Tomēr mājas sargs Sāra jau naktī stipri rējusi un arī no rīta bijusi nemierīga. Vēlāk, kad Rutas vīrs Pēteris vedis ganībās teļus, Sāra sākusi ošņāt zāli, skrāpējusi zemi ar ķepām, tā saimnieks pametis skatienu uz ozolu un atklājis, ka tajā sēž 2 ķepaiņu mazuļi.
Kad ierodamies Dūcīšos, atlikusi pie malas rudens darbus, pagalmā ir visa ģimene, jo galu galā šādu notikumu piedzīvo pirmo reizi mūžā. Un kurš gan būtu gatavs rakt kartupeļus, ja no ozola uz viņiem nolūkojas lāči? – Neticēju, teicu, lai vīrs nestāsta pasakas, bet, kad pati ieraudzīju, pirmajā mirklī pārskrēja šermuļi, – saka Ruta. Tomēr zvēri maz līdzinās plēsoņām, to skatieni ir skumji, līdzjūtību raisoši, viens mazulis ik pa laikam pasūkā ķepu, izšauj sārtu mēlīti, bet otrs sazelējis slapju sava pārinieka ausi. – Ansītis un Grietiņa! – Pēteris tiem piešķir vārdus, un Rutas mazmeitiņa atzīst, ka gribētos zvērēnus mazliet paglaudīt. Drošības labad meitenīte ar mazo brāļuku iekārtojas žiguļa kabīnē un vēro pagalmā notiekošo kā no skatu torņa. Labestīga un draudzīga ir arī pieaugušo attieksme. Ruta stāsta, ka padevusi ziņu arī draugiem un radiem, tie sabraukuši, pavērojuši un devuši padomu uz putna būra jumta novietot medusmaizi. Pēteris tomēr ir piesardzīgs. Lai kā gribētos pacienāt, kas zina, vai pēc cienasta zvērēni vairs būtu ar mieru atstāt viesmīlīgo sētu. Protams, iedabūt abus meža valdnieka mazuļus fotokadrā nav nemaz tik vienkārši, jo, jūtot cilvēka tuvumu, tie ieņem drošākas pozīcijas un rāpjas pa zariem augstāk. Tomēr brīdī, kad atkal notuntuļo mazliet zemāk, izdodas pa trepēm parāpties tiem pāris pakāpienus tuvāk. Drīz ierodas Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Staiceles posteņa priekšnieks Agris Rubenis un mednieki Antis Bergs un Modris Lilenblats. Viņi spriež, ka, iespējams, lācene gājusi bojā, ja pakļāvusi mazuļus riskam cilvēku tuvumā. Ko iesākt, kā bez satraukuma aizvadīt dzīvniekus no pagalma? Padoms pa mobilo telefonu nāk no Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta (ZBR) speciālistiem. Viņi iesaka aizvākt suni, atiet sāņus, novērst uzmanību, lai dzīvnieki varētu netraucēti nokāpt. Pēc pārdesmit minūšu gaidīšanas viena ķepauša peka jau atrod pieslieto trepju pakāpienus, dažas neveiklas kustības, un lācēns piesardzīgi nokļūst uz zemes, aizslēpjas aiz koka stumbra, bet, iespējams, fotoaparāta klikšķa iztraucēts, zibenīgi uzskrien atpakaļ kokā. Saprotu – esmu nevēlama. Lai kā gribas iegūt skaistuļu portretus, viņus nedrīkst traucēt.
Pēteris un Ruta ar lāčiem netieši sastapušies jau pāris vasaru. Pērn atraduši līdz asinīm saskrāpētu ķēdē piesieto teliņu, pirms tam viens bijis saplosīts līdz nāvei. Viņi ir pārliecināti, ka pie tā vainīgi lielie plēsoņas. Tomēr par lācēnu viesošanos pagalmā Pēteris groza galvu: – ... Nemūžam nespētu iedomāties, ka kaut ko tādu būs lemts redzēt savā sētā. Arī staicelieši vairākkārt medībās manījuši lāču pēdas, pēdējo reizi tas noticis nesen Alojas – Ungurpils medību teritorijā.
ZBR direktora vietnieks Andris Urtāns tomēr noraida versiju par lāču mātes bojāeju un skaidro, ka lācene šajā laikā atgrūž bērnus, lai tie kļūst patstāvīgi. Viņš jau bija sazinājies ar Nigulas purva rezervāta speciālistiem, kur ierīkota patversme Igaunijā nošauto lāču mazuļiem, un saņēmis informāciju, ka tur mītošie 3 ir savā teritorijā. Direktora vietnieks ir pārliecināts, ka abi ir Latvijas lāči. – Ir ziņas, ka šobrīd Lielpurvā un Staiceles teritorijā mīt 3 – 4 lāči. Ar vienu lielo šovasar sastapos pie "Ogu" mājām. Visticamāk, abi mazuļi ir vienas lāču ģimenes pēcnācēji, kuriem māte ļāvusi iepazīt pasauli, bet suņi uztriekuši kokā. Andris bija priecīgs, ka neviens nav rīkojies ar šaujamajiem, un bija pārliecināts, ka mierīgā gaisotnē zvērēni nokāps un aizies savās gaitās. Līdz vēlai pēcpusdienai viņi vēl turpināja sēdēt kokā.
|
Ir ko teikt par šo rakstu? (0)
