 | | Baterija Nr.3 - Piejūras ziemeļu forti |  |  | | Govs fortos | |
Nelielā draugu lokā, bērnu un pieaugušo kompānijā, devāmies 3 dienu ceļojumā no Rīgas uz Kuršu kāpu un caur Kurzemi atpakaļ. Pirmajā dienā laika bija daudz, un nolēmām drusku iebraukt Liepājā paskatīties uz Karostas ievērības cienīgajiem objektiem, tādiem kā Pareizticīgo katedrāle, Manēža un Piejūras aizsardzības batarejas Nr.3 drupas, kuras atrodas pie krasta, uz ziemeļiem no Karostas apbūves.
Laiks bij' vienkārši brīnišķīgs, smiltis krastmalā karstas, gaisa temperatūra 30 grādi, viegli brāzmo vējiņš - viekārši ideāli. Pamazām nonākam līdz fortu drupām, bet tālāk ir saglabājušies lielāki batarejas apbūves korpusi.
Lēnītēm bildējot, ložņājot, apguvām šī nekad reāli neizmantotā militārā objekta arhitektūru un funkcionālos risinājumus, nonācām līdz galam, kur bēdīgi secinājām, ka visdrīzāk, pēc vētras būs nolūzis viens liels korpuss. Acīmredzot, vētras laikā pamatīgi tika izskalots krasts un šī konstrukcijas daļa neizturēdama, sagruva vairākos fragmentos. Drusku pabēdājoties par to, ka reiz visi šie korpusi pārvērtīsies jūras apskalotās drupās (protams, ja netiks veikti nekādi aizsardzības pasākumi), lēnītēm devāmies atpakaļ pie mūsu autiņiem.
Protams, lai atpakaļceļš nešķistu pārāk garlaicīgs, nolēmām pavērot, kas tad notiek korpusu apakšstāvos, kas bija domātas munīcijas piegādei un glabāšanai. Nedroši "iebāzuši" galvas pa daļēji aizmūrēto ailu, sapratām, ka cauri korpusiem, tāpat kā augšpusē iet caurejošs koridors, kas tos savā starpā savieno. Paskatamies uz vienu pusi - skaisti!
Paskatamies uz otru pusi - arī skaisti!!!... bet, kas tad tas? Koridora galā dīvains un drusku pazīstams siluets.
Kāds iesaucās: "Tā tak GOVS!". pamēģinu nobildēt ar zibspuldzi.
Pārējie neizpratnē:"Kā tā te gadījās". Jo patiesi, apkārtnē nebija redzama neviena lauku sēta, pie kuras govs varētu šķist piederīga. Lūkojoties no jūras uz pretējo pusi ir viens vienīgs priežu sils. Vēl šķita dīvaini tas, kā govs iedomājusies prom no mājām, labprātīgi, aizdomīgā vietā, pa šauru vietu ielavīties kautkādā būvē un mierīgi zvilnēt.
Šajā karstumā prāts protams ir uzsilis un rodas ašas idejas, kā piemēram: "vajag govi glābt, atrast saimnieku nabaga brūnaļai... viņa noteikti ir pazudusi... vajag pestīt", jo situācija tiešām ir neparasta.
Tā nu mēs atradām eju, pa kuru govs varēja tikt iekšā un sākām to visādi uzmundrinot saukt ārā, protams, bija bailīgi doties viņai klāt - kas zin, varbūt iebiedēta, traka!
Viņa piecēlās stāvus un bikli, pamazām tuvojās mūsu "avārijas brigādei", tātad arī izejai.
Kādam ienāca prātā sazvanīt vietējo radio un caur to uzmeklēt nabaga govs saimnieku.
Nākamā mirklī, kad bijām jau nokoncentrējušies uz šī pasākuma atspoguļošanu masu mēdijos, aiz mūsu mugurām, mūsu cietēja iznāca laukā un mūsu skatam pavērās veselīgs un ar "nomarķētām" ausīm, nevisai ar šo situāciju apmierinātais lauku lopiņš.
Skats patiesi fantastiks un neierasts, bet spriežot pēc mūsu galvenā varoņa "sejas" izteiksmes, laikam būsim vienkārši iztraucējuši visai patīkamo atvēsināšanos no karstās vasaras saules. Ja vien govs mācētu runāt... Labāk nezināt, ko viņa par mums tai brīdī domāja.....
|
