Raksti > Ceļotāju stāsti | |||||||||||||||||
Trīs klintis jeb Gaujas krastu iekarotāji! | |||||||||||||||||
Autors: Māra Ašme 15.11.2005 | |||||||||||||||||
Roka negribīgi stiepjas pēc mobilā telefona, lai izslēgtu modinātāju. Ir 4.30. sestdienas rīts....to mobilo gribas triekt pret sienu, jo ir taču sestdiena, BRĪVDIENA, varētu pagulēt, bet kur tad nu, man noteikti ir jātriecas uz kaut kādiem Gaujas krūmāju džungļiem piedzīvojumu meklējumos!!! Pāris kafijas malki iepazīstas ar manu ierpiešējā vakara kuņģa saturu, un galvā neviļus iezogas doma - a, davai nebraucam! | |||||||||||||||||
Lai arī cik ļoti liels būtu siltās un mīkstās gultas vilinājums, bet dzīvokļa durvis aiz sevis tiek aizvērtas un .... ārā līst lietus, ir migla, drēgns un slapjš - rudens vistīrākajā tā izpausmē. Vai normāls cilvēks kaut kur vispār dotos tādā laikā - NĒ! Bet es vairs sen neesmu normāls cilvēks, uz trakajiem balstās pasaule! Galvenais, ka es nebiju viena tāda trakā, man bija arī ceļabiedrene, vēl viena ģeogrāfe. Tramvajs, dzelzceļa stacija, biļetes Rīga - Cēsis, un es jau atjēdzos vilciena mīkstajā sēdeklī. Pēdējais šodienas komforta elements, jo tālāk būs tikai mežs un upe. Ropažos mans apziņas slēdzis tiek izlēgts miega iespaidā un atjēdzos tikai Āraišos. Sirds nedaudz pāātrina savu gaitu, jo nākamā pietura Cēsis - mūsu galamērķis. Cēsīm izskrienam cauri, jo kā nekā braucām taču uz Gauju un klintīm lūkoties. Manas acis kartē steidzīgi meklē mums vajadzīgo ielu, kas varētu mūs aizvest Ērgļu klinšu virzienā. Steberējam pa ceļu līdz sasniedzam Cēsu pilsētas robežstabu - ardievu civilizācija - sveicināta daba! Mūsu priekšā aizvijas balts zemes ceļš, kura kilometri pazudīs zem mūsu kājām. Norāde - Ērgļu klintis 3,8 km vieš cerību, ka esam uz pareizā ceļa. Ceļa galā redzamais "ķieģelis" nepārprotami liecina, ka esam nonākuši savā pirmajā pārgājiena galapunktā. Appētītas tiek kartes, bet tās jau mums neko nedod, tur netiek atzīmētas vāveru un peļu iemītās takas, pa kurām mēs pārvietosimies. Un beidzot - IR! Skatam paveras Gaujas rāmais plūdums, bērzu galotnes un smilšakmens klints visneiespējamākajos dzeltenās un sarkanās krāsas toņos. Vai tad mēs ģeogrāfi iesim pa tūristiem domātajiem celiņiem!!?? Nē, mums taču jālien tur, kur nedrīkst, bet normas robežās protams! Acis un kājas pieslīd pie pašas klints kraujas. Sirsniņa notrīc...neiedomājams skaistums, ko nevar aprakstīt. Neviļus galvā iezogas doma - kā upe var to visu izveidot (ģeogrāfam tas jāzin :))? Nokāpjam lejā līdz brūnajiem Gaujas ūdeņiem, paceļu acis uz augšu un man priekšā majestātiskā milzu klints siena....ar uzrakstiem "Vaņa, Maša, Guna2005, ja zdjes bil"- cilvēki tomēr ir cūkas!!!! Paēdam brokastu pusdienas un ejam uz nākamajām klintīm - Ramātu klintīm. Lai līdz tām nokļūtu var jau iet arī pa ceļu, bet vai tad mēs pa ceļiem atbraucām staigāt - nē, mums vajag neceļus! :) Pirms došanās ceļā tika saņemta rūpīga instrukcija, ka jāiet pa nogāzes apakšu, bet skaistā meža taciņa pa kraujas augšmalu tā vien vilina un mēs padodamies kārdinājumam. Zaļais sūnu un sarkanias skuju paklājs, brūkleņu mētras - pat rudens beigās daba ir krāsaina. Kā nu gadījies, kā nē, priekšā pēkši liels ceļš Z -D virzienā un mūsu skaitā taciņa R-A virzienā pazūd nebūtībā! Ko nu? Labs ir, ejam pa pilnīgu neceļu, bet joprojām neklausam teiktajam, ejam pa kraujas augšmalu (ieteikuma autors noteikti dusmojas par šādu muļķību :)))). Tādas luksus lietas kā takas tur nav, varbūt kāds vientuļš sēņotājs kādreiz nobridis. Klinšu apburti iznākam no meža biezokņa civilizācijā - Rāmnieku ciematā, no kura, kā karte rāda, ved ceļš līdz pat trešajām klintīm - Kazu iezim. Rāmniekos ir tilts pār Gauju, nekad tur nebiju gājusi pāri, tātad jāievēlas vēlēšanās! Ejam uz Z, kur ceļa galā vajadzētu būt kaut kādiem diviem ezriem, kas kā vēlāk izrādās ir Jāņumuižas attīrīšanas iekārtas, jo nonākot līdz tām, tur sastopamies arī ļooooti nepatīkamu smaku! Viss, šoreiz netaisam nekādas muļķības un brienam pa bezceļu pa kraujas apakšmalu. Brīžiem parādas sarkana smilkšakmens atsegumi, bet iespaidu par tiem pilnībā sabojā cilvēku atstātie mēsli. Pārņem dusmas...lopi tādi!!! Pēkšņi viena kāja man iestieg kaut kādas mistiksas konsistences "zampā"! Pretīgi, bet labi, ka kāja vismaz sausa - tādi sīkumi mūs vairs nesatrauc. O! Kas tad tas mums priekšā - milzu latvāņu stumbri!!! Beidzot! IR! Nonākam pie klintīm - no kurām to sākumā iztek avotiņš! Auuuuu!!! - tas ūdens ir ledains - es iesaucos, noskalojot seju! Padzēros, bet pēkšņi galvā doma - a ja nu būs kā tajā pasakā, kad no strautiņa padzeršos un par kazu pārvērtīšos!!!!! Viss kārtībā, kājas joprojām divas nevis četras. Tas, ko es ieguvu šajās stundās brienot pa mežu, man neviens nekad neatņems. Tās ir emocijas, sajūtas, Gaujas mistiskais vilinājums, klintis un mežs. Absolūta eiforija! Guvu atziņu, ka cilvēka, vismaz mana, izturības robeža ir elastīgs jēdziens, ja vajag, to var pacelt arī daudz augstāk kā apzināmies. Sāpošas kājas un sals ir tikai niecīgi sīkumi. Uz kurieni, lai dodas nākamreiz? Ir ierosinājumi? Gribi pievienoties? :) |