenē, Berķenelē, Vasiļovā, Jasmuižā. Beidzis Rīgas pilsētas (vācu) ģimnāziju (1884) - ģimnāzijas laikā apguvis sengrieķu un latīņu valodas, aizrautīgi lasījis pasaules literatūras klasikas darbus, vācis latviešu folkloru un ķēries pie Puškina darbu atdzejošanas. Uzreiz pēc ģimnāzijas iestājies Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē, studiju laikā sācis rakstīt laikrakstam „Dienas Lapa". Studijām seko jurista palīga darbs Viļņā un Jelgavā (1889-1891), bet, atgriezies Rīgā, Rainis kļuva par avīzes „Dienas Lapa" redaktoru - viņa darbības gadi sakrīt ar kustības

Jaunā strāva aktivitātes uzplaukuma gadiem (1891-1895). Rīgā Rainis iepazīstas ar dzejnieci un dramaturģi Aspaziju (Elzu Rozenbergu), ar kuru kopā pavadīta gandrīz visa atlikusī dzīve (salaulājušies 1897. jūlijā, Rainim atrodoties apcietinājumā). Pēc Rīgas perioda seko īss laiks Jelgavā, 1896. gada nogale un nākamā gada sākums Berlīnē, notāra darbs Paņevežā, kur pēc pāris mēnešiem, 1897. gada maijā, Rainis tiek apcietināts ar apsūdzību par piederību slepenai pretvalstiskai organizācijai, par kādu uzskatīja Jauno strāvu. No Paņevežas Rainis nonāk Liepājas un pēc tam - Rīgas cietumā (1897); tur Rainis atsāk darbu pie Gētes „Fausta" tulkojuma un ar Aspazijas palīdzību to pabeidz (izd.1898.). „Fausta" tulkojums ienes jaunus vārdus un pārmaiņas latviešu literārajā valodā.
Apcietinājumam seko Pleskavas un Slobodskas trimda (1897-1903). Visā šajā laika posmā noskaidrojas Raiņa dzejnieka aicinājums un pārliecība par dzeju kā neatsveramu sabiedriskās domas veicinātāju un ietekmētāju. Trimdas laikā Rainis iztulkojis vairākus pasaules klasikas lieldarbus, tostarp ir: Lesinga „Nātans Gudrais", Bairona „Kains", Ibsena „Svētki Solhaugā", Heines „Viljams Ratklifs", Puškina „Boriss Godunovs", Gētes „Prometejs" un „Ifigenija", Šekspīra „Karalis Līrs", Šillera „Marija Stjuarte", „Vilhelms Tells" un „Laupītāji" (kopā ar Aspaziju). Slobodskā tapušie dzejoļi ievietoti pirmajā krājumā - „Tālas noskaņas zilā vakarā" (1903). Krājums latviešu lirikā ir novatorisks; pirmsrevolūcijas noskaņas, mīlas un satīrisko dzejoļu cikli veido stingru iekšējo dramaturģiju. 1901. gadā sarakstītā komēdija „Pusideālists" ļoti atšķiras no vēlākajiem Raiņa darbiem, tās pamatā ir konflikts, ko rada nekritiska izturēšanās pret pagātnes mantojumu un tautiskuma pārvēršanās ārišķībā.

Pēc atgriešanās dzimtenē, Rainis un Aspazija dzīvoja Jelgavā, Jūrmalā, Rīgā, no 1904 - Jaundubultos. Rainis aktīvi piedalījās 1905. gada revolūcijas norisēs, un otrā Raiņa dzejas grāmata „Vētras sēja" ir spilgtākais 1905. gada notikumiem veltītais krājums latviešu literatūrā. Šajā laikā top arī simboliskā drāma „Uguns un nakts" (grām. 1907., teātrī: 1911.).

Sākoties reakcijas uzplūdiem, Rainis un Aspazija 1905. gada 31. decembrī emigrē uz Šveici. Emigrācijas gados Rainis aktīvi sazinās ar draugiem un domubiedriem Latvijā un citur emigrācijā, daudz strādā un ilgojas pēc dzimtenes. Sadarbībā ar Jauno Rīgas teātri tapa un tur tika izrādītas lugas „Zelta zirgs" (1909), „Indulis un Ārija" (1912), „Spēlēju, dancoju" (1915). Visās lugās caur folklorā rastiem tēliem risinātas tautas vienotības, neatkarības cīņu un cilvēka brīvības, ētikas tēmas un runāts par atbildību nākotnes priekšā.

Revolūcijas piemiņas noskaņās ieturēta „Klusā grāmata" (1909) - dzejoļu krājums, kur līdzās tradicionālas formas darbiem lasāmas satīras, epigrammas, divieši un sentences; gadu vēlāk seko poēma „Ave sol!" Nākamie darbi - dzejoļu krājums „Gals un sākums" (1912) un traģēdija „Jāzeps un viņa brāļi" (tapusi agrāk; izdots atļauts 1919.) - uzskatāmi par visfilozofiskākajiem Raiņa darbiem.

Traģēdijas „Jāzeps un viņa brāļi" centrā ir lielie ētikas jautājumi - mīlestības, naida, atriebības un piedošanas problēmas, attēlotas bibliskā līdzībā. Jāzepā kā lugas varonī izskan jauna ceļa sācēja traģiskā vientulība, kas ārpusliteratūras dzīvē skaidri sabalsojas ar autora pozīciju Latvijas sociāldemokrātu lokā, tai skaitā sarežģītajās attiecībās ar līdzbiedriem dažādos dzīves laikos, tostarp ar Pēteri Stučku; par sarežģītajām attiecībām, kādas idejas, lēmumi un politiskie pavērsieni veidoja Raiņa un viņa draugu starpā, daudz vēsta Roalda Dobrovenska romāns „Rainis un viņa brāļi" (1999). „Aiz „Jāzepa" stāv vesela bibliotēka, bet arī Rainim bija taisnība, kad viņš teica, ka materiālu ņēmis no pašas dzīves", raksta Roalds Dobrovenskis, pasvītrojot Raiņa ambivalenci arī šajā jomā: „Viņš uzskatīja sevi par latviešu sociāldemokrātijas, visas, iniciatoru. No viņa bija radušies gan lielinieki, gan mazinieki; [..] - tie bija Jāzepa - Raiņa brāļi; brāļus neizvēlas". Luga „Jāzeps un viņa brāļi" pirmoreiz iestudēta 1920. gada novembrī Latvijas nacionālajā teātrī (rež. A. Mierlauks), saņemta ar ovācijām un sezonas laikā rādīta 50 reizes. Raini nevarētu dēvēt par savā laikā sabiedrībā neatzītu autoru, taču viņa mērotā ceļa vientulība, kas atspoguļojas dzejā un lugās, rosina apzināties spēcīga, pat pārāk spēcīga cilvēka likteni manipulējamā sabiedrībā un nepārskatāmā pārmaiņu laikā.

1920. gadā Rainis un Aspazija, kaismīgi sagaidīti un sveikti, atgriezās Latvijā. Kā sociāldemokrātu kandidātu Raini ievēlēja Satversmes sapulcē (1920) un Saeimā (1922, 1925, 1926). Rainis bija Dailes teātra līdzdibinātājs (1920) un pirmais direktors, Nacionālā teātra direktors (1921-25), izglītības ministrs (1927). Rainis bieži devās ārzemju ceļojumos. Latvijā Rainis publicēja dzejoļu krājumu „Dagdas piecas skiču burtnīcas" (1920-25), ko dēvē par romānu dzejoļos. Krājuma cikls veidots kā trimdinieka Dagdas dzīvesstāsts, tajā ietverta dzidra mīlas lirika, pārdomas par cilvēka esības jēgu; darbu meistarība, domājams, atklājas noturētajā līdzsvarā starp skaudru tēlu tvērumu un izvērstu lirismu. Grāmatā ietvertie darbi iznākuši arī atsevišķi: pirmās trīs daļas: „Adio bella!", „Čūsku vārdi", „Uz mājām" krājumā „Treji loki" (1921), kam sekoja „Sudrabota gaisma" (1921) un „Mēness meitiņa" (1925). Pēdējais veltīts Raiņa mūža nogales mīlestībai.

Rainis sarakstījis arī vairākus dzejoļu krājumus bērniem, kas kļuvuši par latviešu bērnu dzejas klasiku: „Zelta sietiņš" (1920), „Puķu lodziņš", "Vasaras princīši un princītes", „Lellīte Lollīte" (visi 1924) „Putniņš uz zara" (1925) un „Saulīte slimnīcā" (1928), kā arī vairākas lugas bērniem.

1920. gados pēc krievu varoņepa motīviem top „Ilja Muromietis" (1923), ko Rainis nosauca par „vecuma traģēdiju" un kas vēsta par varoņa nespēju atjaunoties un dzīvot jaunākās paaudzes vidū; sarakstīta arī luga prozā „Mīla stiprāka par nāvi" (1927) un nākamajā gadā drāma „Rīgas ragana"; sarakstīti arī vairāki stāsti un atmiņu krājums par Kastaņolu.

Rainis miris 1929. gada 12. septembrī savā vasarnīcā, apbedīts Rīgas jaunajos kapos, kas vēlāk nosaukti Raiņa vārdā. Kapos izveidota arhitekta P. Ārenta kolonāde un 1935. gadā uzstādīts Kārļa Zemdegas veidots piemineklis; 1965. gadā Esplanādē uzstādīts A. Gulbja un L. Blumberga darināts Raiņa piemineklis pēc Zemdegas ieceres; pie šī pieminekļa Raiņa dzimšanas dienā tradicionāli notiek Dzejas dienu pasākums.