logo
rus eng
Manas vietas
draugiem.lv
Reģistrēties
Kāpēc reģistrēties?
Aizmirsi paroli?
Ātrā pieeja
Naktsmītnes
Rezervējamās naktsmītnes
Pirtis
Ievērojamākās vietas
Pilis un muižas
Atpūta laukos
Telpas svinībām, banketiem
Restorāni, kafejnīcas
Atpūta pie ūdens
Muzeji
Naktsmītnes Rīgā
Informācijas centri
Teātri
Konferencēm un semināriem
Auto noma
Peintbola vietas
Pasākumu kalendārs
Augusts
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31
Septembris
1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
Rezervē ar atlaidi!
Šobrīd Vietas skatās 225
Viesi - 225
Reģistrētie lietotāji - 0
Sadarbībā ar
Sazinies ar Vietas*lv!
Tālrunis: +371 29111411
e-pasts: [email protected]
Skype vietas_lv
Twitter: vietas
IESAKI ŠO SATURU CITIEM!
Raksti > Vēsture
Raksts sadarbībā ar
Historia.lv

Saules kauja 1236.gada septembrī. Lokalizācijas mēģinājums. Karagājiena ceļš.

Autors: D. Dedumietis, Latvijas Vēsture. Jaunie un Jaunākie Laiki. 2001
22.09.2005
Skatīts 15622 reizes
Kauja pie Saules, 1236. gada 22. septembrī, bija lielākā Zobenbrāļu ordeņa(Fratres militiae Christi) militārā sakāve Livonijā visā tā pastāvēšanas laikā (1202-1237). Lietuviešu un zemgaļu spēki pilnībā iznīcināja Zobenbrāļu ordeņa un tā sabiedroto spēkus. Bojā gāja arī ordeņa mestrs Folkvins (Volkewin,Volkwin [1209-1236])[1]. Tomēr šīs nozīmīgās kaujas vieta līdz šim vēl nav noskaidrota un historiogrāfijā valda atšķirīgi uzskati par to.

Lai varētu noteikt Saules kaujas vietu, svarīgi ir izpētīt iespējamos ceļus pa kuriem devās Folkvina vadītā armija. Balstoties uz līdz šim veiktajiem pētījumiem par ceļiem Livonijā 13. gadsimtā, ir iespējams apmēram rekonstruēt ceļu, pa kuru šis karaspēks pārvietojās. Šajā sakarā historiogrāfijā ir izteiktas vairākas hipotēzes, viena no otras visai atšķirīgas.

Mēs zinām, ka 1236.gada karagājienā piedalījās līdz šim lielākais Livonijā savāktais karaspēks.  Jāņem vērā, ka lielam karaspēkam (un tāds noteikti bija Folkvina vadītais) nepieciešamas iepriekš sagatavotas uztura rezerves, - protams, tikai teritorijās, kurās tas nevar laupīt, respektīvi, savās. Tāpēc ceļu Livonijas teritorijā ir vieglāk rekonstruēt, ņemot vērā, ka šādas rezerves varēja būt jau esošajās vācu nocietinājuma vietās. Jāatzīmē, ka šo ceļu rekonstrukcija balstās lielākoties uz pieņēmumiem, jo avoti nevienu vietu konkrēti nemin. Iespējams, ka tieši šo avotu "klusēšanu" var uzskatīt par pierādījumu tam, ka šis ceļš bija parasts, līdz tam jau daudzreiz izmantots.

Grūtāk spriest, pa kādu ceļu Folkvina vadītais karaspēks pārvietojās pa Lietuvu, jo avoti par to nesniedz ziņas. Bez tam tas ir viens no pirmajiem vāciešu iebrukumiem Lietuvas teritorijā, tāpēc nevar balstīties arī uz parastiem iebrukumu ceļiem. Skaidrs, ka pierādīt to nevar, bet, manuprāt, var vilkt paralēles starp 1236.gada karagājienu un 1250.gada karagājienu pret Mindaugu, ko vadīja mestrs(1248-1254) Andrejs no Štīrijas(Andres von Stire)[2]. 1250.gada karagājiens devās caur Nalseni, un ne bez pamata var uzskatīt, ka arī 1236.gadā karaspēks devās caur teritoriju ar tādu pašu nosaukumu. Tātad, var pieņemt, ka Andreja no Štīrijas vadītais karaspēks devās pa to pašu ceļu, pa kuru Folkvina, tikai aizgāja tālāk. Tādējādi varam aptuveni šo ceļu rekonstruēt. Diemžēl jāatzīst, ka precīzi noteikt, cik dziļi karaspēks iegāja Lietuvā, nav iespējams.

Vispirms jānoskaidro, kādi ceļi mums ir zināmi Livonijā, kas varēja Folkvina vadīto karaspēku novest Lietuvā.

Šie ceļi no dažādām pusēm šķērsoja plašus novadus virzienā uz Daugavas lejteces rajonu - Rīgu, kas nenoliedzami ir karagājiena sākumvieta un galamērķis.

Galvenais tranzītceļš caur Rietumlatviju un Dienvidlatviju bija ceļš no Prūsijas gar jūrmalu caur Kurzemi uz Daugavas ietekas rajonu[3] - Rīgu.

Ceļš no Lietuvas caur Mežotni uz Daugmali un Salaspili.[4]

Zināms ir ceļš gar Daugavas labo krastu.[5]

Augšzemes ceļš no Augštaitijas gar Saukas ezera austrumu malu uz Sēlpili un tālāk uz Koknesi.[6]

Ceļš no Augštaitijas uz Jersiku.[7]

Šos ceļus vēl pirms vācu iebrukuma un arī tā sākuma posmā izmantoja lietuvieši sirojumos uz Igauniju, kā arī uz lībiešu un latgaļu novadiem. Hronikās tāpat ir ziņas, ka arī vācieši bieži izmantojuši šos ceļus.

Mēģinot noskaidrot ceļu, pa kuru 1236.gadā virzījās Folkvina vadītais karaspēks, jāatzīmē, ka pagaidām neatrisināta ir hronikā minētās Nalšas zemes jeb Nalsenes[8] identificēšana, caur kuru virzījās Folkvina iepriekšējais, pirms 1236.gada rīkotais karagājiens. Tās noteikšana neapšaubāmi dotu zināmu skaidrību Saules kaujas vietas atrašanā. Loģiski šķiet, ka vācu 1236.gada uzbrukums varētu būt iepriekšējā atkārtojums, jo tas tiem bija ļoti veiksmīgs. Vācieši sastapās ar lietuviešu karaspēku, un cīņas rezultātā lietuvieši zaudēja 2000 kritušo, ka arī 2500 zirgu nonāca vācu rokās.[9] Šis karagājiens bija vērsts lietuviešu zemē jeb novadā - Alsenē (Alsen).[10] Tāpēc šīs vietas meklēšana, manuprāt, ir jāsaista ar 1236.gada karagājiena ceļa meklēšanu - un otrādi. 

Atskaņu hronikas Bergmaņa kodeksā šajā vietā minēts vietvārds Alsene, turpretī  Heidelbergas kodeksā šajā un divās vietās (3319. un 3325. r.) ir minēta Nalsen. Tāpēc gan Nalsene, gan Alsene uzlūkojamas par vienu un to pašu novadu, un vārda Alsen parādīšanās šajā vietā uzlūkojama par hronikas pārrakstītāja kļūdu. Tiesa, lietuviešu historiogrāfijā ir sastopams viedoklis, ka Alsen un Nalsen ir divi atšķirīgi Lietuvas novadi.[11]

Tātad, lai nokļūtu Lietuvā, Folkvina vadītais karaspēks varēja virzīties pa vairākiem ceļiem. 

Viens no tiem gāja caur Kurzemi, no Rīgas gar jūrmalu, tad ceļš pagriezās uz rietumiem, uz Talsiem. No Talsiem tas virzījās caur Rendu uz Kuldīgu, tad gar Aizputi uz Grobiņu un tālāk gar jūrmalu uz Klaipēdu.[12] Skaidrs, ka šo ceļu Krustneši 1236.gadā nevarēja izmantot, jo avoti skaidri parāda, kad vācieši sāka izmantot šo ceļu. Bez tam, izmantojot šo ceļu, krustneši nokļūtu vispirms naidīgajā Dienvidkurzemē, nevis uzreiz Lietuvā. Cita ceļa caur Kurzemi uz Lietuvu XIII.gs. sākumā nebija, tādi parādījās tikai gadsimta otrajā pusē.[13]

Historiogrāfijā ir mēģinājumi pierādīt, ka 1236.gada karagājiens bija virzīts caur zemi starp Skrundu un Zemgali, pa ceļu, kuru iepriekš izmantojuši lietuvieši, dodoties sirojumā uz Igauniju. Balstoties uz vietvārdu analīzi,  Nalseni ir mēģināts identificēt Lietuvā, dienvidos no Auces.[14] Kaimiņos tur atradās Žemaitija, Augštaitija un Zemgale. Manuprāt, šāda ceļa apstiprinājumam ir pārāk maz pierādījumu, un pārāk daudz kas runā pretī. Pirmkārt, tas būtu pirmais vācu karagājiens caur šo vietu, un tik nozīmīgam faktam vajadzētu atspoguļoties avotos. Otrkārt, vāciešiem tad noteikti nāktos saskarties ar žemaišiem, bet arī tas nav minēts hronikā. Jāņem vērā, ka Atskaņu hronikas autors precīzi nošķir žemaišus no  augstaišiem (kas apgāž versiju, ka hronists tos nepazīst uz Saules kaujas laiku) vēlāk.[15] Bez tam Folkvina vadītais karaspēks nokļūtu sev naidīgās Zemgales aizmugurē, dziļi naidīgā teritorijā. Manuprāt, nav pamata Folkvinam piedēvēt šādu stratēģisku kļūdu. Drīzāk Folkvins jāuzskata par gudru un pieredzējušu karavadoni. Būdams Zobenbrāļu ordeņa mestrs, viņš piedalījies ap 19 postošās militārās operācijās pret Austrumbaltijas iedzīvotājiem.[16] Bez tam jāpiezīmē, ka caur zemi starp Skrundu un Zemgali tieša ceļa uz Lietuvu nemaz nebija. Tiesa bija ceļš caur šo apvidu. Tas savienoja Kurzemes centrālo daļu ar Dobeles apkārtni[17]. Lietuvieši savā sirojumā varēja izmantot kādu ceļu, kas veda no Lietuvas uz Zemgales centrālo daļu, piemēram, seno ceļu no Žemaitijas Jonišķu- Jelgavas virzienā.[18] Turpretī krustnešiem šos ceļus izmantot nebija izdevīgi. Tas jau sākumā novestu tos naidīgā zemgaļu teritorijā un tikai tad Lietuvā, bez tam tas iznāktu liels līkums.

Tātad 1236.gada karagājiens uz Lietuvu nevarēja būt virzīts pa ceļiem, kas gāja caur Kurzemi un Rietumzemgali. Avoti klusē par šādu - līdz šim vāciešu neizmantotu, - ceļu izmantošanu šī karagājiena vajadzībām. Bez tam avoti klusē arī par krustnešu saskaršanos ar tautām, kas notiktu, ja tie izmantotu šo ceļu.

Vēsturiskajā literatūrā pastāv viedoklis, ka 1236.gada karagājiens virzījās uz Lietuvu caur Austrumzemgali.[19] Jāatzīst, ka tas būtu visīsākais ceļš. Izmantojot ceļu, kas gāja gar Mežotni uz Lietuvu, Mežotnes pils krustneši varēja noderēt kā atbalsta punkts. Līdz Mežotnei kara materiālus varēja vest pa ūdensceļu. Grūti noteikt, pa kurieni krustneši gāja no Mežotnes- visticamākais, ka pa ceļu, kas tos noveda Augštaites ziemeļrietumos. Tad tie iebruka Žemaites teritorijā. Atpakaļceļš bija paredzēts gar Šauļiem, Jonišķiem uz Mežotni un uz Rīgu. Tātad krustnešu karaspēks “izmestu loku” pa Lietuvas teritoriju un no vietas, kas atrodas uz dienvidiem vai dienvidrietumiem no Šauļiem, dotos atpakaļceļā.

Diemžēl jāsecina, ka, neraugoties uz rūpīgu topogrāfisko analīzi, šī versija balstās uz nepierādītiem faktiem, un tajā ir daudz pieņēmumu. Šai hipotēzei par sliktu runā vairāki fakti.

  1. Nav pierādīta Mežotnes atkarība no vāciešiem. Ja arī pieņem, ka Mežotne bija atkarīga,  kā izskaidrot to, ka zemgaļi Saules kaujā vācu pusē nepiedalījās. Krustneši, ejot sirojumā caur zemgaļu novadu, kurš tiem pakļauts, noteikti ņemtu karavīrus no šī novada. Hronikā noteikti būtu ziņas, ja zemgaļi būtu gājuši ar krustnešiem kopā, - tādas ziņas ir par latgaļiem, lībiešiem un igauņiem. Tātad apšaubāms ir ne tikai pieņēmums, ka krustneši varējuši 1236.gadā izmantot Mežotni kā atbalsta punktu, bet arī tas, ka tie devušies sirojumā caur Austrumzemgali.
  2. Dodoties sirojumā pa minēto ceļu, krustnešiem nāktos saskarties ar žemaišiem, bet žemaišu dalību Saules kaujā avoti nemin.
  3. Ieejot Žemaitijā, Folkvina vadītajam karaspēkam aiz muguras paliktu naidīgā Zemgale. Šādu taktisku kļūdu Folkvins, būdams pieredzējis karavadonis, nevarēja pieļaut. Arī atpakaļceļš virzītos caur teritoriju, kas nešaubīgi bija naidīga un līdz ar to bīstama vieta no sirojuma nogurušajam un ar salaupīto apgrūtinātajam karaspēkam.

Manuprāt, ceļš no Rīgas gar Mežotni nevarēja tikt izmantots 1236.gada karagājienā kā turpceļš iebrukumam Lietuvā, jo nav izskaidrojami fakti, kas runā tam pretim. Drīzāk pa ceļu caur Austrumzemgali bija paredzēta atgriešanās. Tam piekrīt visi vēsturnieki, un šī versija ir iespējama gan tad, ja kauja notikusi pie Šauļiem, gan tad, ja pie Vecsaules.

Tātad paliek ceļš no Rīgas pa Daugavas labo krastu līdz Koknesei vai Jersikai. Ceļa posms līdz Jersikai vācu rokās bija jau līdz 1209.gadam.[20] Tiesa gan, par šī ceļa izmantošanu šajā karagājienā hronikās nav ziņu, bet to var izskaidrot ar to, ka šis bija vāciešiem parasts ceļš viņiem pakļauto zemju robežās un avotos minēts pirms tam. Šajā ceļā viņiem bija vairāki atbalsta punkti, kādu nebija uz citiem: Lielvārde  (celta pirms 1201.gada), Aizkraukle (starp 1213 - 1234), Koknese (1209.gadā). Ejot pa Daugavas labo krastu, uz Lietuvu varēja nokļūt pa diviem ceļiem.

Pirmais no tiem sākās pie Daugavas kreisā krasta iepretim Aiviekstes grīvai un gāja caur Sēliju uz Užpaļiem un tālāk. Šī ceļa atzarojums gāja uz Koknesi.[21] 

Otrais, tā saucamais tirgotāju ceļš (kopwech) sākās pie Daugavas augšpus Daugavpils. Tas gāja uz Lietuvu gar ļoti garu ezeriņu rindu, kur iegarenos ezeriņus citu pie cita saista mazas upītes.[22] Manuprāt, šo otro ceļu krustneši 1236.gada karagājienā nevarēja izmantot tieši tā iemesla dēļ, ka nāktos šķērsot šīs daudzās upītes. Šo ceļu ļoti labi varētu izmantot ziemā, kad ūdeņi ir aizsaluši, bet tā kā 1236.gadā sirojums notika tam neparastā laikā - septembrī, tad maz ticams, ka krustneši izvēlējās šo ceļu.

Tātad visticamākais, ka 1236.gadā krustnešu karaspēks devās pa ceļu, kurš sākās pie Kokneses un gāja caur Sēliju, gar Saukas ezera austrumu malu uz Lietuvu. Jāatzīmē, ka šim ceļam nerunā pretī neviens fakts. Karagājiens pa šo ceļu būtu vērsts pret Augstaitiju, līdz ar to nebūtu jāsastopas ar žemaišiem, kurus hronika nemin. Nalsene šajā gadījumā ir jāmeklē pie Livonijas un Augstaitijas jeb Sēlijas un Augstaitijas robežas. Nalsenei vajadzēja būt pirmajam lietuviešu apdzīvotajam novadam no Livonijas puses.[23] Uzskatam, ka Nalsene atradusies Augštaitijā, piekrīt arī citi pētnieki, kas analizējuši Atskaņu hronikā minētās Nalsanes iespējamo atrašanās vietu[24] vai sprieduši par krievu hronikās minēto teritoriju “Налшенаиская земля”.[25] Lietuviešu vēsturnieks E.Gudavičs savās kartēs par Lietuvas zemju konfederāciju 13.gs. 20.-50. gados Nalseni jeb Nalšu (liet. nalšia) novieto ziemeļaustrumos, tagadējās Dūkštas un Ignalinas rajonā.[26]

Balstoties uz valodnieku datiem, par sēļu un lietuviešu robežu XIII gs. var uzskatīt Latavas upi un Šventojas upes augšteci, no Šventojas iztekas tā gājusi gar Sartu ezeru ziemeļaustrumu virzienā.[27]

Tātad, šķērsojot šo robežu, krustnešu karaspēks nokļuva Nalsenē - lietuviešu apdzīvotā teritorijā.

Historiogrāfijā pastāv viedoklis, ka krustneši paši nemaz nezinājuši ne maršrutu, ne attālumu, kāds tiem jāveic Lietuvas teritorijā.[28] Diez vai var piekrist, ka līdz šim lielākais karaspēks Livonijā dotos sirojumā, nezinot, uz kurieni konkrēti. Ja pieņem, ka 1236.gada karagājiens ir iepriekšējā atkārtojums, tad var apgalvot, ka krustneši zināja maršrutu un attālumu ļoti labi. 

Diemžēl nav  nekādu  ziņu par to, kā 1236.gadā Folkvina vadītais karaspēks  pārvietojās pa Lietuvu, cik tālu tas iegāja, cik ilgi tur atradās. Par to var spriest vienīgi, ja pieņem, ka 1250.gadā Livonijas ordeņa mestra Andreja no Štīrijas vadītais karagājiens gāja pa to pašu teritoriju, tikai devās tālāk. Kā liecina hronika, tad šajā karagājienā ar vāciešiem iepazinās tie lietuvieši, kas tos vēl nepazina.[29] Diemžēl tas ir tikai pieņēmums, jo nevar pierādīt, ka 1236.gada sirojumā krustneši devās caur Nalseni, kā tas bija 1250.gadā.Ja arī to pieņem, tik un tā iespējams noteikt, līdz kurienei Folkvina vadītais karaspēks neaizgāja, nevis to, līdz kurienei aizgāja.

Zināms, ka 1250.gadā krustnešu karaspēks aplenca Mindauga pili.[30] Domājams, ka Mindauga rezidence atradusies Vorutas pilī.[31] Lai gan izteiktas apmēram 15 hipotēzes par Vorutas pils atrašanās vietu, domājams, tā atradusies Šeiminiškēļu pilskalnā, kas atrodas Anīkšču rajonā pie Vorēles upītes.[32]

Tātad līdz šejienei 1236.gadā krustneši neatnāca. Visticamāk, ka 1236.gada karagājienā karaspēks pār Šventojas upi nemaz nepārcēlās, jo pretējā gadījumā tas nokļūtu tuvu Vorutas pilij. No tā var secināt, ka krustnešu karaspēks nogriezās rietumu virzienā, no Sēlijas-Augštaitijas ceļa vēl pirms Šventojas upes šķērsošanas. Visticamāk, ka vāciešu iebrukums Lietuvā notika paralēli Šventojas upei, bet tas ir tikai pieņēmums, jo par tālāku krustnešu virzību Lietuvā mēs nevaram spriest pat salīdzinot to ar 1250.gada iebrukumu. 

Domājams (pretēji vairumam vēsturnieku uzskatu), ka Folkvina vadītais karaspēks līdz Žemaitei neaizgāja, jo neviens avots par to ziņas nesniedz. Rietumaugstaišu apdzīvotā teritorija (daži vēsturnieki nodala šo etnisko grupu no augstaišiem)[33] aptvēra visu Nevežis upes baseinu, Šušves un Dubisas lejteci, kā arī Nemunas vidusteci. Tātad augstaišu robeža ar žemaišiem stiepās no robežas ar zemgaļiem ziemeļos (vēsturiskajā literatūrā gan sastopami viedokļi, ka Augštaitija ar zemgaļu apdzīvotām teritorijām nemaz nerobežojās, jo pa vidu saskārās žmaišu - sēļu robeža nedaudz uz austrumiem no līnijas Paņevežis- Pasvalis)[34] starp Nevežis un Šušves upēm, līdz Šušves lejtecē pagriezās uz rietumiem. Jāpiezīmē, ka šī robeža ir nosacīta (tāpat kā žemaišu-sēļu) un precīzi to noteikt nemaz nav iespējams, to var izdarīt tikai aptuveni, balstoties uz arheoloģisko materiālu, kas iezīmē žemaišu, augstaišu un daļēji zemgaļu apdzīvoto areālu. 

Tomēr skaidrs, ka, neaizejot līdz šai robežai, krustnešu karaspēks pagriezās, lai dotos atpakaļceļā. Jāatzīmē, ka šāda krustnešu karaspēka virzība pa Lietuvas teritoriju ir tikai pieņēmums. Zināms vienīgi, ka atpakaļceļā tas devās caur Sauli[35], kur cieta sagrāvi.

Folkvina vadītais karaspēks kā atpakaļceļu nevarēja izmantot to pašu ceļu pa kuru devās sirojumā. Hronists stāsta, ka atpakaļceļš gāja pa “brikšņiem un tīreli”. Hronistam nebūtu atsevišķi jāpiemin purvi, kuri turpceļā jau būtu šķērsoti. Bez tam: ja kā atpakaļceļu izmantotu kādu no ceļiem caur Sēliju, apšaubāma būtu zemgaļu iespēja piedalīties Saules kaujā.

Tātad vienīgais ceļš, kurš gāja no šī rajona un kuru varēja izmantot Folkvina vadītais karaspēks kā atpakaļceļu, bija ceļš no Augštaitijas gar Levuo(Lavena) upi, gar Mūsas labo krastu uz Mežotni un tālāk uz Rīgu.           

Kaujas viet

Par Saules kauju nav nevienas ziņas, kuru būtu atstājis autors, kurš dzīvojis šīs kaujas laikā. Visas hronikas, kurās minēta Saules kauja, rakstītas vēlākos laikos. Atskaņu hronika rakstīta 45-60 gadus pēc Saules kaujas (ņemot vērā, ka tā ir visvecākā, tā arī uzskatāma par visticamāko avotu, kas izmantojams Saules kaujas lokalizācijā). Vartbergas Hermaņa hronika rakstīta XIV.gs. Brandisa hronika parādījās 1600.gadā. Tātad visi šo hroniku autori atstāstījuši par Saules kauju ziņas, kas iegūtas no citiem, tāpēc jāpieļauj iespēja, ka tradīcija varēja vietas vārdus sagrozīt. 

No Atskaņu hronikas uzzinām, ka Folkvina vadītais karaspēks saskāries ar ienaidnieku, dodoties caur Sauli uz mājām, respektīvi, uz Rīgu. No Vartberga hronikas var secināt, ka kauja notikusi sauliešu zemes tuvumā (‘‘circa terram Sauleorum‘‘)[36], bet ne vietā, ko sauc par Sauli. Tātad Saules vārds bija veselam apvidum, un Saules kauja 1236.gada 22.septembrī notika šajā apvidū vai tā tuvumā. Lai varētu veikt Saules kaujas vietas lokalizāciju, svarīgi ir noteikt, kur atradās šī Saules zeme un kas to apdzīvoja.

Saules novads minēts dokumentā par Zemgales novada Upmales sadalīšanu 1254.gada aprīlī starp Rīgas arhibīskapu un ordeni[37]. No šī dokumenta var secināt, ka sauliešu zeme atradusies pie zemgaļu dienvidu robežas. Vēsturnieki vienprātīgi uzskata, ka šajā dokumentā minētā vieta “Saulen” ir Šauļi. Līdz ar to nevarētu būt šaubu, ka te apskatītā sauliešu zeme jeb Vartbergas Hermaņa hronikā minētā “terra Sauleorum” bija Šauļu novads. Tam piekrīt arī vēsturnieki, kas aizstāv Vecsaules hipotēzi.[38]

No Vartbergas Hermaņa hronikas var secināt, ka Saules zemes iedzīvotāji nav bijuši ne lietuvieši  ne žemaiši, jo hronists tos skaidri nodala. Visticamāk, ka šo apgabalu apdzīvoja uz dienvidiem vistālāk dzīvojošie zemgaļi. Apstāklis, ka Atskaņu hronika min zemgaļus, liecina, ka viņu kaujas veikums bija liels. No tā var secināt, ka zemgaļi dzīvojuši kaujas lauka tuvumā, ja jau viņi varēja laikus ķerties pie ieročiem, sapulcēties un nodarīt iebrucējiem tādu kaitējumu, kas pievērsa Atskaņu hronikas autora uzmanību.

Pētot Vācu ordeņa Prūsijas kancelejas dokumentus, izdevies noskaidrot, ka Saules zeme atradusies starp Livoniju un Žemaiti. Vēl vairāk: šie dokumenti rāda, ka Saules zeme vēl XIV gs. otrajā pusē nav piederējusi pie Žemaites un nav bijusi Livonijas ordeņa iekarota.[39]

Tātad šie visvairāk uz dienvidiem dzīvojošie zemgaļi apdzīvojuši Šauļu teritoriju, kas nepiederēja pie Žemaites, un noteikti nebija atkarīga no ordeņa vai bīskapa.

Ļoti grūti noteikt, kur tad robežojas šī Sauliešu zeme ar lietuviešu un žemaišu  zemēm.  Kā uzskata lietuviešu arheologs A.Tautavičus, zemgaļu un žemaišu robeža 13.gs. gājusi pa līniju Šauļi-Papile-Mažeiķi.[40] Tātad Saules zeme pletusies uz ziemeļiem un austrumiem no šīs robežas.

Diemžēl nevar noteikt, kur tā robežojās ar Upmali un citām zemgaļu zemēm. Teritorijai, ko rakstos sauc par Upmali, dažādos gadu desmitos mainījās robežas. Lielums mainījās atkarībā no tā, cik plaši vācieši bija iepazinušies ar austrumzemgaļu apdzīvotiem apvidiem.[41] Vēl 1231.gada 9.augusta rakstā Rīgas bīskapa Nikolaja kanceleja par “Uppemele” nosauc pašauro joslu starp Mežotnes teritoriju un bijušo Sēlijas bīskapiju.[42]

Iespējams, ka Saules zemē ietilpa arī tā Zemgales daļa, kur Saules nosaukums sastopams arī mūsdienās - Vecsaule, Jaunsaule, Mazsaule. Jāatzīst, ka šādā gadījumā Saules zeme aizņemtu ļoti lielu platību, bet tas ir racionālāks uzskats nekā pieņēmums, ka uz kaujas laiku bijušas divas Saules[43], kas atradās apmēram 90 km attālumā viena no otras. Diemžēl tie visi ir pieņēmumi, kuru pamatošanā vai apgāšanā savs vārds būtu sakāms valodniekiem, jo ne rakstītie avoti, ne arheoloģiskais materiāls neļauj spriest par Saules zemes robežām ar citām zemgaļu zemēm. 

Skaidrs, ka lietuvieši vācu karaspēkam uzbrukuši ārpus savas teritorijas. Diemžēl kurā vietā - precīzi noteikt ir ļoti grūti. Zināms, ka kauja notikusi pie upes[44], bet tādu šajā apgabalā nav mazums. 

Ir divas plašāk pamatotas hipotēzes par iespējamo Saules kaujas vietu: 

pirmā: kauja varēja notikt netālu no Šauļiem Lietuvā,

otrā: pie Vecsaules Latvijā.

Jāatzīmē, ka lielākoties vēsturiskajā literatūrā, kurā pārstāvēta Šauļu hipotēze, nav satopami argumenti, kas to pierāda. Tā pamatota, atsaucoties uz citiem autoriem, kas savukārt atsaucas uz nākošajiem. Atlasot to vēsturisko literatūru, kurā pamatota Saules kaujas lokalizācija pie Šauļiem, var saskatīt ļoti līdzīgu shēmu, uz kuras balstās visi šie pētījumi. Sākumā ar vāji argumentētiem  pieņēmumiem  tiek pierādīts, ka kauja notikusi pie Šauļiem. Tālākais pētījums (karagājiena ceļš, kaujas norise u.c.) savukārt balstās uz pieņēmumiem, kas pamatoti ar it kā jau pierādīto Saules kaujas lokalizāciju pie Šauļiem.

Galvenie argumenti, ar ko mēģināts pierādīt, ka Saules kauja lokalizējama pie Šauļiem, ir strīdīgi un lielākoties retoriski. Šauļu versijas piekritēji uzskata, ka Atskaņu hronikā minētā ‘‘Soule’’ kaujas vietas noteikšanā nedod nekādu skaidrību, bet drīzāk padara Saules kaujas lokalizāciju neskaidrāku un novirza dažus vēsturniekus (Vecsaules hipotēzes piekritējus) uz nepareiza izpētes ceļa.[45]

Atskaņu hronikā minētā “Soule” identificējama ar Šauļiem tādā veidā, ka, iespējams, vācieši ar Šauļu vārdu varēja iepazīties ar kuršu vai augšzemnieku starpniecību. Ņemot vērā prof. Endzelīna atziņu, ka XIIIgs. gan Kurzemē, gan Augšzemē lietuvisko vārdu Šauļi varēja izrunāt ar “s”, var secināt, ka arī atskaņu hronikā minētā Soule ir Šauļi.[46]

Nesaprotami gan, kālab vācieši būtu uztvēruši tieši šo, savdabīgi izrunāto kuršu jeb augšzemnieku vārdu. Bez tam Šauļu vārds vecvācu valodā nevarēja beigties ar “e”. Tas drīzāk liecina, ka Atskaņu hronikā minētā “Soule“ nav domāta kā Šauļi. 

Nespēdami pierādīt, ka atskaņu hronikā minētā kaujas vieta ir Šauļi, Šauļu versijas piekritēji savu hipotēzi lielākoties balsta uz Vartbergas Hermaņa hroniku. Tā kā šī hronika sarakstīta latīņu valodā un latīņu rakstībā nemaz nav burta skaņai “š”, tad šai rakstībā vārdu Šauļi nemaz nevar uzrakstīt tā kā to izrunā. Tā kā Vartbergas Hermaņa hronikā ir vēl viena vieta, kur runā par Sauli (Saulia) un tur minēta Dubisas upe[47], tad nevar būt šaubu, ka Vartbergas Hermanis ir domājis, ka Saules kauja notikusi pie Šauļiem. 

Jāatzīmē gan tas, ka hronistam - ordeņa garīdzniekam - bieži dzirdēta vieta bija “Saule”  Žemaitijā, Zemgales ciematu “Sauli” viņš varēja arī nezināt.[48]

Tātad galvenais arguments, kuru izmanto kā pierādījumu Šauļu hipotēzes aizstāvji, ir Vartbergas Hermaņa hronikas ziņas par Saules kauju. Tiesa, ir vēl kāds arguments, ar kuru pamato žemaišu piedalīšanos Saules kaujā un līdz ar to kaujas vietu lokalizē uz Žemaites un Zemgales robežas, pie Šauļiem. Tam pamatā ir Ipatija hronikā minētā vācu atbilde Galīcijas kņazam Danielam, kurā minēts žemaišu kunigaitis Vikints[49] un kuru attiecina uz Saules kauju.

Tomēr jāatzīmē: maz ticams, ka šajā vietā hronikā minētais Vikinta nodarījums attiecināms uz Saules kauju. Līdz 1252.gadam, kad notika šīs vācu  sarunas ar Galīcijas kņazu, Livonijas ordenim jau vairākkārt nācās saskarties ar žemaišu karaspēku un pat tieši karot pret Vikintu, palīdzot Mindaugam pieveikt tā pretiniekus.[50] Tādēļ apšaubāms, ka hronikā būtu minēti pirms 16 gadiem nogalinātie, drīzāk gan nesen kritušie. Bez tam Vikints valdīja Žemaites dienvidrietumu daļā un, palīdzot sembiem, varēja nogalināt Vācu ordeņa vīrus, tādējādi izsaucot uz sevi vāciešu dusmas.

To, ka avotos nav minēti žemaiši, Šauļu hipotēzes pārstāvji Saules kaujas sakarā izskaidro ar to, ka Vācieši žemaišus - uz Saules kaujas laiku - no augstaišiem neatšķir. Tos atšķirt tie iemācas tikai gadsimta vidū, kad Rīgā ierodas žemaišu kunigaitis Tautvila.[51] Ticamāk gan liekas, ka Atskaņu hronikas autors, kurš hronikas sarakstīšanas brīdī žemaišus pazina ļoti labi, tos nepiemin līdz brīdim, kad vāciešiem ir ar tiem pirmā saskare 1250.gadā mestra Andreja no Štīrijas karagājienā.[52] Turpmāk Atskaņu hronikas autors skaidri nodala žemaišus un lietuviešus(augstaišus), ar to parādot savu informētību par notikumiem un to dalībniekiem. Tas liecina, ka hronists būtu nodalījis žemaišus no augstaišiem arī Saules kaujas sakarā, ja tas būtu nepieciešams.

Diemžēl jāsecina, ka arheoloģiskā izpēte Šauļu versijai diez vai var ko dot, jo Šauļi viduslaikos ir pazīstama, notikumiem bagāta vieta un tās apkārtnē risinājušās vairākas kaujas.

Mūsdienās vispopulārākās Šauļu hipotēzes autors[53] uzskata, ka tā notikusi uz ziemeļiem no Šauļiem, kur ceļš no Žemaites gar Šauļiem un Jonišķiem apvidū pie Jaunjūniem šķērso Mūšas upi. Manuprāt, tam runā pretī vairāki fakti, un krustneši devās pa citu ceļu (skat. karagājiena ceļš), neskarot Žemaites teritorijas, kas nebūtu iespējams, ja kauja būtu notikusi Mūšas krastā pie Jaunjūniem. Jāatzīmē, ka šajā vietā upe ir maza un neievērojama. Upes krasti stāvi, un maz ticams, ka tur tuvumā varētu būt bijis purvs. Interesanti atzīmēt, ka tuvākais zināmais žemaišu (visi Šauļu hipotēzes pārstāvji ir pārliecināti, ka Saules kaujā piedalījās žemaiši) kapulauks - Jakštaičjai - atrodas apmēram 15 km attālumā no Šauļiem, bet dienvidu virzienā,  un arī tas attiecināms uz XIV gs.[54]

Ja runā par Saules kaujas precīzu lokalizāciju, tad jāatgādina, ka arī starp Šauļu versijas piekritējiem nav vienprātības. Tā, piemēram, E.Gudavičs uzskata, ka Atskaņu hronika norāda uz to, ka lietuvieši, pēc autora domām, žemaiši, Folkvina karaspēku sastapuši tad, kad tas pagriezies atpakaļ uz Šauļiem, tātad tas bijis iegājis dziļāk Žemaitē.[55] Diemžēl šāda hronikas interpretācija nav izprotama, un nav skaidrs, uz ko tā balstās. Domāju, ka šajā gadījumā lietuviešu vēsturnieks, tāpat kā latviešu vēsturnieks J.Bērziņš, kurš uzskata, ka Saules kauja notika pie Šauļiem Žemaitē[56], neņem vērā, ka kauja notikusi zemgaļu apdzīvotajā teritorijā. 

Manuprāt, hipotēzi par Saules kaujas lokalizāciju pie Šauļiem par pierādītu uzskatīt noteikti nevar. Ne rakstītajos avotos, ne arheoloģiskajā materiālā nav nevienas tiešas liecības par to, ka Saules kauja varēja notikt pie Šauļiem,  bez tam argumenti, ar kuriem mēģināts to pierādīt ir pārāk nepārliecinoši.   

Otra plašāk pamatotā hipotēze ir par to, ka Saules kauja lokalizējama pie Vecsaules. Vēsturnieki, kas uzskata, ka Saules kauja notika Vecsaulē, pamato to ar  nosaukuma sakritību. Kad vācieši atgriezās no sirojuma pa Lietuvu (augštaiti, jo Vecsaules hipotēzes piekritēji uzskata, ka žemaiši nav piedalījušies Saules kaujā) tos panākuši lietuvieši Austrumzemgalē, uz austrumiem no Bauskas, kur sastopams vietvārds Saule. Sava vārda pēc Vecsaules - Jaunsaules apgabals ir vienīgā kaujas nosaukumam piemērotā vieta.[57]

Tātad Vecsaules hipotēzes piekritēji uzskata, ka Atskaņu hronikā minētā „Soule“ identificējama ar Vecsauli. Turpretī Vartbergas Hermaņa hronikā minēti Šauļi kļūdas pēc, jo autors pats nezinājis, ka kauja notikusi pie Saules Zemgalē, un tāpēc nepareizi uzrakstījis, ka tā notikusi viduslaikos pazīstamā vietā - pie Šauļiem.[58] Morica Brandisa hronika nav vērā ņemams avots, jo uzrakstīta vairāk kā 350 gadus pēc notikuma un saglabājusies tikai norakstos. Tātad vēsturnieki, kas aizstāv Vecsaules hipotēzi, uzskata, ka tikai Atskaņu hronika sniedz patiesas ziņas par kaujas vietu. 

Par Vecsaules kā apdzīvotas vietas senumu liecina nosaukums, kā arī lielais zemgaļu kapulauks pie Vecsaules Čapāniem.[59] Diemžēl tieši nosaukums ir viens no nepierādītajiem argumentiem  šajā hipotēzē, jo nav pierādīts, ka vietvārdam Saule austrumos no Bauskas būtu sena cilme.[60] Tātad nav drošu ziņu, ka Vecsaule bijusi Atskaņu un Vartberga hronikās minētā Saule vai Saules novads. Vecsaules hipotēze nav pierādīta un pēc pašreiz vēsturnieku rokās esošajiem materiāliem nav pierādāma, bet tās pierādīšanai vēsturiskajā literatūrā salīdzinājumā ar Šauļu hipotēzes argumentāciju ir doti daudz pārliecinošāki argumenti.

Ja kauja notika pie Vecsaules, tas izslēdz iespēju, ka karagājiena mērķis bija Žemaite. Krustnešiem nebija nekādas vajadzības ielauzties Žemaitē, turklāt Saules kaujas sakarā Žemaite nav minēta. Tāpat pleskaviešiem nebija intereses doties uz Žemaiti, uz Augštaiti gan. Politiskās situācijas analīze pirms Saules kaujas  runā par labu Vecsaules versijai. 

Ir vēl kāds arguments - atrašanās iespējamā mājupceļa tuvumā. Mēmeles kreisais krasts ir purvains, bet Atskaņu hronikā teikts, ka kauja notikusi purvainā apvidū[61]. 

Par precīzu Saules kaujas lokalizāciju arī Vecsaules hipotēzes piekritējos nav vienprātības. Pastāv viedoklis, ka tā notikusi rakstnieka Viļa Plūdoņa mājas zemē.[62] Kāds P.Lapsa, balstoties uz arheoloģiskajiem atradumiem, vēstulē pieminekļu valdei 1933.gada jūlijā raksta, ka Saules kaujas vieta atrodas pie Vecsaules strauta ietekas Mēmelē.[63] Tomēr lielākā daļa Vecsaules hipotēzes piekritēju uzskata, ka Saules kauja notikusi Vecsaules pagasta Čapānu mājas robežās. 

Saules kaujas lokalizāciju šajā vietā mēģināts pamatot ar arheoloģiskajiem izrakumiem. Tāpēc šīs vietas jau no pagājušā gadsimta 80. gadiem sāktas pētīt. Jau 1881.-1882.gadā Čapānu māju tīrumu robežās vietējās apriņķa skolas direktors Šmits izdarījis rakšanas darbus arheoloģiskos nolūkos.[64] Izraktās lietas glabājušās vietējās vācu apriņķa skolas muzejā. Pirmā pasaules kara laikā tās pazudušas. Interesantu ziņojumu 1924.gada augustā pieminekļu valdei atsūtīja valsts ierēdnis G.Kūlmanis, kurš pats piedalījies Šmita izrakumos. Viņš raksta, ka izrakumi bija veiksmīgi, jo tika atrasts daudz senlietu, kā, piemēram, cirvji, šķēpi, bultas, rotas (arī zelta un sudraba) u.c. priekšmeti.[65]

1886.-1887.gadā izrakumus Vecsaules apkārtnē veica skolotājs C.Bergs, starp viņa atradumiem neapšaubāmi bijuši vācu darināti ieroči.[66]

Turpmāk Čapānu teritoriju apsekojuši un pētījuši J.Juškevičs 1929.gadā[67], A.Caune 1979.gadā[68] un J.Siatkovskis 1987. un 1990.gadā[69].

Mums zināmie izrakumi rāda, ka nav pamata, balstoties uz arheoloģiskajiem materiāliem, apgalvot,  ka Saules kauja notikusi Vecsaules apkārtnē. Tur pavisam noteikti konstatēti tikai zemgaļu senkapi. Vēsturiskajā literatūrā un dažos  ziņojumos MKPZPP arhīvā ir atrodamas norādes par vācu  bruņinieku bruņu piederumiem, vācu izcelsmes ieročiem[70], taču šīs ziņas pagaidām nav apstiprinājušās. Līdz ar to nav nekāda reāla pamata iespējai par Saules kaujas vietu pie Vecsaules.

Manuprāt, Vecsaules hipotēzē pretrunu rada tas, ka, spriežot pēc dokumentiem, Saules zeme atradusies pie zemgaļu dienvidus robežas.[71] Bez tam Vecsaules hipotēzes piekritēji Saules kauju lokalizē Mēmeles upes labajā krastā, turpretī Atskaņu hronika nemin faktu, ka krustneši pirms kaujas būtu pārcēlušies pār upi, pie kuras notika kauja. Drīzāk otrādi: Atskaņu hronika stāsta, ka krustneši tikai piegājuši pie upes, kur tos gaidīja lietuvieši, nevis pār to pārcēlušies.[72] Šī upe tiešām varēja būt Mēmele, arī vieta varēja būt tā pati. Jāņem vērā, ka pie Čapāniem atradās brasla[73], pār kuru iespējams bija paredzēta krustnešu pārcelšanās. Tikai kaujas lauks jāmeklē Mēmeles kreisajā pusē, nevis labajā. Diemžēl šāda acīmredzama pretruna netiek apskatīta nevienā cita vēsturnieka darbā. 

Tā kā pārliecinoši nav pierādīta neviena no Saules kaujas lokalizācijas hipotēzēm, par ticamāku pagaidām uzlūkojama Vecsaules hipotēze. Kaujas iespējai pie Šauļiem runā pretī vairāk faktu nekā Vecsaules hipotēzei. Tā kā mēs nezinām, cik plašs bija Saules apgabals XIII gs. Un, kā liecina Vartbergas Hermaņa hronika, ka kauja notika pie, nevis tieši Saules zemē, tad pieļaujams, ka Mēmeles upes kreisais krasts atradās Saules zemes ziemeļu daļā, vai arī bija Vartbergas Hermaņa hronikā minētā vieta - circa terram Sauleorum. 

Manuprāt, Saules kaujas vieta būtu jāmeklē arī citur, ne tikai jāmēģina pierādīt viena vai otra hipotēze. Austrumzemgalē ir vairākas upes, kuras nāktos šķērsot 1236.gada karagājiena dalībniekiem (piemēram, Tatula un Ceraukste) un purvaini apgabali, kas atbilstu kaujas aprakstam Atskaņu hronikā. Lai arī nav precīzi konstatējams, cik liela Austrumzemgales daļa ietilpa Saules zemē, tā noteikti atradās tās tuvumā, un tas atbilst Vartberga hronikas kaujas aprakstam.  

Domāju, ka Saules kaujas vieta nenoliedzami jāmeklē Austrumzemgalē, jo tas atbilstu arī iespējamajam mājupceļam. Diemžēl jāsecina, ka trūkst datu sīkākai kaujas vietas lokalizācijai. To var salīdzināt ar Garozas kauju 1287.gadā, kuru arī precīzi lokalizēt nevar, toties var noteikt apgabalu, kur tā notikusi.

Tātad jāsecina, ka Saules kaujas vieta vēl nav noskaidrota, un, lai atrisinātu Saules kaujas vietas problēmu, ir nepieciešami jauni arheoloģiskie pētījumi. Manuprāt, būtu jāpēta arī citas vietas, ne tikai tās, kas aizstāvētas divās populārākajās hipotēzēs par Saules kaujas lokalizāciju, - piemēram, Mēmeles kreisais krasts, pretī Čapānu mājām.

Izmantoti materiāli:

[*] Dagnis Dedumietis, LU Vēstures un filozovijas fakultātes maģistratūras 2.kursa students
[1] Atskaņu hronika, tulkojis V.Bisenieks. -Rīga, 1998. -1959. -1962.r.
[2] Historiogrāfijā pastāv vairākas versijas par  gadu, kurā notika šis karagājiens.
[3] Pāvulāns V. Satiksmes ceļi Latvijā XIII – XVII gs. - Rīga, 1971. - 88.lpp.
[4] Мугуревич Э. Восточная Латвия и соседние земли в 10.-13.вв. - Рига, 1965. – с.103.
[5] Pāvulāns V.Satiksmes ceļi Latvijā XIII – XVII gs. - Rīga, 1971. -110.lpp.
[6] Turpat, 88.lpp.
[7] Mugurēvičs E. Svarīgākie ceļi lībiešu un latgaļu teritorijā // Arheoloģija un etnogrāfija. Nr.III. - Rīga, 1961. - 70.-72.lpp.
[8] Atskaņu hronika, 1805., 3319., 3325.r.
[9] Turpat, 1833.-1843.r.
[10] Turpat, 1805.r.
[11] Gudavičius E. Kryžiaus karai Pabaltijyje ir Lietuva XIII amžiuje. - Vilnius, 1989. - 32.p.
[12]Biļķins V. Kuršu 1230.gada rudens līguma topogrāfija // Ceļa zīmes. - 1974. - Nr.54. - 387.lpp.
[13] Pāvulāns V. Vācu tirgotāju un feodāļu uzbrukums Kursas un Zemgales satiksmes ceļiem XIII gs.// Latvijas PSR ZA vēstis. - 1964. - Nr.10. - 15.lpp
[14] Bērziņš J. Kur notika Saules kauja 1236. gadā? // Izglītības ministrijas mēnešraksts. - 1930. - Nr.1. - 13.lpp.
[15] Stepiņš P. Saules kauja 1236.gada 22.septembrī // Latvijas vēsture. - 1993. - Nr.1.- 69.lpp.
[16] Benninghoven F. Der Orden der Schwertbrüder. - Köln, 1965. – S.424.-428.
[17] Pāvulāns V. Vācu tirgotāju un feodāļu uzbrukums Kursas un Zemgales satiksmes ceļiem XIII gs.// Latvijas PSR ZA vēstis. - 1964. - Nr.10. - 14.-15.lpp
[18] Kļaviņš K., Mugurēvičs Ē. Komentāri // Atskaņu hronika. - Rīga, 1998. - 318.lpp.
[19] Benninghoven F. Der Orden der Schwertbrüder. - Köln, 1965. – S.333., 334.
[20] Pāvulāns V. Satiksmes ceļi Latvijā XIII – XVII gs.  - Rīga, 1971. - 88.lpp.
[21] Biļķins V. Sēlija un Dienvidkursa. - Minneapolis, 1992. - 12.lpp. 
[22] Turpat, 13., 14.lpp.
[23] Atskaņu hronika, 3285. - 3315.r.
[24] Benninghoven F. Der Orden der Schwertbrüder. - Köln, 1965. – S.318.-320.
[25] Пашуто Т. Образование Литовского государства. - Москва, 1959. – c.341.
[26] Gudavičius E. Kryžiaus karai Pabaltijyje ir Lietuva XIII amžiuje. - Vilnius, 1989. - 32.p.
[27]Biļķins V. Sēlija un Dienvidkursa. - Minneapolis, 1992. - 12.lpp.  
[28].Гудавичус Е.  Литва в борбе народов Прибалтики против агресии немецких феодалов в 13.в. - Вильнюс , 1988. – c.26.
[29]Atskaņu hronika, -3349 .- 3350.r.
[30] Atskaņu hronika, -3323. - 3326.r.
[31] Gudavičius E. Kryžiaus karai Pabaltijyje ir Lietuva XIII amžiuje. - Vilnius, 1989. - 96.p.
[32] Kļaviņš K., Mugurēvičs Ē. Komentāri // Atskaņu hronika. - Rīga,1998. - 327., 328.lpp.
[33] Волкайте-Куликаускене P. К вопросу о локализации аукштайтов в центральной части Литвы. Тезисы докладов - Вильнюс, 1981. – c.44.
[34] Археология СССР. Финно-угри и балты в епоху срдневековья. – Москва, 1987. – c.373.
[35] Atskaņu hronika, 1906.r.
[36] Ливонская хроника Германа Вартберга. -  Berlin und Reval, 1864. – c.91.
[37] Senās Latvijas vēstures avoti. II sējums. 2. burtnīca. - Rīga, 1940. - Nr.389.
[38] Stepiņš P. Saules kauja 1236.gada 22.septembrī  // Latvijas vēsture. - 1993. - Nr.1. - 69.lpp.
[39] Biļķins V. Šauļu teritorijas senie iedzīvotāji // Ceļa zīmes. - 1955. - 378.lpp.
[40]Археология СССР. Финно-угри и балты в епоху срдневековья. – Москва, 1987. – c.372.
[41] Biļķins V. Zemgaliešu brīvības cīņas. - Nebraska, 1960. - 18.lpp.
[42] Senās Latvijas vēstures avoti. II sējums. 1. burtnīca. - Rīga, 1937. - Nr.168.;
Liv-, Est-, Kurländishes Urkundenbuch. Bd.1. 1093-1300. – Reval, 1853. - Nr.109. Minēts nepareizi:Uppernede.
[43] Stepiņš P. Saules kauja 1236.gada 22.septembrī  // Latvijas vēsture.- 1993. - Nr.1. - 69.lpp.
[44] Atskaņu hronika, 1910.r.
[45] Benninghoven F. Der Orden der Schwertbrüder. - Köln, 1965. – S.331.
[46] Bērziņš J. Kur notika Saules kauja 1236. gadā? // Izglītības ministrijas mēnešraksts. - 1930.- Nr.1. – 3.lpp.
[47] Ливонская хроника Германа Вартберга. - Berlin und Reval, 1864. – c.108.
[48] Stepiņš P. Saules kauja 1236.gada 22.septembrī  // Latvijas vēsture. - 1993. - Nr.1. - 69.lpp.
[49] Полное собрание руских летописей. Т.2. - Москва,1962.- стб.816.
[50] Klišāns V. Vācu ordenis Livonijā XIII – XIV gs. - Rīga, 1991 - 31.lpp.
[51] Biļķins V. Zemgaliešu brīvības cīņas. -Nebraska, 1960. - 36.lpp.
[52] Atskaņu hronika, 3238.r.
[53] Benninghoven F. Der Orden der Schwertbrüder. -Köln, 1965. – S.327.-347.
[54] Археология СССР. Финно-угри и балты в епоху срдневековья. – Москва, 1987. – c.381.
[55] Гудавичус Е. Литва в борбе народов Прибалтики против агресии немецких феодалов в 13.в. - Вильнюс, 1988. – 26.p.
[56] Bērziņš J. Kur notika Saules kauja 1236. gadā? // Izglītības ministrijas mēnešraksts. - 1930. - Nr.1. - 4.lpp.
[57] Ērglis R. Zemgales neatkarības vēsture. - Rīga, 1936. - 193.lpp.
[58] Stepiņš P. Saules kauja 1236.gada 22.septembrī  // Latvijas vēsture. - 1993. - Nr.1. - 69.lpp.[59] Turpat.
[60] Kļaviņš K., Mugurēvičs Ē. Komentāri // Atskaņu hronika. - Rīga, 1998. - 318.lpp.
[61] Atskaņu hronika, 1933.r.
[62] Pērkonu A. Saules kauja 1236.gadā // Labietis. - Nr.71. - 11986.
[63] Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniskās pētniecības padomes (turpmāk – MKPZPP) arhīvs, Inv.Nr.3975-11.
[64] MKPZPP arhīvs, Inv.Nr. p 3109.
[65] MKPZPP arhīvs, Inv.Nr.807.
[66] Биленштейн А. Доблень. Сборник материаловь и статей по истории Прибалтийского края. Томь 2. - Рига, 1879. – c.122.
[67] MKPZPP arhīvs, Inv.Nr. p.3104.,3921. un 3105.
[68] MKPZPP arhīvs, Inv.Nr. p.3103- 3.
[69] MKPZPP arhīvs, Inv.Nr. p.7702.
[70] MKPZPP arhīvs, Inv. Nr. 446.,803.
[71]Senās Latvijas vēstures avoti. II sējums. 2. burtnīca. - Rīga, 1940. - Nr. 389.
[72] Atskaņu hronika, 1910., 1911.r.
[73] MKPZPP arhīvs, Inv. Nr. 3921

Saistītie objekti (skatīt kartē)
Ir ko teikt par šo rakstu? (0)
Atpakaļ
Reklāma
© 2005-2019 SIA VIETAS Top.LV Rambler Top100