logo
rus eng
Manas vietas
draugiem.lv
Reģistrēties
Kāpēc reģistrēties?
Aizmirsi paroli?
Ātrā pieeja
Naktsmītnes
Rezervējamās naktsmītnes
Pirtis
Ievērojamākās vietas
Pilis un muižas
Atpūta laukos
Telpas svinībām, banketiem
Restorāni, kafejnīcas
Atpūta pie ūdens
Muzeji
Naktsmītnes Rīgā
Informācijas centri
Teātri
Konferencēm un semināriem
Auto noma
Peintbola vietas
Rezervē ar atlaidi!
Šobrīd Vietas skatās 181
Viesi - 181
Reģistrētie lietotāji - 0
Sadarbībā ar
Booking
Krievijas Tūrisma Industrijas Savienības Baltijas nodaļa
Worldofbmx.com
Autoorientēšanās
Latvijas Viesn
Slovākijas ceļvedis
Dabas retumu kr
Vidzemes t
Sazinies ar Vietas*lv!
Tālrunis: +371 29111411
e-pasts: [email protected]
Skype vietas_lv
Twitter: vietas
IESAKI ŠO SATURU CITIEM!
Raksti > Ceļotāju stāsti

Trīs klintis jeb Gaujas krastu iekarotāji!

Autors: Māra Ašme
15.11.2005
Skatīts 11001 reizi
Roka negribīgi stiepjas pēc mobilā telefona, lai izslēgtu modinātāju. Ir 4.30. sestdienas rīts....to mobilo gribas triekt pret sienu, jo ir taču sestdiena, BRĪVDIENA, varētu pagulēt, bet kur tad nu, man noteikti ir jātriecas uz kaut kādiem Gaujas krūmāju džungļiem piedzīvojumu meklējumos!!! Pāris kafijas malki iepazīstas ar manu ierpiešējā vakara kuņģa saturu, un galvā neviļus iezogas doma - a, davai nebraucam!

Lai arī cik ļoti liels būtu siltās un mīkstās gultas vilinājums, bet dzīvokļa durvis aiz sevis tiek aizvērtas un .... ārā līst lietus, ir migla, drēgns un slapjš - rudens vistīrākajā tā izpausmē. Vai normāls cilvēks kaut kur vispār dotos tādā laikā - NĒ! Bet es vairs sen neesmu normāls cilvēks, uz trakajiem balstās pasaule! Galvenais, ka es nebiju viena tāda trakā, man bija arī ceļabiedrene, vēl viena ģeogrāfe.

Tramvajs, dzelzceļa stacija, biļetes Rīga - Cēsis, un es jau atjēdzos vilciena mīkstajā sēdeklī. Pēdējais šodienas komforta elements, jo tālāk būs tikai mežs un upe. Ropažos mans apziņas slēdzis tiek izlēgts miega iespaidā un atjēdzos tikai Āraišos. Sirds nedaudz pāātrina savu gaitu, jo nākamā pietura Cēsis - mūsu galamērķis.

Cēsīm izskrienam cauri, jo kā nekā braucām taču uz Gauju un klintīm lūkoties. Manas acis kartē steidzīgi meklē mums vajadzīgo ielu, kas varētu mūs aizvest Ērgļu klinšu virzienā. Steberējam pa ceļu līdz sasniedzam Cēsu pilsētas robežstabu - ardievu civilizācija - sveicināta daba! Mūsu priekšā aizvijas balts zemes ceļš, kura kilometri pazudīs zem mūsu kājām. Norāde - Ērgļu klintis 3,8 km vieš cerību, ka esam uz pareizā ceļa. Ceļa galā redzamais "ķieģelis" nepārprotami liecina, ka esam nonākuši savā pirmajā pārgājiena galapunktā. Appētītas tiek kartes, bet tās jau mums neko nedod, tur netiek atzīmētas vāveru un peļu iemītās takas, pa kurām mēs pārvietosimies. Un beidzot - IR! Skatam paveras Gaujas rāmais plūdums, bērzu galotnes un smilšakmens klints visneiespējamākajos dzeltenās un sarkanās krāsas toņos. Vai tad mēs ģeogrāfi iesim pa tūristiem domātajiem celiņiem!!?? Nē, mums taču jālien tur, kur nedrīkst, bet normas robežās protams! Acis un kājas pieslīd pie pašas klints kraujas. Sirsniņa notrīc...neiedomājams skaistums, ko nevar aprakstīt. Neviļus galvā iezogas doma - kā upe var to visu izveidot (ģeogrāfam tas jāzin :))? Nokāpjam lejā līdz brūnajiem Gaujas ūdeņiem, paceļu acis uz augšu un man priekšā majestātiskā milzu klints siena....ar uzrakstiem "Vaņa, Maša, Guna2005, ja zdjes bil"- cilvēki tomēr ir cūkas!!!!

Paēdam brokastu pusdienas un ejam uz nākamajām klintīm - Ramātu klintīm. Lai līdz tām nokļūtu var jau iet arī pa ceļu, bet vai tad mēs pa ceļiem atbraucām staigāt - nē, mums vajag neceļus! :) Pirms došanās ceļā tika saņemta rūpīga instrukcija, ka jāiet pa nogāzes apakšu, bet skaistā meža taciņa pa kraujas augšmalu tā vien vilina un mēs padodamies kārdinājumam. Zaļais sūnu un sarkanias skuju paklājs, brūkleņu mētras - pat rudens beigās daba ir krāsaina. Kā nu gadījies, kā nē, priekšā pēkši liels ceļš Z -D virzienā un mūsu skaitā taciņa R-A virzienā pazūd nebūtībā! Ko nu? Labs ir, ejam pa pilnīgu neceļu, bet joprojām neklausam teiktajam, ejam pa kraujas augšmalu (ieteikuma autors noteikti dusmojas par šādu muļķību :)))). Tādas luksus lietas kā takas tur nav, varbūt kāds vientuļš sēņotājs kādreiz nobridis.
Skati vienreizēji - ar sūnām noauguši koki kā mūžamežos, egļu zaros saaugušas gaišas sūnas, kas nokarājas kā mazas rūķīšu bārdas, sakrituši koki un klusums - parņem pirmatnības sajūta. Sakritušie koki tik ļoti sāk traucēt pārvietošanos, ka beidzot nolemjam klausīt padomam un iet pa kraujas apakšu. To izdarījām īstajā laikā, jo nokāpjot lejā vēlāk skatam pavērās tiešām mežonīgas klintis. Pārsteidza tas, ka tur nebija neviena uzraksta, tikai sūnu paklājs un smilšakmens.
Diemžēl ceļš atkal uzved augšup kraujā, jo pa leju vienkārši vairs nav iespējams pārvietoties, traucē slpajums un kritušie koki. Taka paliek nedaudz civilizētāka, pa to minušās daudzas cilvēku pēdas - skaidrs, klintis vairs nav tālu. Pēkšņi zaru plīvurs paveras un skatam atklājas Ramātu klintis. Egļu un priežu ieskautas klintis.
Labi var redzēt, ka zem klintīm ir taka, mērķis - tikt lejā, ko kā izrādījās nav nemaz tik viegli izdarīt, jo traucē stāvums, bet nesaktoties uz to, mērķis tiek piepildīts. Jau atkal n-tie uzraksti, bet viens piesastīja manu uzmanību - Visu par Latvij! Dīvaini, bet vai postot dabu, tu neatņem visu Latvijai??!! Šīs ir daudz mežonīgākas klintis par Ērgļu klintīm.
Taka ved gar pašu klints sienu, tu pieskaries tam, ko Gauja ir grauzusi vairākus gadu tūkstošus atpakaļ, pieskaries mūžībai. Būtībā jau mēs visu laiku gājām pa Gaujas senkrastu, arī pa virspalu terasi - kraujas apakšu (vai cik ģeogrāfiski skan).

Klinšu apburti iznākam no meža biezokņa civilizācijā - Rāmnieku ciematā, no kura, kā karte rāda, ved ceļš līdz pat trešajām klintīm - Kazu iezim. Rāmniekos ir tilts pār Gauju, nekad tur nebiju gājusi pāri, tātad jāievēlas vēlēšanās!
Tālāk orientējamies pēc daudz detalizētākas kartes nekā satelītkarte, pēc kuras var riktīgi "iebraukt purvā", jo mērogi ir absolūti nesamērojami. Kas dabā ir noejams 5 minūtēs kartē var būt atzīmēts kā 10 km! Kaut gan satelītkartes neatbilstošo mērogu iespaidoti aizejam pa nepareizo ceļu un izmetam absolūti stulbu līkumu, jo nogulējām "taisno ceļu"! Pašais dusmas uz sevi par topogrāfisko idiotismu!
Brienam tik pa lielo štrāsi augšup un lejup, līdz skatam paveras tas ko vismazāk gribas redzēt - jau atkal civilizācija, tātad esam sasnieguši Jāņumuižu.

Ejam uz Z, kur ceļa galā vajadzētu būt kaut kādiem diviem ezriem, kas kā vēlāk izrādās ir Jāņumuižas attīrīšanas iekārtas, jo nonākot līdz tām, tur sastopamies arī ļooooti nepatīkamu smaku! Viss, šoreiz netaisam nekādas muļķības un brienam pa bezceļu pa kraujas apakšmalu. Brīžiem parādas sarkana smilkšakmens atsegumi, bet iespaidu par tiem pilnībā sabojā cilvēku atstātie mēsli. Pārņem dusmas...lopi tādi!!! Pēkšņi viena kāja man iestieg kaut kādas mistiksas konsistences "zampā"! Pretīgi, bet labi, ka kāja vismaz sausa - tādi sīkumi mūs vairs nesatrauc. O! Kas tad tas mums priekšā - milzu latvāņu stumbri!!!
Ja mans augums ir 1.87, tad latvāņi man bija vismaz pusmetru vēl virs galvas! Es jau protams, ka nogrābtos tur, kur nevajag un sajūtu dedzinošu sūrtstoņu plauksā! Tā i, ka grābstās gar kaut vai gar nokaltušu latvāņu kātiem! Izbrienam no diezgan pretīga paskata džungļiem un pretī nāk tantuks, varētu tākā paprasīt vai Kazu iezis ir mūsu norādītajā virzienā, bet tas vairs nebūtu tas! Ignorējam tantiņu! Krustojums - it kā ejam pareizi. Brienam tik taisni uz priekšu. Sāk krēslot, bet mēs tik ejam un ejam, klints kā nav tā nav. Ir dažas iespaidīgas gravas ar smilšakmens atsegumiem, bet kur ir Kazu iezis!???Stulbā satelītkarte, gribas to saplēst!!!! Galvā iezogas izmisums - kur ir tas nolādētais iezis!!!!!!

Beidzot! IR! Nonākam pie klintīm - no kurām to sākumā iztek avotiņš! Auuuuu!!! - tas ūdens ir ledains - es iesaucos, noskalojot seju! Padzēros, bet pēkšņi galvā doma - a ja nu būs kā tajā pasakā, kad no strautiņa padzeršos un par kazu pārvērtīšos!!!!! Viss kārtībā, kājas joprojām divas nevis četras.
Šķērsojam strautiņa izgrauzto graviņu un pamatīgs kāpiens augšup un ko gan es tur redzu - milzu skudrupūzni! Bet tas ir vienkārši monstrs, a ne normāls skudru pūznis - ap 2.30 m augsts!!! Iedomājos tās mazās mosntru skudriņas, kas šo būvi uzcēļušas! Arī Kazu iezis negribīgi mums atklāj savu sārto smilšakmens vaigu....nav vārdu, lai to aprakstītu, to vienkārši ir jāredz. Vienīgais škrobis - fotoaparātam baterija beidzās!
Bet vai tad vari tādas lietas nofotografēt....sajūtas nevar nofotografēt! Līdz ar tumsas iestāšanos esam no meža ārā, Jāņumuižā, kur ceļš mūs ved uz Jāņumuižas dzelzceļa staciju, uz kuras soliņa tika pavadītas 2 neaizmirstamas stundas! Un tas "lainpnais" stacijas puisis, kurš mūs gandrīz "pasūtīja", bija vienkārši Jāņumuižas stacijas zelta gabaliņš! Noguris, pārguris, sāpošām kājām, slapju muguru tu sēdi tajā aukstumā! Mums ir tik "jautri", sāk vēl snigt slapjš sniegs - pilnīga laime, kā saka, pilnas bikses prieka! Un kāpēc gan neviļus galvā iešaujas dziemiņa "I feel good!"
Sēdi blakus mājiņai, kurā sēž cilvēks (stacijas dežurants skaitījās laikam) siltumā un dzer siltu tēju, bet tu salsti. Būtu laba bilde iznākusi - cepure uzvilkta galvā līdz pat acīm, biezie ziemas cimdi rokās, sejā pilnīga vienaldzības izteiksme un zils bālums iezadzies, vaigi jau nosarmojuši....Bet man par to visu nospļauties, jo galvā rosās viena vienīga doma - kur lai aizlaiž nākamās brīvdienas!!!??? Beidzot vilciena gaisma caurlauž tumsu, tas atkal mani aizvedīs uz džungļiem....uz civilizācijas džungļiem....ap sirdi paliek skumji...

Tas, ko es ieguvu šajās stundās brienot pa mežu, man neviens nekad neatņems. Tās ir emocijas, sajūtas, Gaujas mistiskais vilinājums, klintis un mežs. Absolūta eiforija! Guvu atziņu, ka cilvēka, vismaz mana, izturības robeža ir elastīgs jēdziens, ja vajag, to var pacelt arī daudz augstāk kā apzināmies. Sāpošas kājas un sals ir tikai niecīgi sīkumi.

Uz kurieni, lai dodas nākamreiz? Ir ierosinājumi? Gribi pievienoties? :)

Saistītie objekti (skatīt kartē)
Pēdējie 10 komentāri
Visas Ortofotokartes un PSRS topenes, kā arī visas Latvijas ceļu slānis ir pieejams brīvi onlinā - kurtuesi.lv Nekijs
02.03.2009, 15:58
#7
Šitais jau nu gan bij bik pa traku! Uzbrauciens nevietā! Tad jau es pat pa mežu nedrīkstu pārvietoties, jo iznīcināšu visu augu un sūnu segu un uzkāpšu vēl kadai skudriņai! Redz, ģeogrāfi zina, kur ir atšķirība starp dabisku klinšu eroziju un mākslīgi izraisītu. Kāpēc tad šis pāretums nebija adresēts Gaujai, kura rada nesamērojami lielāku eroziju kā 4 četras ģeogrāfiskas ražojuma pēdas. Nu žēl, žēl, ka tā domājam. :) geo
20.06.2006, 13:53
#6
Vēl vienas, kas iznīcina klintis bradājot pa tām, tas ir tāpat kā skrāpēt tajās. Man ir kauns par tādām viltus ģeogrāfēm. boon
06.06.2006, 15:48
#5
Ja tiešam gribas but precizam, tad klāt vēl japieliek LNB Letonikas nodaļā pieejamas Latvijas 1 Republikas Ģenerālštābakartes ( kopija 5 santimi ),vai Cara laika kartes. Pie tam senas LR armijas kartes parada ari tadus ceļus kas jau PSRS laikos bija izzuduši., kopa ar majam kas aizgajušas posta.
Kas meklē, tas atrod, vēlu veiksmi ;-))
Tālavietis
18.04.2006, 21:14
#4
Būtu šito lasījis ātrāk, būtu pievienojies. Piekrītu tam, ka tie cilvēki, kas skrāpē uz ieža un piesārņo vidi ir cūkas. Ja būtu tai tantiņai pajautājis par Kazu iezi, viņa būtu noteikti atbildējusi, Jāņmuižnieki ir savējie! =) Jānis
18.03.2006, 22:30
#3
Ir ko teikt par šo rakstu? (7)
Atpakaļ
Reklāma
© 2005-2019 SIA VIETAS Top.LV Rambler Top100