logo
rus eng
Manas vietas
draugiem.lv
Reģistrēties
Kāpēc reģistrēties?
Aizmirsi paroli?
Ātrā pieeja
Naktsmītnes
Rezervējamās naktsmītnes
Pirtis
Ievērojamākās vietas
Pilis un muižas
Atpūta laukos
Telpas svinībām, banketiem
Restorāni, kafejnīcas
Atpūta pie ūdens
Muzeji
Naktsmītnes Rīgā
Informācijas centri
Teātri
Konferencēm un semināriem
Auto noma
Peintbola vietas
Pasākumu kalendārs
Marts
25 26 27 28 29 30 31
Aprīlis
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30
Rezervē ar atlaidi!
Šobrīd Vietas skatās 408
Viesi - 408
Reģistrētie lietotāji - 0
Sadarbībā ar
Booking
Krievijas Tūrisma Industrijas Savienības Baltijas nodaļa
Worldofbmx.com
Autoorientēšanās
Latvijas Viesn
Slovākijas ceļvedis
Dabas retumu kr
Vidzemes t
Sazinies ar Vietas*lv!
Tālrunis: +371 29111411
e-pasts: [email protected]
Skype vietas_lv
Twitter: vietas
IESAKI ŠO SATURU CITIEM!
Raksti > Vēsture

Liepājas desmitgade 1900 – 1910

Autors: Uļa Gintnere, www.liepajniekiem.lv
19.03.2005
Skatīts 10446 reizes
Liepāja 20.gadsimtā. Mērvienība – desmitgade. Tajā turpmāk arī tiks saskaitīta Liepājas pēdējā simtgade, patvērusies izteiktās un pierakstītās atmiņās, laikrakstu slejās, fotogrāfijās un dokumentu liecībās, zinātnieku uzrakstītajos pētījumos.* Precizitātes labad gan jāteic, ka pirmie, 1900.gadu ieskaitot, ir nevis desmit, bet gan vienpadsmit gadi.
Sagatavot izdrukai
Baterija Nr.3 - Piejūras ziemeļu forti
Redāns (Vecie forti)
Vidusforts (Vecie forti)
Fortu drupas Zaļā birzī
Austrumu forts (Vecie forti)
Baterija Nr.6 - centrālie piejūras forti
Liepājas teātris
Lielā emigrantu māja
Saistītas apdzīvotās vietas
Liepāja (Pilsēta)
Karosta (Pilsētas daļa)

No 64 tūkstošiem līdz 83 tūkstošiem
Ceļā no 19. uz 20. gadsimtu liepājnieku skaits strauji pieaug: 1897.gadā – 64 489, 1911.gadā – 83 650. 70 procenti no pilsētas iedzīvotājiem ir ienācēji, no kuriem lielākā daļa Liepājā nonākusi no Kurzemes apriņķiem, ne mazums arī no Vidzemes un Kauņas, arī Iekškrievijas guberņām. Kādas izredzes tad paveras pilsētā ienākušajiem? Amatnieki, ja spēja izturēt konkurenci ar pilsētas aroda brāļiem un augošo rūpniecību, var turpināt savu darbu. Ja līdzi ir kāds iekrājums, tad var cerēt atvērt sīkuzņēmumu, izmēģināt roku sīktirdzniecībā vai kļūt par namsaimnieku. Kam pieder zirgi, var kļūt par važoni. Tomēr lielākā daļa no ienācējiem ir bez aroda un līdzekļiem, un viņi ir tie, kas veido Liepājas strādniecību. Latvietis ir jau katrs trešais liepājnieks, starp visām Liepājā dzīvojošajām tautībām latvieši skaitliski ieņem pirmo vietu. Un tomēr tie vēl nav pilsētnieki ar īpašām dzīves tradīcijām un īpatnēju psiholoģiju. Latviešu pilsonis ir "tikai pilsētas saimnieciskās dzīves un kultūras pavirši skarts mazgruntnieks, zemes rūķis pēc dabas, kam tirdzniecībā nebija ko domāt konkurēt ar ebrejiem, vāciešiem un krieviem."

Rūpniecība un tranzīttirdzniecība
ir Liepājas 20.gadsimta sākuma ekonomiskās dzīves balsti. Priekšnoteikumi pilsētas saimniecības izaugsmei izveidojās samērā īsā periodā – 20–30 gados. Liepāja no maznozīmīgas provinces pilsētiņas ar nelielu iedzīvotāju skaitu pārvēršas par ievērojamu rūpniecības un tirdzniecības centru ar starptautiskas nozīmes pilsētas vaibstiem. 20.gadsimta sākums tajos ievelk sāpīgu grimasi. Jauno gadu simteni ievada pasaules rūpniecības krīze un tai sekojošā depresija. Pirmajā krīzes gadā vēl aiz inerces sāk darboties vairākas rūpnīcas – tīģeļtērauda rūpnīca "Sevils un komp.", akciju sabiedrības čugunlietuve "Pluto", vēl dažas. Taču drīz vien krīze skar arī Liepājas fabrikas, izpaužoties slimīgā skaudrumā ar ražošanas sašaurināšanu un sērijveida bankrotiem. 1901.gada jūnijā bankrotu izsludina mašīnbūves rūpnīca AS "Vezuvs", bankrotē mašīnbūves rūpnīca "Fēnikss", metālapstrādes uzņēmums "Folga". "Bekers un komp." no krīzes iziet bez rezerves kapitāla, ar nedzēstām zaudējumu summām un milzīgu parādu bankām. 1900.gadā Liepājā darbojas 28 uzņēmumi ar 4268 strādniekiem, pēc citiem datiem: 32 ar 4624 strādniekiem vai pat vairāk nekā 8000, neskaitot ostas un celtniecības strādniekus. Lielajās kara ostas darbnīcās strādā 1500 strādnieku, bet tirdzniecības ostā ap 1000. 1910.gadā, kad jau notiek vispārēja rūpniecības augšupeja, Liepājas 52 lielrūpniecības uzņēmumos tiek nodarbināti 7810 strādnieki. Tas veido 8,4 procentus no visa Latvijas strādnieku skaita.

Ēnas puses
Jau laikabiedri norāda uz Liepājas savā ziņā nelabvēlīgajiem ģeogrāfiskajiem apstākļiem – tā iespiesta starp ezeru un jūru, tās apkārtne neauglīga un mazapdzīvota. Tas arī nosaka visa veida dārdzību Liepājā – gan pārtikas produktu, gan arī celtniecības materiālu ziņā. Ķieģeļi Liepājā maksā 18–24 rubļus par tūkstoti, bet Rīgā, kur tos ieved pa četrām dzelzceļa līnijām, tikai 12–14 rubļus. Lai vismaz daļēji uzlabotu situāciju, tiek izbūvēts šaursliežu dzelzceļš uz Aizputi – cauri muižu zemēm, kurās darbojas ķieģeļu cepļi, un apvidiem ar samērā attīstītu lauksaimniecību. Liepājas straujā saimnieciskā izaugsme padara to par iedzīvotājiem īpaši pievilcīgu objektu. Šajā laikā tā pārējo apriņķa nozīmes pilsētu vidū izceļas ar dzīvokļu īpašo dārdzību. Vislielāko dzīvokļu īres smagumu iznes trūcīgie iedzīvotāju slāņi, jo labāk situētajām aprindām īre prasa relatīvi daudz mazāku budžeta daļu. Pēc Liepājas pilsētas pārvaldes ziņām, vienas istabas vidējā īre 20.gadsimta sākumā ir 75–100 rubļi. (Rīgā – 52).

Liepājas cietoksnis
Kā impērijas pilsēta ar modernu ostu, attīstītu rūpniecību un pievedceļiem Liepājai ir nozīmīga vieta Krievijas armijas ģenerālštāba militāri stratēģiskajos aprēķinos. Jau 19.gadsimta 80.gados tā tiek izraudzīta par krievu Baltijas flotes bāzi. 1899.gada pavasarī apstiprina Liepājas jūras cietokšņa būves projektu un nākamās desmitgades laikā 3 km uz ziemeļiem no pilsētas un tirdzniecības ostas uzbūvē kara ostu, ierīko 8 krasta baterijas un sauszemes nocietinājumus starp jūru, Tosmares un Liepājas ezeriem, kā arī pie Pērkones upes. Baltijas kara flotes lielie zaudējumi krievu un japāņu karā mazina Liepājas bāzes nozīmi. Rēķinoties ar iespējamo Vācijas kara flotes pārākumu, Krievijas valdība nolemj no Liepājas kā rietumu kara flotes bāzes atteikties. 1908.gada 1.novembrī cars Nikolajs II apstiprina Valsts aizsardzības padomes lēmumu likvidēt Liepājas jūras cietoksni. Ar šo lēmumu tiek norakstīti cietokšņa būvei izlietotie 80 miljoni rubļu. Ja sākumā, 1980. – 1904.gadā, kara ostas un cietokšņa būve dod stimulu un izdevīgus pasūtījumus Liepājas rūpniecībai – kara ostā tiek ierīkoti doki, remonta darbnīcas, kara noliktavas, betona rūpnīca, ap 40 dzīvojamo māju, sešas lielas kazarmas, 15 strādnieku barakas, tad vēlāk cietoksnis stipri traucē tirdzniecības ostas darbību un kavē pilsētas saimniecisko izaugsmi. No 1909.gada, kad uz Liepāju vairs neattiecas cietokšņa statuss, atsākas plaša dzīvokļu un rūpnieciskā celtniecība: "Liepājā šovasar tikpat daudz būvju kā uzņēmēju. Pie vienas otras mazākas būvītes sarodas desmitiem uzņēmēju, kuri noliek viens otra darbu un nosit cenu." Vairāki būvuzņēmēji izraksta mūrniekus pat no Vitebskas un Mogiļevas guberņas, kuri strādā par divas, pat trīs reizes zemāku atalgojumu nekā vietējie.

1905.gads
Pēterburgas 9.janvāra asiņainā svētdiena atblāzmo pār visu Krievijas impēriju. Mītiņi, demonstrācijas, sadursmes ar policiju, streiki. Janvāris. Liepājā – ģenerālstreiks. Masveidā tiek iesniegtas prasības par astoņu stundu darba dienu un darba algas paaugstināšanu par 20 procentiem. Februāris. Uzņēmumu administrācijas neizpilda strādnieku ekonomiskās prasības, tāpēc plašos apmēros tiek atsākti streiki. Streiko ap 3000 strādnieku. Kaujinieki Liepājas ielās pārdroši atbruņo gorodovojus un žandarmus. Aprīlis. Plaši strādnieku nemieri Liepājas dzelzceļa darbnīcās un depo. Vilcienu kustība tiek pārtraukta. Maijs. Četru dienu politisks ģenerālstreiks, ko organizē LSDSP Liepājas komiteja. Jūnijs. Streiks rūpnīcā "Bekers un komp.". To pārtrauc, gandrīz visi strādnieki atlaisti no darba. Kara ostā uzliesmo stihisks matrožu dumpis. Augusts. Protestējot pret izsludināto armijas rezervistu mobilizāciju krievu un japāņu karā, sākas politisks ģenerālstreiks. 20.augustā sakarā ar 600 mobilizēto pavadīšanu Vakzāles (Rīgas) ielā notiek demonstrācija. Atskanot atsevišķiem šāvieniem no demonstrantu puses, sākas dragūnu uzbrukums: nošauti 11, ievainoti 24 cilvēki. Oktobris. Kā solidaritātes akcija ar Viskrievijas politisko streiku Liepājā notiek ģenerālstreiks. Strādnieku spiediena dēļ no Liepājas cietuma atbrīvo 13 politieslodzītos. Pilsētas domes ārkārtas sēdē tiek nolemts panākt Liepājas pilsētas pašvaldības vēlēšanu pārcelšanu no 1905.gada decembra uz 1906.gada martu.

Liepāja – Ņujorka
Gadsimta sākumā Liepāja kļūst par lielāko Krievijas emigrācijas centru uz aizokeāna zemēm. Tiešo satiksmi ar Ņujorku sākumā, no 1906.gada jūnija, uztur četri kuģi, tad – deviņi, visbeidzot – vienpadsmit. Ja līdz 1906.gadam caur Liepāju gadā izbrauca 15–20 tūkstoši cilvēku, tad 1907.gadā – jau 56,5 tūkstoši. Pakāpeniski izbraucēju skaits tuvojas pašu liepājnieku skaitam. Visas šīs personas, kārtojot pasu formalitātes, gaidot nākamo reisu, īsāku vai garāku laiku uzturas Liepājā. Sākumā emigranti parasti apmetas privātmājās, lielākoties pie trūcīgajiem iedzīvotājiem, kam lieks rublis gan noder, bet nepieciešamos sanitāros apstākļus nodrošināt viņi nespēj. Dzīvojot saspiestībā, pastāv nepārtraukti infekcijas slimību izplatīšanās draudi. Tādēļ pilsētas dome 1907.gada 12.martā izdod saistošos noteikumus, paredzot minimālo gaisa normu uz cilvēku – 1,5 kubikasis. Telpas ir jāmazgā ne retāk kā reizi nedēļā, sienas jākrāso vismaz divas reizes gadā, guļamvietās jālieto tikai svaigi salmi, ūdens jāņem tikai no artēziskām akām, utt. Kopš 1909.gada rudens emigrantus vairs nav atļauts izvietot atsevišķos dzīvokļos. Šim nolūkam var kalpot vienīgi vesela māja.

Pārbūves, jaunbūves
1900.gadā tiek pabeigta sešus gadus ilgusī un par draudzes savāktajiem 170 tūkstošiem rubļu paveiktā Liepājas katoļu baznīcas pārbūve, tai pievienojot blakuskorpusu, kas kļūst par galveno baznīcas ēku, bet kādreizējais baznīcas altārgals pārvēršas par sānu kapelu. Vecās baznīcas kopējo apjomu var tikai apjaust zem dzelteno ķieģeļu apšuvuma un pseidoromāniskā dekora. Tā ir tapusi par vienu no tūkstošiem baznīcu, kas celtas visā Eiropā 19.gadsimta otrajā pusē vai 20.gadsimta sākumā, atdarinot un jaucot dažādus stilus. Jau 19.gadsimta beigās sieviešu ģimnāzijas telpas, lai gan vairākkārt paplašināta ēka Zivju un Kungu ielas stūrī, tai piebūvējot otro un trešo stāvu, izrādās nepietiekamas skolnieču lielajam skaitam. 1902.gadā pilsētas dome jaunas ģimnāzijas ēkas būvei piešķir zemi Jaunā dīķa ielā un 40 tūkstošus rubļu. Pēc tam, kad tiek sadabūta iztrūkstošā summa, jo būvi rēķina uz 140 tūkstošiem rubļu, 1910.gada 25.maijā var ielikt ēkas pamatus. Gada beigās celtne jau ir zem jumta. 1902.gadā pēc arhitekta P.M.Berči projekta uzceļ modernu vannu iestādi, ko vēlāk nosauc par "Liepājas pilsētas peldu iestādi". Tajā darbojas ūdens terapijas nodaļa, tvaika pirts. Laikā no 1902. līdz 1904. gadam kara ostā, cietokšņa ziemeļu rajonā, paceļas bizantiešu stilā celtā Liepājas garnizona katedrāle. 20.gadsimta sākumā aktuāla kļūst Liepājas tirgus reorganizācija. 1907.gadā pilsētas dome nolemj koncentrēt vienuviet visus Vecliepājas tirgus – pašā pilsētas centrā, Vecā tirgus laukumā pie Sv.Annas baznīcas, kur nedēļas tirgi un gadatirgi bija notikuši jau 17.gadsimta. Pēc Jaunā tirgus ierīkošanas Lielās, Tirgoņu un Graudu ielas satekā, šeit darbojas vairs tikai malkas tirgus. Savukārt pārāk šaurajā Jaunā tirgus laukumā tirgošanās ar pārtikas produktiem norit zem klajas debess, tirgus traucēja satiksmi, bojā pilsētas centra izskatu. Izsludinātajā konkursā uzvar arhitekts L.Melvils un inženieris G. fon Malms. 1908.gada beigās projektu apstiprina pilsētas dome, 1909.gada sākumā – guberņas celtniecības nodaļa, un pēc nepilniem diviem gadiem – 1910.gada 1.oktobrī – var svinēt Pētera tirgus atklāšanu. Būve ir izmaksājusi turpat 160 tūkstošus rubļu, neskaitot tirgus laukuma paplašināšanai nepieciešamo zemes gabalu iegādi. Slēgtā Jaunā tirgus vietā vēlāk ierīko skvēru – Rožu laukumu.

Trīs teātri
Četras koncertzāles, ap 100 dažāda profila biedrību un savienību, 11 spiestuves, 18 grāmattirgotavas, piecas avīzes: viena vācu, divas latviešu, divas krievu. Šis uzskaitījums ir pārliecinošs liecinājums Liepājas rosīgajai sabiedriskajai un kultūras dzīvei. Ar teātra spēlēšanu pilsētas latviešu sabiedrība it sirsnīgi nodarbojās jau kopš iepriekšējā gadsimta 80.gadiem, kad Liepājas Latviešu labdarības biedrības amatierteātris pacietīgi radināja liepājniekus baudīt augstvērtīgu dramaturģiju arī latviešu valodā: Šillers, Ibsens, Gogolis, Zūdermanis. 1906.gadā Liepājā ar milzīgiem panākumiem norit Rīgas "Apollo" teātra trupas viesizrādes. Trupas kodolu veido represīvi slēgtā Rīgas Jaunā latviešu teātra aktieri. Viesizrāžu iespaids ir tik liels, ka vietējās latviešu inteliģences aprindās pilnībā nobriest lēmums Liepājā nodibināt profesionālu latviešu teātri. Tajā pašā gadā izveidojas Liepājas Latviešu dramatiskā biedrība, ar kuras pūlēm 1907.gada 11.martā ar A.Čehova "Tēvoča Vaņas" izrādi darbu uzsāk Liepājas Latviešu teātris. Tas atrodas Suvorova (Raiņa) ielā 2. Kopš 1908.gada šis teātris saņem pilsētas subsīdiju. 1908.gadā Liepājas Latviešu savstarpējās palīdzības biedrība savās telpās Tirgus ielā 28 atklāj otru teātri, nosaucot to par Liepājas Tautas teātri. Tam grūtību ir ievērojami vairāk nekā Liepājas Latviešu teātrim: telpas vēl šaurākas, līdzekļu vēl mazāk. Tik daudz skatītāju Liepājā vēl nav, lai pa pilnam pietiktu diviem latviešu teātriem. Vairāk cieš vājākais, un tas ir Tautas teātris. 1910.gada rudenī to pārdēvē par Liepājas Jauno teātri. Ar sarežģījumiem sastopas arī pilsētas Vācu teātris. 19.gadsimta sākumā celtā teātra ēka Kungu ielā 14 jau ir tiktāl novecojusi, ka teātra administrācija grasās pārtraukt izrādes. 1907.gadā sākas līkumotais ceļš uz teātra jauno ēku. Gada vidū, izskatot teātra direktora M.Heinriha lūgumu izsniegt pabalstu teātra pārbūvei, pilsētas dome pēc garām debatēm – pārbūvēt teātri vai celt no jauna – izšķiras par pirmo variantu un piešķir prasītos 3000 rubļu, daļa – jāsaziedo. Tomēr vēlāk no pārbūves atsakās, un dome, sākot ar 1909.gadu, sešus gadus pēc kārtas jauna teātra būves fondā iemaksā 5000 rubļu, kā arī gādā par būvvietu. 1910.gada 11.martā arī biržas sabiedrības kopsapulce nolemj izsniegt vēl papildus 12 tūkstošus rubļu lielu pabalstu. Teātra izbūvei naudu dod arī privātpersonas.

Lielās bumbiņu spēles
jeb pašvaldības vēlēšanas. No 1900. līdz 1910. gadam to ir pavisam trīs. Jauno gadsimtu ievada līdz tam nepieredzēti plašas un asas vēlēšanu kampaņas. 1890.gadu ekonomiskā kāpinājuma gados bija ievērojami paplašinājies mantīgo, tātad balsstiesīgo liepājnieku loks, skaitliski izlīdzinājušies arī galvenie vēlētāju – vāciešu un latviešu – pulki. 1902.gada Liepājas pilsētas pašvaldības vēlēšanas pāraug šauri municipālo vēlēšanu nozīmi un nokļūst visas Latvijas uzmanības centrā. "Pēterburgas Avīzes" nosauc vēlēšanas Liepājā par "mūsu Poltavas kauju", jo to iznākums varēja kļūt par paraugu citām Baltijas pilsētām. Izmantojot vietējo baltvācu nometnēs izcēlušās jukas – liberālo jaunvāciešu un konservatīvo vecvāciešu samilzušās pretišķības, latviešu vēlētāji piestāj stiprākajai pusei – jaunvāciešiem. Vietu sadalījums jaunajā domē ir šāds: 32 vācieši, 13 latvieši, 5 krievi, 5 poļi, 5 ebreji. Opozīcijas galvenais panākums – "dižtēvam Ādolpiņam", pilsētas galvam Hermanim Adolfi, jāatstāj iesildītais amata krēsls un lepnie septiņistabu apartamenti pilsētas domes nama otrajā stāvā. Ja piecpadsmit iepriekšējos gadus, līdz 1902.gadam, Liepājai bija viens galva – H.Adolfi, tad turpmāk pirmās desmitgades laiku – veseli trīs. 1902.gada vēlēšanās par Liepājas galvu kļūst dzelzceļa ierēdnis Hermanis Cinks. Viņa dienesta laiks nav garš. Veselības stāvoklim pasliktinoties, H.Cinks šķiras no amata pirms pilnvaru beigām – 1906.gada 1.martā. 1908.gadā pēc sava pēcteča V.Dreijersdorfa nāves V.Cinks uz pusotru gadu atgriežas pilsētas galvas postenī. 1906.gada vēlēšanās no 55 vakancēm latvieši iegūst 18 jeb 30 procentus no domnieku kopskaita, vācieši – 29, krievi – 4, poļi un lietuvieši – 4 vietas. Par pilsētas galvu ievēlē jaunvāciešu vadoni advokātu Viljamu Dreijersdorfu. 1910.gada vēlēšanās pilsētas domē ievēlē 26 vāciešus, 20 latviešus, 5 poļus un lietuviešus, 4 krievus un 5 ebrejus. Visvairāk balsu – 873 baltās vēlēšanu bumbiņas – saņem ilggadējais domnieks, Liepājas ģimnāzijas direktors Alberts Volgemuts. Ap 43 procentiem domes sastāva atjaunojas. No pirmās, 1878.gada domes, tajā atrodas 2 domnieki, no 80. un 90. gadiem – 9. Manāmi audzis inteliģento profesiju pārstāvju skaits, to pavisam ir 22: 5 ārsti, 5 skolotāji, 8 juristi, 4 ierēdņi, taču daļa no viņiem mazāk reprezentē noteiktu sociālo slāni, bet gan ir cieši saistīti ar uzņēmēju un namsaimnieku aprindām un darbojas kā to neoficiāli pilnvarotie. Par pilsētas galvas vietnieku uz nākamo četrgadi tiek ievēlēts latvietis – skolotājs un sabiedriskais darbinieks Teodors Breikšs. 1910.gada 5.augustā A.Volgemuts vēršas pie domniekiem ar programmatisku runu. Viņš uzsver, ka pilsētas tālākai attīstībai jābalstās uz tās 300 pastāvēšanas gados radīto vēsturisko augsni, kaut gan to nevar uzlūkot par kaut ko nemainīgu un sastingušu. Pirmajā vietā jābūt pilsētas vispārējām interesēm. Pilsētas galva nosauc 11 pašus svarīgākos nokārtojamos jautājumus. Starp tiem: brīvosta, Liepājas – Bernātu tramvajs, atlīdzība par cietokšņa vajadzībām atsavinātajām pilsētas zemēm, pilsētas apbūves plāns, jauns celtniecības nolikums, pilsētas iedzīvotāju skaitīšana pareizākai saimniecības kārtošanai u.c. To lielākā daļa tā arī palika neatrisināti. Jānis Pabērzs, ilggadējs Liepājas latviešu domnieks (1882.–1890.g.; 1898.–1910.g.). Viņa ceļš uz turību bija visai tipisks. 1871.gadā, aizgājis no Tadaiķu pagasta, viņš Liepājā sāka strādāt par vienkāršu mūrnieku, vēlāk atvēra vairākus koloniālpreču veikalus, tad sekoja veiksmīgas otrās laulības, kas viņam atnesa ap 70 tūkstošiem rubļu. J.Pabērzs 1910.gada beigās 65 gadu vecumā nomira, viņa atstāto mantojumu vērtība bija ap pusmiljona rubļu. Rakstnieks Jēkabs Janševskis, latviešu vēlētāju komitejas sekretārs 1902.gada Liepājas pilsētas domes vēlēšanās. "Mans uzdevums bija pārzināt vēlēšanu aģitāciju, bet sevišķi darīt to presē," savā autobiogrāfijā vēlāk rakstīja J.Janševskis. Viņam bija liela loma latviešu vēlētāju spēku apvienošanā, bet vairāk nekā 30 publikācijas Latvijas presē padarīja viņu par pazīstamu žurnālistu.

Saistītie objekti (skatīt kartē)
Ir ko teikt par šo rakstu? (0)
Atpakaļ
Reklāma
© 2005-2024 SIA VIETAS Top.LV Rambler Top100