Raksti > Teikas un leģendas

Lieldienu ticējumi un paražas (daudz !!!)

Autors: LU MII Mākslīgā intelekta labaratorija
07.04.2012
Ja grib, lai būtu sārti vaigi, tad vajag Lieldienu rītā priekš saules apēst vismaz 13 dzērveņu ogas (ja ēd vairāk, tad vaigi ir sārtāki)
Lieldienu olas

I. Dažādi ticējumi.

  • Lieldienai nākot, jāizvelējot visi logu aizbāžņi. /E. Lācis, Tirza./
  • Lieldienā mēdz šā vanagu plucināt. Mietu pāram, kas ar rīksti sasiets, viens nostājas vienā, otrs otrā pusē. Viens traukā paņēmis līdz ūdeni, kur novārītas lieldienas olas, un lej to mietu starpā uz rīkstēm. Otrs jautā: "Ko tu tur plucini?" Lējējs atbild: "Vanagu plucinu." Tas atkārtojams trīs reizes no vietas, tad vanags vistas neaiztiek. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
  • Lieldienas rītā, kad baznīcā zvana, ir jākāpj uz istabas augšu. Tur pie skursteņa redzēs vecu vīriņu sēdam, kam galvā būs cepure. To cepuri nu vajaga steigšus noņemt un bēgt. Kas paspēj ar to cepuri nokāpt zemē, tam būs tāda cepure, kas nesēju padara neredzamu. Bet ja vīriņš noķer ņēmēju, tad jāmirst. /V. Juoņus, Pustiņa./
  • Pirmā Lieldienas diena ir krusas jeb ledus diena. /P. Š., no P. Smeltera, Rapole./
  • Lieldienas rītā caur zīda drēbi skatoties var Laimu redzēt. /Jaunākās Ziņas, 1932, 26. III./
  • Lieldienas rītā agri saule danco un visa zeme trīc. /Jaunākās Ziņas, 1932, 26. III./
  • Ja negrib, lai ir lielas kājas, tad Lieldienu rītā priekš saules vajag ar kailām kājām uzkāpt uz akmeņa. /M. Macpāne, Alsunga./
  • Velikās saule lēkā nuo rīta, kad tik nozdabā, dabū redzēt./A. Šlesere, Kuršu kāpas./

II. Lieldienas paražas.

  • Lieldienas rītā ikkatram jāapvelk jauns krekls, jo Kristus uzcēlies lieldienas rītā ar jaunām miesām. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
  • Lieldienas rītā jāvelkot gluži jauns krekls mugurā, tāds, kas vēl esot nevalkāts un vēl gluži zaļš (nebalināts). /H. Skujiņš, Smiltene./
  • Uz Lieldienām vajagot jauna krekla, lai arī zils. Uz Ziemas svētkiem lai vecs, kad tik balts. /E. Lācis, Tirza./
  • Lieldienas sestdienas vakarā sataisās kādi puiši saulītei norietot ar groziņiem un kādām pudelēmšņabja savus kaimiņus apceļot. No mājas uz māju enterēdami, viņi iemet tiem, kas pautus dod, pa svētku malkai, bet tos, kas nekā nedod, izper viņi ar žagariem. [To sauc par pautu šaušanu.] /Dunduru pēcnākami, 1876, 5./
  • Kad Lieldienas tuvojas, tad jau zināms, ka kadeģis ir pie laika pagādājams. Cits skuju koks še neder, tikai kadeģis. Kad Lieldienas atnākušas, tad pamanās, kurš ātrāk var piecelties un otru izšaust. Šaušot ir sekoša dziesma: "Lieldien, Lieldien, slimība laukā, veselība iekšā! Dodiet olas, naudu, sieru un citus ēdienus." Kad ienācējs atron visus guļam, tad ņem gultas segas nost un ceļ viņus augšā. Kad pieceļas, tad iet un uztaisa lielu mielastu; tur arī visu dod, kas ticis prasīts. Ēdot katru reizi izšaustie ļoti strīdas, un tad tur tādas vainas esot bijušas. Parasti saka, ka neesot labi izšausts, un kad esot bijusi priedes vai nu egles skuja. Šis paradums notiek otru Lieldienas dienu, jo pirmā dienā visi ir tādi noskumuši un vairāk lasa pātara grāmatas. Šaušanu var arī izdarīt ar izplaukušiem bērziem, un tad viņi jāizplaucē istabā kādā traukā. Kad ar bērza žagaru šaust, tad ir lielāks gods. /J. Ļaņķis, Nīca./
  • Lieldienas rītos gājuši šautinieki ar žagariem apkārt un situši gulētājus, prasīdami: "Ko soli?" Vajadzējis dot olu, tad šautinieki likuši mierā. /Pēc K. Ulmaņa vārdnīcas, Džūkste./
  • Lieldienā gājuši olotāji šautinieki, kas olas pēruši: lielam vai mazam lieldienu naktīs situši ar žagariem, teikdami: "Olas, olas!" /K. Jansons, Plāņi./
  • Lieldienas rītā puiši ceļas mazā gaismiņā augšām, iet mežā pēc kadiķu zariem, ar ko tie rudzu sēju izpušķo, un pāru jaunas eglītes jūrmalī uz kāpu iemej, ap kurām tad meitas sanāk lēkāt un dziedāt, it kā ap kādu elku, un ar pīrāgiem, ko līdz atnesušas, puišus ciena. Atpakaļ nākdamas, nolauž no bērziem rīkstes un ar tām graizīdamas visus māju ļaudis pieceļ. Saimnieks ar rīkstēm stallī zirgus pieceļ un saimniece ar sievām laidarā citus lopus tāpat. To pirmo svētku dienu vēl gan puslīdz tā kā linc; bet no tās nākošas nakts un otras svētku dienas var būt to vienu daļu Dievs no mums dabū, bet tās septiņas tiek velnam ar dzeršanu, plītēšanu, dancošanu, kāršu spēlēšanu un maukošanu svinētas. Tie vecie dzer un spēlē kārtes, tie jaunie danco un maukojas un tie mazie to visu līdz brangi mācās un ātri visus tādus stiķus tik labāk prot. /No Kolkas jūrmalas. "Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām." 1852. IV. Aizliegts izd./
  • Kad lieldienas rītā saule pacēlusies kādu asi virs apvārkšņa, tad viņa šupojoties trīs reizes uz vienu uz otru pusi, no kā cēlusies ieraša lieldienās šūpoties. Puiši allaž mēdz lieldienās meitas jo augsti izšūpot, par ko tie atkal kā atalgojumu saņem skaisti krāsotas olas. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
  • Lieldienas rītā ikkatrs, kas tikai spēj, steidzas uz baznīcu. Mājās paliek tikai bērni, slimnieki un nespējnieki. Baznīcā ceremonijas ir garas, kādēļ mājinieki nevar baznīcēnu sagaidīt, jo bez tiem nevar iesākt ēst. Šo ēšanu sauc par atgavēšanos. Vispirms skaita kopā lūgšanas. Tad māte pasniedz katram savu svētīto olu, jeb arī vienu svētīto olu sagriež gabaliņos, lai katram iznāktu savs. Ēdot piemin visus, kas pagājušās lieldienās ēduši, kur neaizmirst arī mirušos. Pēc brokastīm iesākas olu sišanās un šūpošanās, kas notiek šūpolēs jeb airēs. Senāk notikusi arī lunkošanās ar olām, kur olas vāļātas pa smiltīm, lai aizķertu otru olu. Pēc brokastīm saimniece rūpīgi noslaucījusi no galda čaulas, kaulus un maizes druskas, lai tās netiktu cūkām. Citiem lopiem tās atliekas varot dot. Svētīto ēdienu neapēd pirmā dienā, bet atstāj drusku arī otrai un trešai dienai. /B. Eriņa, Latgale./

III. Lieldienas rotaļas.

  • Sētas vidū izkaš mazu bedrīti, kur nu jāiedzen koka klucītis, saukts par cūciņu. Viens nostājas pie bedrītes ar koka nūju, tas ir cūciņas sargātājs, bet pārējie stāv ar nūjām pie savām bedrītēm un mēģina cūciņu iedzīt sargātāja bedrītē. Ja kādam spēlētājam tas izdodas, tad spēlīte ir vinnēta. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
  • Ja pie šūpolēm ugunskurs sakurts, tad mēdz nažus dancināt. Kāds no pulka, cepuri uz uguns pamatīgi nokvēpinājis, pienāk pie citiem un solās nažus dancināt. Kas to nezina, pienāk klāt skatīties. Tad aicinātājs nosmērē šim ar cepuri seju un saka: "Lūk, kā nažus dancina!" Izjokotais lūko nu atkal kādu citu piemānīt. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
  • Lieldienas rotaļa ir vistiņas ķeršana. Vienam aizsien acis, un tas nu prasa: "Kur tu mani vedīsi?" - "Uz cūkkūtiņu putru ēst." - "Vai karote ir?" - "Meklē pats!" Tad visi sāk bēgt un ķērējs lūko kādu sagūt. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
  • Lieldienas rotaļa ir sietiņa dzīšana. Rotaļas iesācējs paņem lakatu, sagriež to gurstī un, citus dzenādams, lūko kādam iesist. No pulka kāds jautā: "Ko tu dzen?" "Sietiņus dzenu." - "Cik augstusietiņš?" - "Deviņas jūdzes." Tiklīdz to izsaka, visiem jābēg. Kam dzinējs iesit, tam jāiet viņa vietā. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

IV. Lieldienas šūpošanās.

  • Lieldienās šūpojas jairēs un kaulē olas. /M. Navenickis, Zasa./
  • Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad visu gadunenāks miegs. /M. Hermakile,  Ranka./
  • Ja kāds, kas agrāk lieldienās taisījis šūpoles, nu tās vairs neceļ, tad labie gari atriebj viņam par to. /J. A. Jansons, Olaine. M. Šķile, Nīca./
  • Kas vienu gadu taisa Lieldienās šūpalas, un otru ne, tad to apsēž ļauni gari. /A. Broža. Naukšēni./
  • Kas vienreiz kāris šūpotnes, tam jākar arī citās Lieldienās, jo citādi lopiem neklājas labi. /E. Aizpurve, Lubāna./
  • Ja kāds, kas agrāk taisījis šūpotnes, tās vairs neceļ, tad labie gari atriebs pie tā lopiem un tos iznīcinās. /V. Strautiņš, Zelgauska./

V. Lieldienas olas.

  • Kas olu bez sāls ēd, tas visu vasaru daudz melos. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
  • Kad Lieldienās olas zogot, tad zaglis paliekot tikpat pliks kā ola. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
  • Kad olas vāra, tad nevajaga uguni pūst, lai tās neiet pušu. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
  • Lieldienās olas vārot nedrīkst pūst uguni, jo tad olas plīst. /I. Kažoka, Lubāna./
  • Lieldienu olas vārot, nedrīkst uguni pūst, lai olas nesasprāgtu. /J. A. Jansons./
  • Olas senāk krāsoja tikai ar sīpolu mizām. /P. Š., Rauna./
  • Ar bērza slotu pervē uz Lieldienām olas. /J. Banazis, Nīca./
  • Lieldienās bērniem vajag ēst daudz olu, lai augtu apaļi kā olas. /A. Kondrāte, Cēsis./
  • Lieldienās jāvāra olas tāpēc, lai augtu apaļš kā ola. /A. Aizsils, Lubāna./
  • Lieldienas sestdienā visām saimniecēm bija jāvāra olas, tad nākošā gadā varēja labi satikt ar saimi un kaimiņiem. /Latvis, 1929. III, 31./

VI. Lieldienas sakarā ar lopiem, vistām, bitēm.

  • Ja pirmo Lieldienu lietus līst, tad govis dos daudz piena. /K. Corbiks, Kroņa-Vircava./
  • Ja pirmā Lieldienā caur pirts lodziņu liedot, tad aitām gara vilna augot. /J.Bitaks, Litene./
  • Lieldienas rītā ar šautnieku žagariem kuļ lopus, lai tie nebizotu./J. E., 1889, Valmieras apkārtne./
  • Lieldienu rītā šķidrā nātnā lupatiņā jāieber svaigs kurmja rakums un ar to jāsaberž govij mugura, tad viņa nebizos. Pēc zeme jāizber turpat atpakaļ. /L. Žagata, Krūte./
  • Lai govis nebizenē, tad lieldienas rītā priekš saules lēkšanas jāsaberzē govīm muguras ar ledus gabalu. /J. Cinovskis, Snēpele./
  • Lieldienas rītā zirgi jāpeldina tekošā ūdenī, bet lopi jākuļ ar žagariem, lai tie nebizotu. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
  • Saimniecēm un ganiem jāšūpojas Lieldienās, jo tad govis nebizo. /A. Užāne, Skujene./
  • Pa Lieldienas svētkiem vajaga augsti šūpoties, jo tad aitām ir lieli jēri. /M. Treibergs, Talsi./
  • Lieldienās augstu jāšūpojas, lai aitām aug gara vilna. /A. Kabuce, Bulduri./
  • Lieldienās vajaga šūpoties, tas būs brangas aitas. /K. Corbiks, Jelgava./
  • Lieldienās vajag katram šūpoties, jo vairāk, jo labāk. Kad šūpojas, tad vasarā odi nelien acīs un lopi labi barojas. /V. Strautiņš, Zelgauska./
  • Ja Lieldienās nemaina olas, tad cāļi nepadosies. /A. Bulēne, Turaida./
  • Lieldienās ir jāmainās ar olām, citādi nākošajā vasarā vistas nedēs. /M. Šķipsna, Gulbene./
  • Lieldienas olas ēdot, čaumalas jāsadrupina labi smalki, lai vistas labi dēj. /Alksnis-Zundulis, Naudīte./
  • Lieldienās, olas ēdot, to čaumalas jāsadrupina malki, lai vistas labi dētu. /J. A. Jansons, Olaine. A. Upmanis, Dobele. A. Drāzniece, Nīca./
  • Jo vairāk olu bija saimniecei lieldienās, jo vairāk nākošā gadā vairojās lopi un deva pienu. /Latvis, 1929. III, 31./
  • Ja ar olām sitas Lieldienās, tad aug brangi zirgi. /Edm. Zirnītis, Lubāna./
  • Lieldienās jāšūpojas, tad teļi labi barojas. /A. žeibe, A. Berķe, Mētriene./
  • Lieldienās jāvāra olas, lai telītes labi barojas. /Boriss Daņilovs, Kacēni. J. A. Jansons, Olaine. E. Aizpurve, Lubāna. Bieziņš, Ropaži./
  • Lieldienās vajaga olas ēst, lai tajā vasarā labi teles augtu. /E. Puriņš, Skujene./
  • Lieldienās jāvāra olas, lai telītes brengas barojas. /A. Broža, Naukšēni./
  • Par Leldīnom juovuora ūlas, lai opolas teleites barojas. /A. Ancāns, Eglūna./
  • Lai vistas dētu labi olas, tad tās Lieldienas rītā jāsabarojot ar sakapātām pupiņām un sakapātiem kartupeļiem. /E. Aizpurve, Lubāna./
  • Lieldienās olu čaumalas jāber caur vīrieša biksām, tad vārnas cāļus neēd. /K. Jurjāne, Penkule./
  • Ja grib, lai vanagi cāļus nezog, tad vajaga pa Lieldienām ielikt olu kādā caurumā un tad ar mietu viņu sasist. /K. Corbiks, Kroņa-Vircava./
  • Lieldienas rītā vajagot ņemt vecus nīšu diegus un deviņiem mezgliem sasiet kopā trīs mietus, tad vanags vistas neaiztiekot. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
  • Lieldienas olu ūdeni vajagot liet pār sētu un sacīt: "Puž, puž vanagam acis cieti ar olu pervi!" tad vanags vistas nenesot projām. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
  • Lai vanags vistu nenestu, tad lieldienas rītā bez saules pirmajam vai pēdējam bērnam jāsapin sētiņas mieti (ar to sapin vanagam kājas). /E. Laime, Tirza./
  • Lai vanags vistas nezagtu, tad Lieldienas rītā vistas pereklis izliekams sētā mietu starpā un salejams ar ūdeni, kurā vārītas lieldienas olas. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
  • Lai vistas kopā dētu, tad Lieldienas rītā jāapvelk striķis apaļā riņķī, vidū jāieber mistris un jālaiž vistas ēst. /E. Laime, Tirza./
  • Lieldienu rītā bez saules jāizslauka istaba, sākot no durvīm uz dibenu, un jāaiznes mēsli tur, kur grib, lai vistas dēj, tad visu gadu vistas citur nedēj. /N. Dārziņa, Ranka./
  • Priekš Lieldienas vajagot apdzīt vagu ap lauku, tad žīdam neizdodoties zirgu nozagt. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
  • Pa Lieldienām vajaga dzīt vagu gar lauku, tad zaglim neizdodas tajās mājās zagt. /R. Bērziņš, Džūkste./
  • Nu leldīnas leidz Jura dīnai navar sētiņu taisīt, tamdel, lai vylks nalāc par sētiņu. Ka taisa da Jura dīnai, tad vylks 3 reizes lāc. B. Spūlis, Vārkava./
  • Leldīnā nūdātū ūlu vajag likt izperēt, jo nu tuos ūlas izīs skaista un dējīga visteņa. /Jaunais Vords, 1932. III, 22./
  • Kas reiz kāris Lieldienās šūpotnes, tam tās atkal ir jākar, jo citādi labie gari atriebjas pie viņa lopiem. /Jaunākās Ziņas, 1932. III, 26./
  • Ja lieldienās apēsto olu čaumalas atdod vistām, tad vistas dēj skaistas cietčaulainas olas. /H. Vieglais, Vecpiebalga./
  • Ja lieldienās ēd daudz olu, tad vistas labi dēj. /H. Vieglais, Vecpiebalga./
  • Lai vasarā govis nebizotu, tad jāuzkāpj jāteniski uz slotas kāta pašā Lieldienu rītā, cik agri vien ir iespējams, un jāapjāj trīs reiz ap visu māju un tīrumu. /M. Macpāne, Alsunga./
  • Saimniecēm lieldienas rītā jāsteidzas priekš saules uz kūti govis kopt, tad viņām izdodas labi lopi. /M. Driņķe, Ranka./
  • Lieldienās jāvāra un jāēd olas, lai telītes barojas apaļas. /M. Driņķe, Ranka./
  • Lieldienā jākrāso olas, tad vistas dēs skaistas olas. /J. Gulbis, Aizkraukle./
  • Ceturtā lieldienas diena bijusi ganu diena. /P. Š./
  • Ja lieldienā daudz mainās ar olām, tad vistas labi dēs. /E. Brīnums, Rūjiena./
  • Lieldienas rītā olas jāmaina, tad vistas labi padodas. /A. Bērziņa, Aloja./
  • Lieldienās vajaga mainīt olas, jo tad vistas labi dēj. /E. Ārgals, Naukšēni./
  • Lieldienas rītā bites jākuļ ar žagariem, lai tās uz vasarai laistu bērnus. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
  • Lieldienas rītā ar šautnieku žagariem kuļ bites, lai tās bērnus dotu. /J. E., 1889., Valmieras apkārtne./

VII. Lieldienas sakarā ar labību, augiem un augļiem.

  • Pa lieldienām vajag šūpoties, tad augs lieli veldaiņi rudzi. /A. Korsaks, Ezere./
  • Kad Leldīnē nūsvētēj gaļu, tad kaulus vajaga īsēt mīžu teirumā, tad mīži augs bolti un cīti kai kauls. /T. Nagle, Varakļāni./
  • Lieldienās jāšūpojas, tad liniem aug šķiedra kā zīds un sēklas tīras kā vējā vētītas. /P. Zeltiņa, Lielvārde./
  • Lieldienās šopojoties, šūpulim jāļauj lēnām nostāties, lai tā lēni un līgojoties nozied linu druva. /K. Atgāzis, Nītaure./
  • Lieldienā uz šūpolēm jānogaida, kamēr šūpoles paliek mierā. Tad lini labi noziedēs. /I. Mennika, Ainaži./
  • Jo augstāki Lieldienās šūpojas, jo garāki aug lini. V. Saulīte, Mālpils./
  • Kuru gadu visaugstāk uzšūpojas, to gadu visgarāki lini aug. /P. Š. jun., Vidzeme./
  • Saimniekiem jāšūpojas Lieldienās, jo tad aug gari lini. /A. Užāne, Skujene./
  • Lieldienās augstu jāšūpojas, lai augtu gari lini. /A. Pilskalns, Skrunda. A. Mencis, Puikule./
  • Lieldienās vajag augsti šūpoties, tad aug gari lini. /F. Maķevics, Nogāle. K. Kristape, Olaine. A. Bulle, Zvārde./
  • Lieldienā jāšūpojas, lai odi nekož un lai lini aug līdzeni. /P. Zeltiņa, Ikšķile./
  • Ja Lieldienu olām čaumala labi atlec, tad būs labi lini. /A. Zālīte, Bērzpils./
  • Kad ēd lieldienās olas un mizojot miza noiet visa, nepārtrūkst, tad saka, ka nākošā gadā augot gari lini. /E. Aizpurve, Lubāna./
  • Kad olām čaula neatlūp, tad neaug gari lini, bet gari lini aug tad, kad olas ir strīpainas. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
  • Lieldienās jāvāra olas, lai telītes apaļas barojas un aug gari lini. /M. Sikle, Nīca./
  • Ja grib, lai labi zirņi paaugtu, tad pa lieldienām jāvāra pūpoli. /M. Macpāne, Alsunga./
  • Ja Lieldienas olām labi čaumalas atlec, tad vasarā liniem izaugs laba šķiedra. /P. Krievs, Lubāna./
  • Ja lieldienas rītā dzird šaujam, tad tas nāk no kāda burvja. Šāvējs grib uzsūtīt uz otra laukiem vai mežiem tārpus vai kukaiņus. Uz tādu šāvienu ir jāatbild: "Tavā laukā pieēst, manā sētas malā gulēt!" Cits saimnieks, dzirdot šāvienu, šauj pretī un sūta nelaimi atpakaļ. Tas beidzot paspēlē, kas vairs nevar atbildēt. Vienam saimniekam pietrūcis biszāļu, tad tas uzkāpis uz lubu jumta un sitis tur ar kāju, kamēr palicis pēdējais. /F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 198./
  • Pirmā Lieldienas rītā jāpurina ābeles, lai vasarā būtu daudz ābolu. [Sal. Ziemas svētki.] /K. Jansons, Trikāta./
  • Lieldienas rītā priekš saules vajagot iet ābeles kratīt un kratītājiem jāapsedzas ar baltām villainēm. Viens prasa: "Ko tu tur dari?" Kratītājs atbild: "Ābolus kratu." Jautātājs piebilst: "Krati, krati, kamēr izkratīsi!" Tā iegūstot bagātu augļu ražu. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
  • Lieldienā nedrīkst zāli plūkt, jo tad tā nokalst. /P. Krievs, Lubāna./
  • Leldīnē vajag pajemt svēteituos tukluos gaļis gabaleņu un nulikt leidz tam laikam, kad suoc labību pļaut, un pyrmū reizi ejūt pļautu, vajag nusmērēt sierpu ar tū tuklū gaļi, tad pelis naēss labības. Svēteibas vajag cīši sorguot nu pelēm, jo peles daboj ēst svēteitu maizi voi goļi, tad polīk par plykspuornim un dora cylvakim vysaidus ļaunumus. /A. Gari-Jone, Dricāni./
  • Lieldienā nededzina uguni, jo tad neaug kāposti. /Latv. konv. vārdnīca, 15507./
  • Lieldienā jāvāra gaļa, un kauli jāaprok visos četros stūros, lai kurmji zemes neizceltu. /B. Indriksone, Burtnieki./

VIII. Lieldiena sakarā ar modrību un veselību.

  • Kurš lieldienas rītā visagrāk uzceļas, tas visu vasaru nekad neizguļas. /J. Jurjāns, Jaungulbene./
  • Lieldienas sestdienas naktī jāmazgājas zirgu stallī zirgu dzirdamā ūdenī un tas pats zirgu ūdens arī jādzer, tad būs modrīgs miegs. /P. Zeltiņa, Rīga./
  • Ja Lieldienas rītā priekš saules lēkta nomazgā muti tekošā ūdenī vai arī zirgu silē, tad visu gadu ir jautrs miegs. /K. Corbiks, Svēte./
  • Pirmo Lieldienas rītu priekš saules vajag skriet basām kājām uz kādu upīti jeb strautiņu, kas tek pret sauli, muti mazgāt, tad visu gadu varot agri uzcelties. /K. Corbiks, Jaunsvirlauka./
  • Lieldienas rītā saulei lecot, vajag iet uz upi muti mazgāt, tad var no rītiem agri uzcelties, nenāk miegs. /L. Biedriņa, Jelgava./
  • Kas lieldienas rītā priekš saules lēkšanas iet pie upes muti mazgāt, tam nākošā gadā nenākot miegs. /J. A. Jansons, P. Kļaviņš, Jumurda./
  • Lieldienas rītā priekš saules jāmazgā mute, tad vasarā miegs nenāk. /G. Pols, no nespējniekiem, Skaistkalne./
  • Lieldienas rītā bez saules jāizkurina krāsns, tad darbi veicas visiem pa priekšu. /E. Laime, Tirza./
  • Pirmos lieldienas svētkos agri rītā nedrīkst gulēt, ja gulēsi, tad velns no papēžiem sūc asinis. /Br. Puksts, Aglona./
  • Ja Lieldienas pirmo rītu iet priekš saules lēkšanas upē mazgāties, tad visu gadu ir vesels. /M. Ķaupelis, Nīca./
  • Lieldienas pirmās dienas vai arī Lielpiektdienas rītā priekš saules vajagot iet uz upi mazgāties, tad neesot miegains, bet visu gadu modrīgs. /E. Ābole, Vijciems./
  • Veci ļaudis stāstīja, ka tie, kas lieldienās saulei lecot tekošā ūdenī muti nomazgāšot, tie vasarā nenodegšot melni, tiem pie darba nenākšot miegs. /Fr. Mekons. Latv. Avīzes, 1870. 15./
  • Lieldienas rītā vajagot kājas mazgāt tādā ūdenī, kas tek uz rītiem, tad kājas nesūtot. Tāpat uz rītiem tekošā ūdenī vajagot nomazgāt muti, jo tad esot gaišs prāts. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
  • Lieldienas rītu vajaga priekš saules lēkta celties un iet uz avotu, kas pret sauli tek, muti mazgāt. Tad atnāk atpakaļ, salasa skaidiņas, apskrej trīs reizes ap māju. Tad izslauka istabu un iet gulēt. Ja visu to tā padara, tad visu gadu ir čakls. /J. Cinovskis, Snēpele./
  • Ja Lieldienu rītā nomazgājas strautiņā, kas tek pret rītiem, tad visu gadu paliek jautrs un mundrs kā strautiņš. /A. Gulbe, Nogale./
  • Lieldienas rītā priekš saules jāmazgā mute strautā, kas tek pret rītiem, tad vasarā nenāk miegs no rītiem. /V. Ozoliņa, Lautere./
  • Lieldienas rītā jāiet upē mazgāties, lai visu gadu būtu vesels. /Jaunākās Ziņas, 1932. III, 26./
  • Lieldienas pirmo olu ēdot, nedrīkst to saskrāpēt, jo tad būs tik daudz slimību, cik olai skrambu. /M. Macpāne, Alsunga./
  • Veliku rīt, kad saule lēkā, iet ūden semt. Ūdens var gulēt iekš metu metus un vis tāds sķīsts. Kad serga kāda - nuosamazgājas - kļūst šķīsts. /A. Šlesere, Kuršu kāpas./
  • Pirmo Velik, prieš saule tekuot, tur iet jūrmalē pārsanesties ūden. Kad tuo ūden pasem netur raudzīties apokaļ, kāļ pāriet mājās. Un tuo ūden var laicēt ieš pudeles kādu simtu met pret ligām. /A. Šlesere, Kuršu kāpas./
  • Velikūs skrej ūdeņa nest, saulei tekot, iet semt [smelt], pa visam ligam [ligām, slimībām] labs. /A. Medne, Kuršu kāpas./
  • Lieldienas otras svētdienas rītā izšauš citus cilvēkus, lai tie slimi nepaliek. /J. Banazis, Nīca./
  • Lieldienas rītā priekš saules lēkta jāuzliek sāls uz staba gala un jāatstāj līdz saules rietam, - derīgs visām slimībām. /J. Jakāns, Bebrene./
  • Ja pa lieldienām apēd nepāru olu, tad tam notiks kāda nelaime. /M. Macpāne, Alsunga./

IX. Laika pareģošana Lieldienās.

  • Ja Ziemassvētki melni (t. i. bez sniega), tad Lieldienas baltas. /P. Š. jun., Inčukalns./
  • Kad vardes pa Lieldienām iet pāri par lielceļu, tad sagaidāma lietaina vasara. /T. Ķenga, Jelgava./
  • Lietus pirmā lieldienā norāda, ka līdz vasaras svētkiem katra svētdiena būs lietaina. /Latvis, 1930. III, 19./
  • Cik daudz rasas priekš lieldienas, tik daudz salnu pēc lieldienas. /Latvis, 1930. III, 19./
  • Cik rasas priekš lieldienas, tikpat rasas arī augustā. /Latvis, 1930. III, 19./
  • Ja Lieldienu sestdien lāpās, tad pirmā lieldienā ir putenis. /M. Baltiņa, Meņģele./
  • Lieldienas nakti, pulksten divpadsmitos jāšauj ar plinti, tad būs laba vasara. /J. Jurjāns, Jaungulbene./
  • Kad pāriet lieldienas, tad iesākas silts laiks. /P. Zeltiņa, Ikšķile./
  • [Senos laikos] lieldienas sestdienā iededzināja sveces un priesteri iesvētīja to uguni. Ļaudis ticēja, ka vasku gabaliņš no tādas sveces varot pasargāt no pērkona uguns. Šī liekā ticība dažā malā vēl nav zudusi, jo daži lūdz no ķestera baznīcas sveču vasku, kas degot nopil... [Ar to viņi] gribot drudzi aizdzīt. /Latviešu draugs, 1840, 16./
  • Lieldienas rītā nedrīkst istabā uguni kurt, lai pērkons neiespertu. /V. Saperovs, Vecpiebalga./

X. Skaistuma kopšana Lieldienās.

  • Ja grib, lai būtu sārti vaigi, tad vajag Lieldienu rītā priekš saules apēst vismaz 13 dzērveņu ogas (ja ēd vairāk, tad vaigi ir sārtāki). /V. Greble, Kalnmuiža, Valkas apr./
  • Lieldienas rītā, saulei lēcot, mati ar zaķa kāju jāķemmē, apiņos stāvot, tad aug skaisti mati. /K. Lielozols, Nīca./
  • Priekš saules lēkta jāiet apiņos ar zaķa kāju galvu sukāt, tad augot gari mati. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
  • Lieldienu rītā jāmazgājas pretsaules straumē, tad vasaru āda nenodegs. /J. A. Jansons./
  • Lieldienas rītā priekš saules lēkšanas jānomazgājas strautā, tad vasaru saulē nenodeg. /J. Cinovskis, Snēpele./
  • Ja pirmās lieldienās agri priekš saules lekšanas nomazgā strautā acis, tad to vasaru nenodeg. /V. Holcmane, Vandzene./
  • Lai būtu skaists un čakls, tad Lieldienas rītā ar saules lēktu ir jāiet strautā mazgāties, kas tek no vakariem uz rītiem. /G. Pols, Bauska./
  • Lieldienas rītā jāapēd vismaz 12 dzērvenes, tad tai gadā būs sārti vaigi. /Jaunākās Ziņas, 1932. III, 26./
  • Lieldienas rītā, saulei lecot, jāmazgā mute, jo tad tiekot skaists. /E. Bokura, Vecauce./

XI. Lieldienas sakarā ar kukaiņiem un čūskām.

  • Lieldienās bija jāēd tikai olas, jo kas tad daudz gaļas ēda, to visu gadu mocīja kukaiņi. /Latvis, 1929. III, 3./
  • Lieldienas rītā vajagot izpostīt divus skudru pūļus, tad kukaiņi neēdot labību. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
  • Izslauka istabu Lieldienas rītā un mēslus aiznes uz citu pagastu robežām, tad mušas nemājojot istabā. /J. Cinovskis, Snēpele./
  • Lai mājā nebūtu mušu un knišļu, tad Lieldienas rītā jānoslauka druskas no galda un jānes pār robežu. /O. Grenševica, Vietalva./
  • Pirmā Lieldienas svētdienas rītā priekš saules lēkšanas paņem slotu, izslauka istabu un mēšļus izsviež pret ziemeļu vēju, tad nav blusas. /A. Drāzniece, Nīca./
  • Pirmo Lieldienas svētdienas rītu saulei lecot vajaga slaucīt istabu bez krekla un mēšļus izbērt uz ciemiņa druvām, tad nebūs blusu, bet būs ciemiņam. /J. Banazis, Nīca./
  • Lieldienas rītā jāslauka istaba un mēzumi jākaisa uz krustceļa, tad istabā nebūs blusas. /A. Broža, Naukšēni./
  • Lieldienas rītā jānomazgā ar ledus gabaliņu govīm mugura, lai dunduri vasaru nekož. [Sal. lielā piektā.] /A. Broža, Naukšēni./
  • Lieldienās jāšūpojas, lai telītes barojas un lai odi nekož. /M. Baltiņa, Meņģele./
  • Uz Lieldienām vajaga šūpoties, lai vasarā odi un dunduri nekož. /P. Zvirgzdiņš, Mārciena./
  • Lieldienās vajagot šūpoties, tad nākamu vasaru nekodīšot odi, mušas un dunduri. /J. A. Jansons./
  • Pa Lieldienām labi jāizšūpojas, lai knaušļi neēd. /A. L. Puškaitis, A. Žeibe./
  • Lieldienās labi jāšūpojas, lai knišļi neēd. /J. A. Jansons, Olaine./
  • Lieldienās vajaga šūpoties, lai odi neēd. /K. Corbiks, Līvbērze. J. A. Jansons, Sigulda./
  • Ja Lieldienās šūpojas, tad vasarā neēd odi. /A. Lāce, Lubāna. M. Navenickis, Zasa. J. A. Jansons, Matkule./
  • Ap lieldienām jāšūpojas, lai vasaru odi neēstu. /Atbalss k. 1894. P. Svariņš, Sērpils./
  • Lieldienās vajaga šūpoties, tad vasarā odi nekodīs. /Atbalss k. 1897. K. Kleķeris, Skujene. K. Corbiks, Jelgava./
  • Pa Lieldienām jāšūpojas, lai vasarā nekož odi. /K. Corbiks, Jelgava, Valgunde. J. A. Jansons, Salaca./
  • Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad odi nekož. /J. Jurjāns, Jaungulbene./
  • Lieldienās augsti jāšūpojas, tad odi nekož. /E. Gaile, Trikāta un Rūjiena. K. Corbiks, Tukums, Kroņa-Vircava./
  • Puišiem un meitām lieldienās jāšūpojas, jo tad odi nekož. /A. Užāne, Skujene./
  • Kas Lieldienās nešūpojas, to odi vasaru kodīs. /J. A. Jansons, Jaunpiebalga./
  • Lieldienās augstu jāšūpojas, lai gadā odi nekož. /J. A. Jansons, Jaunrauna./
  • Lieldienā vajaga šūpoties, tad vasarā odi nekož. /P. Š., Rauna. Z. Lancmanis, Lejasciems. J. Jaunsudrabiņš, Nereta. P. Zvirgzdiņš, Mārciena./
  • Latviešiem ir māņticība, ka ar šūpošanos atsvabinoties visu gadu no kukaiņiem. /Inland, 1850, 659./
  • Ja pirmās lieldienās šūpojas bez saulītes vakarā, tad nekožot čūskas, odi, dunduri. /S. Ābele, Valle./
  • Lieldienas rītā priekš saules lēkta jāmazgā cūka dīķī, kura jāvelk atmuguriski ūdenī, tad visu gadu būs mājās tīrība, arī zirnekļi tad neapplēkos griestus. /M. Macpāne, Alsunga./
  • Lieldienas rītā priekš saules lēkta jāizslauka istaba, un mēsli jāiznes ārā, tad visu gadu blusas neaugot. /Lejasciems./
  • Lieldienas rītā priekš saules jāiet uz mežu pēc čiekuriem, kurus tad kaltē 99 dienas uz krāsns augšas; pēc tam saberž smalkus un nēsā līdzi, lai čūskas nedzeļ. /M. Ābele, Jaunjelgava./
  • Cik čūskas Lieldienās nosit, tik grēkus Dievs piedod. /A. Broža, Naukšēni./
  • Lai vasaru neredzētu čūsku, tad Lieldienas rītā jāpieceļas priekš saules un jāsaka: "Visas desas ceplī sadegušas." /V. Miķelāns, Kaldabruņa./
  • Ja Lieldienās runā par čūsku, tā gadās istabā. /V. Liepiņa, Penkule./

XII. Lieldienas saule, laime.

  • Lieldienas rītu saulei lēcot vajagot caur zīda lakatu skatīties, tad varot redzēt, ka saule dancājot. /K. Lielozols, Nīca./
  • Lieldienas rītā jāceļas priekš saules, lai redzētu, kā saulīte šūpojas. /O. Līde, Rauna./
  • Lieldienas rītā saule šūpājas. /K. Jansons, Plāņi./
  • Lieldienas rītā saule lēkdama sūpojas. /Z. Lancmanis, Lejasciems./
  • Lieldienas rītā saulīte lēcot 3 reizes šūpojoties. /A. Zandere, Jēkabpils./
  • Lieldienā saule uzlecot lēkādama un diedama. /P. Einhorns, 1627./
  • Lieldienas rītā vajagot celties agri, tad varot redzēt, ka saulīte danco un arī visa zeme trīcot. Pa to brīdi Kristus ceļas augšām. /J. Laņķis, Nīca./
  • Ja Lieldienas rītā agri pieceļas un nomazgājas tekošā ūdenī, tad saulei lecot dzird rūkšanu un redz sauli rotājamies. /E. Aizpurve, Lubāna./
  • Cilvēkam, kas svētdienā dzimis, jāiet Lieldienas rītu uz kādu augstu kalnu. Tur viņš redzēs, kā saules stari dejo, un būs laimīgs visu mūžu. /J. Cinovskis, Snēpele./

XIII. Lieldienas sakarā ar nākamību.

  • Lieldienas rītā caur zīdu skatoties var Laimi redzēt. /K. Lielozols, Nīca./
  • Kas lieldienas rītā izdzird šāvienu, tam nelaime. /J. Rubenis, Ērgļi./
  • Ceturtā lieldienas dienā nekādu darbu nedarīja, jo citādi mājas bērni sāktu klibot. /C. Tuters, Zane, 1852, 12./
  • Kas lieldienas rītā pirmais paēdis, tas arī pirmais mirs. /St. Kokins, Aglona./
  • Ja Lieldienas olu čaumalas nejaušis kājām samin, tad tai mājā ļaudis nemierš dzīvos. /K. Jansons, Plāņi./
  • Lieldienas naktī jānoņem dziesmu grāmata, kādu dziesmu nakti uzšķir, tas būs jādara. /T. Dzintarkalns, Talsi./
  • Kurš pirmais pirmās Lieldienas rītu iziet laukā, tam tai gadā laba laime. /R. Bērziņš, Džūkste./
  • Ja saimes tēvs Lieldienās olu sagriež tik daļās, cik cilvēku, tad saime dzīvojot saticīgi. /I. Ozoliņa, Rīga./
  • Vecu vecā lieldienu paraša ir olu sišana. Kam ola stiprāka, tas dzīvos ilgāku mūžu. Dažreiz sasistā ola tiek arī atdota uzvarētājam. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 30./
  • Kad lieldiena iekrīt jaunā mēnesī, tad gaidāms pasaulei drīzs gals. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./

XIV. Lieldienas sakarā ar turību un bagātību.

  • Kas zam Leldēnis lelā sestdīnā ēss vairuok zierņu, tod itei pīzīmēj, ka tys byus boguots cylvāks. /V. Podis, Rēzekne./
  • Lieldienas rītā jāsalasa skaidiņas, tad pārvēršas par naudu. /Jaunākās Ziņas, 1932. III, 26./
  • Kas leldīnā pyrmais atbrauc nu bazneicas, tys vysu godu pyrmais pī darba un tureibas. /Jaunais Vords, 1932. III, 22./

XV. Lieldienas precību zīlēšanā.

  • Lieldienas rītā jāiet gavilēt, uz kuru pusi atskan atbalss, no turienes gaidāmi precinieki. /A. Aizsils, Lubāna./
  • Lieldienas rītā ārā jākliedz, - no kuras puses nāk atbalss, uz to pusi aizvedīs tautas. /A. Oše, Lubāna./
  • Lieldienas rītā vajagot laukā saukt jeb šaut. No kuras puses atskanot atbalss, no tās puses nākšot brūte vai brūtgāns. /Kurzemes Vārds, 1930. III, 30./
  • Meita var ieēdināt puisi ar olu pirmā lieldienas dienā: ola viņai jāapņem ap kreisās kājas gurnu un puisim par to nezinot jāiedod. /K. Jansons, Plāņi./
  • Puisim, kurš vēlas, lai visām jaunavām patiktu, lieldienas rītā priekš saules lēkšanas jānoķer varde un tā dzīva jāiemet skudru pūznī. Pēc deviņām dienām tas atradīs tur mazu āķīti ar pātadziņu. Ar šo āķīti var tad visas meitas pievilkt pēc sirds patikšanas, un ja kāda vairs nepatīk, vajaga drusku uzsist ar mazo pātadziņu un tā tūdaļ aizbēgs. /T. Dzintarkalns, Talsi./
  • Lieldienas rītā meitai jāuzklāj skaisti sava gulta; kurā tad pirmais tur iesēdīsies, tam meita būs jāņem par sievu. /P. Zeltiņa, Ikšķile./
  • Lieldienas pirmā rītā, kad meitas uzklāj gultas, tad kuram puisim gadās iesēsties kādas meitas gultā, tad tam tā jāprecē. /P. Zeltiņa, Ikšķile./
  • Jo meita grib zynuot, nu kuras puses nuoks precinīki, tad leldīnas prīkšvokorā uz dzirnuovom juomaļ odamū odotu; kurā dziernovu pusē caur akmiņim odota izīs, nu tuos puses precinīki brauks. /Jaunais Vords, 1932. III, 22./
  • Lieldienas rītā izejot ārā, jāpēta, no kuras puses vējš pūš. No tās puses tad arī jās meitai precinieki. /M. Macpāne, Alsunga./

XVI. Putniņu un lietu atrašana. [Sal. Pavasara Māra. Lielā piekta, Zaļā ceturtdiena.]

  • Vecas māmiņas mācīja: "Bērni, kad jūs gadā ko gribat atrast uz lauka vai ceļa, tad ienesiet lieldienas rītā priekš saules lēkšanas, tā ka neviens putniņš neredz, kukņā skaidiņas." /Fr. Mekons, Latv. Avīzes, 1870, 15./
  • Lieldienas rītu bērniem jālasa skaidiņas un jāskrien ar klēpjiem trīs reizes ap istabu, tad ganīdami atron nazi un citas lietas. /A. L.-Puškaitis./
  • Ja grib naudu atrast, tad lieldienu rītā jālasa skaidas. /Bērziņš, Ropaži./
  • Ja grib naudu pacelt, tad lieldienas rītā jālasa skaidiņas. /M. Sikle, Nīca./
  • Ja grib naudu atrast, tad lieldienas rītā jālasa skaidiņas. /J. A. Jansons, Olaine./
  • Ja grib, lai atrastu naudu, tad lieldienas rītā jālasa skaidas. /A. Broža, Naukšēni./
  • Lieldienas rītā priekš saules lēkšanas agri jāpaceļas un basām kājām jāaizskrien uz šķūni (istabā ģērbjoties, nedrīkst ilgi kavēties. Labāk, ja var, kā no gultas cēlies, tūlīt izskriet ārā), kur atrodas kādas čužas, skaidiņas, no malkas un cits kas. Tie neskatoties jāsagrābj klēpī un jāienes iekšā. Pēc tam jāsadedzina. Tad tai gadā var daudz ko atrast, kā naudu u. c. /M. Auziņa, Rīga./
  • Pa lieldienu jāiet skaidienā skaidas lasīt, tad atradīšot zudušas lietas. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
  • Lieldienas rītā agri jāuzceļas un jāsalasa daudz mazu sprungulīšu, tad vasarā uziet daudz putnu lizdiņu. /J. Cinovskis, Snēpele./
  • Lieldienu rītā pieceļoties no gultas jāizskrien ārā, jāpaķer vienā ķērienā skaidas un jāienes istabā, cik būs skaidu, tik atradīsi putnu ligzdiņu. /J. Jakāns, Bebrene./
  • Lieldienas rītā priekš saules jālasa skaidas, lai vasarā varētu daudz putnu perekļu uziet. [Sal. Māras diena, Zaļā ceturtdiena un Lielā piektdiena.] /J. Rubenis, Ērgļi./
  • Lieldienas rītā ar skaidu klēpi jāskrien trīs reizes ap māju, tad putniņus uziet. /J. Jurjāns, Jaungulbene./

XVII. Lieldienas sakarā ar gariem, burvībām.

  • Ja Lieldienu rītā priekš saules nomazgājas skaidrā avota ūdenī, tad to vasaru nav karsti, un arī neviens nevar nekā ļauna padarīt. /M. Macpāne, Alsunga./
  • Ka cylvāks grib zynuot savus grākus, tod lai pyrmā leldīnijs dīnā da pacelšonas krysta padzer auksta yudiņa. Tu dīnu da pacelšonas krysta yudins ir soldons. Kod cylvāks padzers yudiņa un yudins byus soldons, tod itei pīzīmēj, ka pi tuo cylvāka grāku nav. A ka byus na soldons, taids kai jis ir, yudins kai yudins, itys pīzīmēj, ka pī to cylvāka cīši daudz grāku, koč ar maisu nuosuoi. /V. Podis, Rēzekne./
  • Ar pirmā lieldienas rītā melnas vistas dētu olu var tikt vaļā no visādām klimažām. /K. Jansons, Plāņi./
  • Lieldienas sestdienas vakarā kubuls kūts vidū jāpielej ar ūdeni un pulksten 12 jāiet un jāapgāž uz mutes, lai ūdens iztek, tad viss ļaunums, kāds bijis, paliks zem tai kubulā. /J. Jurjāns, Jaungulbene./
  • Ja Lieldienas nakti pulksten divpadsmitos nosūkstī melna kaķa novārītus kauliņus, tad varot zagt dienas laikā, neviens nevarot noķert. /K. Lielozols, Nīca./
  • Kas Lieldienā dzimis, tas kapsētā garus redzot. [Sal. lielā piekta.] /K. Jansons, Plāņi./
  • Ja Lieldienas nakti ar pīlādža rungu aptek apkārt mājai, tad burvji netiek tai mājā iekšā. /V. Līce, Nītaure./

XVIII. Šaušana Lieldienā.

  • Ja Lieldienas rītā dzird kur šaujam, tad tas nozīmē, ka šāvējs sūta uz tavu lauku kaitīgus kustoņus. Lai nu no tiem izsargātos, tad šāvējam jāatbild: "Tavā laukā paēst, manā sētmalā gulēt." Ja ir bise mājās, tad uz šāvienu jāatbild. Paspēlē tas, kas pirmais beidz šaut. Vienam saimniekam nebija pulvera, ko pretī šaut. Viņš uzkāpis uz lubu jumta un dauzījis to ar koku, līdz tomēr dabūjis virsroku. /Kurzemes Vārds, 1930. IV, 20./
  • Ja lieldienas rītā dzird šaujam, tas nav labi: šāvējs tad sūta niknus kustoņus no meža uz taviem laukiem. Lai no ļaunuma atsvabinātos, tad uz šāvienu ir jāatbild: "Tavā laukā pieēst, manā sētas malā gulēt!" Cits saimnieks, dzirdējis šāvienu, šauj pretī un sūta nelaimi atpakaļ. Ja pirmais atkal šauj un otrs nepadodas, tad tas pazaudē, kas pirmais atstājas. Vienam saimniekam pietrūcis pulvera, lai varētu uzvarēt savu stūrgalvīgo pretinieku. Tad viņš paņēmis nūju, uzkāpis uz sava lubu jumta un atbildējis uz šāvieniem ar stipriem sitieniem pa jumtu un ar tādu viltību paturējis virsroku. /F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 198./
  • Ja lieldienā kāds šaun uz otra mājas pusi, tad vilks tur kādu lopu nokož. Kad tādu šāvienu dzird, tad vicina ar uguns pagali ap galvu, lai tāda nelaime nenotiktu. /Z. Lancmanis, Lejasciems./

XIX. Lieldienas sapņi.

  • Lieldienas naktī redzētie sapņi piepildās. /M. Macpāne, Alsunga./