 | | Rīgas Zooloģiskā dārza filiāle "Cīruļi" |  |
Pieticīgā zvejnieku ragaine
"Cīruļu" pārvaldnieks Arnis Bergmanis informē, ka patlaban Kalvenē jau mīt četras govis un divas telītes, par kurām zoodārza ārpilsētas bāzes darbiniekiem ir liels prieks. Vēl viena teliņa atskriešanu tiek gaidīts septembrī. Zooloģiskā dārza filiālē pirmā zilā govs Dille izmitināta 1998. gadā. Bergmanis norāda, ka zilās govis ir senatnīga, reta un skaista govju šķirne, tāpēc arī nolemts veidot to ganāmpulku.
Par zilo govju dzimteni uzskata Kurzemes jūrmalu. Augumā lielos, bet pieticīgos dzīvniekus savās saimniecībās turējuši lībiešu zemnieki un zvejnieki. Mūsu gadsimta pirmajā pusē ievērojams skaits zilo dzīvnieku bijis arī Vidzemē — Valmieras un Cēsu pusē. To apliecina 30. gadu ieraksti liellopu ciltsgrāmatā. Kā gan tās no Kurzemes jūrmalas tur nokļuvušas? Visticamāk, tas noticis tālā senatnē, kad pēc kuršu un lībiešu cilšu kariem dažas lībiešu ciltis tika atspiestas un bija spiestas pārcelties uz mazāk apdzīvoto Vidzemi. Zilās govis vidzemniekiem iepatikušās ar savu pieticību — tās labi devušas pienu arī vietās, kur brūnās knapi vilkušas dzīvību.
Teikas un nostāsti
Par Latvijas zilajām, kas tiek sauktas arī par jūras, Māras vai mēnessgovīm, vēsta teikas un nostāsti. Kāda lībiešu teika stāsta, ka klusos, miglainos rītos pirms saules lēkta tās mēdz iznākt krastā pa vienai vai ganāmpulkā. Cilvēkam tuvojoties, tās izgaist, atstājot aiz sevis zilus dūmus, vai nozūd jūrā, kur šie dzīvnieki mīt. No jūras zilajām govīm jūrmalniekiem radušies zilganās nokrāsas mājdzīvnieki. Vēl kāda lībiešu teika stāsta, ka zilās govis ganot Jūras meitas. Dažkārt tās, labā prātā būdamas, govis jūrmalniekiem uzdāvinot. Bet, ja kāds govi aizved pats, tad šādu ņēmēju Jūras meitas sodot — viņu piemeklējot nelabs gals.
Savukārt kāds cits nostāsts vēsta, ka zilo govju ganāmpulku ganījušas Māras meitas, un lopiņu ragi spīdējuši kā mēness sirpji. Ļaudis arī stāsta, ka zilās govis atpeldējušas no Gotlandes. Un gotlandieši apliecinājuši, ka reiz arī viņiem bijušas zilganas govis. Tomēr saglabājušās tās lielākoties ir tikai Latvijā.
Kolhozu upuris
Pēc Otrā pasaules kara kolektivizācijas rezultātā vairums zilo govju nonāca kopsaimniecībās, kur svarīgākā bija Latvijas brūnā. Tolaik strauji attīstījās mākslīgā apsēklošana, tāpēc nebija sarežģīti panākt kādas vienas noteiktas šķirnes attīstību un progresu, bet no nevēlamās šķirnes īsā laikā atbrīvoties. Un šī nevēlamā bija zilā. Tai kolektivizācijas laikā nepievērsa pienācīgu uzmanību. Līdz 1994. gadam nekas būtisks zilo govju saglabāšanas jomā neesot darīts. Taču tad, pateicoties FAO (pārtikas un lauksaimniecības organizācija pie ANO) interesei par Latvijas mājdzīvnieku ģenētiku, tapa projekts par Latvijas zilās saglabāšanu.
Ekonomiska izdevīguma jūras govju turēšanai mūsdienās vairs neesot. Ikdienā tās noder vien tūristu intereses piesaistīšanai. Tomēr šiem lopiņiem ir daudz vērā ņemamu īpatnību: tās neslimo ar leikozi, labi dod pienu arī ļoti trūcīgās jūrmalas ganībās, pārtiekot tikai no asās zāles, tās vieglāk atnesas, kā arī mēnessgovis vairāk līdzinās savvaļas dzīvniekam — ja gotiņa izdomās iet garākā pastaigā, to nenoturēs pat dubults žogs, bet, kad jūras govij sakārojas precinieka, tā kļūst nevaldāma — skrien kā traka caurām naktīm un mauro kā vērsis.
|
Ir ko teikt par šo rakstu? (0)
