| Raksti > Personības | |||||||||
A.Čaka dzeja cauri gadsimtiem | |||||||||
| Autors: A.Čaks 15.10.2010 | |||||||||
Es skaidri eju pretim savām beigām, Es. Velti neticat un smīnat jūs. Vēl tikai nezinu, kur būs mans gals. Vai steigā Sirds pēkšņi man kā stikls vēsa kļūs, | |||||||||
Skaidrība Es skaidri eju pretim savām beigām, Es. Velti neticat un smīnat jūs. Vēl tikai nezinu, kur būs mans gals. Vai steigā Sirds pēkšņi man kā stikls vēsa kļūs, Vai viesnīcā, kur dārgas segas trepēs Slēpj klusos soļus savās kabatās, No ūdens stingu mani izņems slepen Un palagu kā skūpstu pāri klās? Es nezinu. Un eju. Jo man jāiet: Pat smarža savu ceļu noiet prot. Lai notekās pie smakām glābjas vājie -- Es nemācīšos ubagot. Elēģija Varbūt tad reiz sirds man mierā paliks, Ielu troksnis ausīs lēni rims, Kad uz mūžu manas rokas saliks Un zem plakstiem tumsa acīs grims. Renstelēs tāpat vēl ūdens tecēs, Būs zem kājām asfalts, ciets un glums, Tik man gaisma izdegs zārka svecēs, Lieks būs kļuvis vēsais saldējums. Liepas plaukst tāpat vēl visās ielās, Auto sauks, un zvanot tramvajs ies, Tik no dzīves, brīnišķās un lielās, Būšu es uz mūžu atšķīries. Un nekad, nekad vairs klusi smaidot, Nenākšu pie viņas atpakaļ, Kad no bruģiem, jaunu sauli gaidot, Visās ielās sniega kārtu kaļ. Zvaigžņu pilnā, vienaldzīgā telpā Līdzi gaisam klejošu es viens, Tur, kur izzūd visas sāpes elpā, Tur, kur nezin vairs, kā smaršo siens. Šovakar Šovakar gribas man sapņot par visu, kas augstāks par torņiem. Skvērā uz sola – uz sola, kur garām rūc tramvajs, vai nejūti smaržas no pļavām brīnišķi vāras un maigas kā lietus? Droši tur bērzi debesīs zilās stāv balti kā naktskreklos. Jasmīni smaržo. Govis nopūšas kūtīs. Šķūnīšos mazos kā alga varētu iegrimt tur sienā, skūpstošā sienā. Šovakar gribas man sapņot, tik sapņot un aizmirst, ka vajaga naudas, ka pazoles cauras un rīt jāatrod darbs. Dzejolis par to, kur es šovakar sēdēšu Mazā, Šovakar es sēdēšu pie tavām kājām Uz dzeltena spilvena. Lampai mēs atņemsim spuldzi, Lai tikai mēness mūs glāsta. Skaties, Zilgme tik zila - Kā bagātos namos trepju krāsainie stikli. Un zvaigznes, Vai tās nav visu pilsētas zēnu Kabatas lampiņas, Kas meklē kādu zudušu kucēnu? Zini, Kafejnīcas tagad pilnas zilganu dūmu - It kā būtu paceltas mākoņos. Bet mēs sēdēsim vieni. Tu gribi mūziku dzirdēt? Klausies, aiz loga dūc tramvajs, Un kā no pumpja pil ūdens. Ceļi tev silti kā elpa. Tavas plaukstas uz maniem vaigiem Smaržo un sapņo. Un tavas pavērtās lūpas Vilina mutē Istabas gaisu, Kas dvesmo pēc mirtēm Un vecām saimnieces mēbelēm. Mazā, Šovakar es sēdēšu pie tavām kājām Uz dzeltena spilvena. Varbūt tad reiz sirds man mierā paliks, Ielu troksnis ausīs lēni rims, Kad uz mūžu manas rokas saliks Un zem plakstiem tumsa acīs grims. Renstelēs tāpat vēl ūdens tecēs, Būs zem kājām asfalts, ciets un glums, Tik man gaisma izdegs zārka svecēs, Lieks būs kļuvis vēsais saldējums. Liepas plauks tāpat vēl visās ielās, Auto sauks, un zvanot tramvajs ies, Tik no dzīves, brīnišķās un lielās, Būšu es uz mūžu atšķīries... Un nekad, nekad vairs, klusi smaidot, Nenākšu pie viņas atpakaļ, Kad no bruģiem, jaunu sauli gaidot, Visās ielās sniega kārtu kaļ. Zvaigžņu pilnā, vienaldzīgā telpā Līdzi gaisam klejošu es viens, Tur, kur izzūd visas sāpes elpā, Tur, kur nezin vairs , kā smaržō siens. | |||||||||
