Raksti > Vēsture

Tautas padome - Latvijas Republikas priekšparlaments (pagaidu likumdevēja iestāde)

Autors: historia.lv
16.11.2005
1918.gada otrajā pusē bija izveidojušās un darbojās divas latviešu tautas pārstāvniecības - Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome (LPNP) un Demokrātiskais Bloks (DB). Oktobrī sākās pārrunas par LPNP un DB apvienošanos. Kad kļuva skaidrs, ka DB atsakās apvienoties uz LPNP bāzes, pēc vairāku nedēļu pārrunām tika panākta vienošanās par jaunas pārstāvniecības - Tautas padomes (TP) - dibināšanu.
Latvijas Nacionālais teātris
Saistītas apdzīvotās vietas
Rīga (Pilsēta)

Atsevišķi LPNP pārstāvji, kā piemēram, V.Zāmuēls, Arveds Bergs un Ādolfs Klīve tomēr nepiekrita TP dibināšanai, jo uzskatīja, ka LPNP bāze ir plašāka nekā DB bāze (LPNP ietilpa ne tikai politisko partiju pārstāvji, bet arī sabiedrisko organizāciju, t.sk., bēgļu organizāciju, kā arī 1917.gadā ievēlēto Zemju padomju pārstāvji).

TP dibināšana notika Rīgā 1918.gada 17.novembra vakarā Rīgas Latviešu amatnieku biedrības krājaizdevu kases telpās tagadējā Krišjāņa Barona ielā. TP dibināšanas sēdi vadīja Marģers Skujenieks. Sēdē piedalījās astoņu politisko partiju pārstāvji un Staņislavs Kambala kā Latgales Zemes padomes loceklis. No partijām kā delegāti piedalījās:

  1. no Latviešu Zemnieku savienības - Kārlis Ulmanis, Dr.Miķelis Valters, Jānis Andermanis, Jānis Vāsbergs, Vilis Gulbis, Ernests Bauers, Arturs Žers, Nikolajs Svemps, Kārlis Vanags, Jānis Bērziņš, Oto Nonācs, Edmunds Freivalds un Pēteris Murītis;
  2. no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) - Dr.Fricis Menders, Jūlijs Celms, Dr.Pauls Kalniņš, Andrejs Petrevics un Marģers Skujenieks;
  3. no Latvijas Demokrātiskās partijas - Jānis Bergsons, Erasts Bite, Dāvids Golts, Miķelis Bružis un Augusts Raņķis;
  4. No Latvijas Radikāldemokrātu partijas - Jānis Zālītis, Gustavs Zemgals, Kārlis Kasparsons un Rūdolfs Bēnuss;
  5. No Latvijas Revolucionāro sociālistu partijas - Eduards Traubergs, Emīls Skubiķis un Kārlis Albertiņš;
  6. No Nacionāldemokrātu partijas - Jānis Akuraters un Atis Ķeniņš;
  7. No Republikāņu partijas - Eduards Strautnieks;
  8. No Latvijas Neatkarības partijas - Spricis Paegle.

TP dibināšanas sēdē vienbalsīgi tika pieņemta TP politiskā platforma, kas sastāvēja no septiņām nodaļām. TP politiskajā platformā bija paredzēts, ka līdz Satversmes sapulces sasaukšanai suverēnā vara Latvijā pieder TP, kas arī ieceļ Pagaidu valdību. Saskaņā ar TP politisko platformu, Satversmes sapulce bija sasaucama visdrīzākajā laikā, pamatojoties uz vispārīgām, vienlīdzīgām, tiešām, aizklātām un proporcionālām vēlēšanām, un Latvijas valsts bija veidojama kā apvienota, patstāvīga, neatkarīga un uz demokrātiskiem pamatiem balstīta republika. TP politiskā platforma līdz Satversmes sapulces sasaukšanai un Deklarācijas par Latvijas valsti, kā arī Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumu pieņemšanai kalpoja kā Latvijas Republikas pirmā pagaidu satversme.

TP dibināšanas brīdī bija 40 locekļu. To sastādīja, ievērojot šādu vietu sadalījumu starp partijām - Zemnieku savienībai 13 vietas, LSDSP 10, Demokrātiskai partijai 5; Radikāldemokrātiskai partijai 5, Revolucionāro sociālistu partijai 3, Nacionāldemokrātiskai partijai 2, Republikāņu partijai un Neatkarības partijai pa vienai vietai. Papildus tika rezervētas 21 viena vieta Kurzemes un 18 vietas Latgales, kā arī vietas minoritāšu pārstāvjiem.

TP nepiedalījās tikai Latvijas politiskā spektra galēji labējā spārna (F.Veinberga Tautas partijas) un galēji kreisais spārna (lielinieku) pārstāvji.

Partiju pārstāvniecības kvotas tika noteiktas, ņemot vērā katras partijas biedru skaitu un ietekmi sabiedrībā, galvenokārt vadoties pēc 1917.gadā notikušo vēlēšanu rezultātiem. Tomēr politisko spēku samērs tika rēķināts visai aptuveni.

1919.gada rudenī TP locekļu skaits sasniedza 183, bet līdz TP darbības beigām tās locekļu skaits pieauga līdz 245. Jauni TP locekļi tika uzņemti kooptācijas ceļā.

Par TP prezidija priekšsēdētāju ievēlēja Zemnieku savienības pārstāvi Jāni Čaksti, bet par viņa biedriem sociāldemokrātu Marģeri Skujenieku un radikāldemokrātu Gustavu Zemgalu. Par sekretāru ievēlēja Demokrātiskās partijas pārstāvi Erastu Biti, bet par viņa biedriem sociālrevolucionāru Emīlu Skubiķi un Latgales Zemes padomes pārstāvi Staņislavu Kambalu.

Pēc tam saskaņā ar Zemnieku savienības ierosinājumu sapulce piekrita ievēlēt "personu, kurai uzticēt ministru kabineta sastādīšanu saziņā ar atsevišķām politiskām partijām". Par Pagaidu valdības ministru prezidentu vienbalsīgi tika ievēlēts Zemnieku savienības izvirzītais kandidāts Kārlis Ulmanis.

1918.gada 18.novembrī II Rīgas pilsētas teātra telpās (tagad Nacionālais teātris) TP svinīgā sēdē tika proklamēta Latvijas valsts.

TP nebija tautas vēlēta pārstāvniecība, lai gan tās sastāvā bija daudz locekļu, kuri tika ievēlēti dažādās vēlētās institūcijās 1917.gadā. Tādēļ TP apzīmējama kā Latvijas Republikas priekšparlaments - pagaidu likumdevēja iestāde, kas pastāvēja līdz demokrātiskām parlamenta vēlēšanām, kuras 1818. un 1919.gadā nebija iespējams realizēt vācu un vēlāk lielinieciskās Krievijas okupācijas un aktīvas karadarbības apstākļos.

TP darbība ilga 18 mēnešus, tas ir no 1918.gada 17.novembra līdz 1920.gada 30.aprīlim. TP sanāca astoņās sesijās un noturēja 57 kopsēdes. Kaut TP sēdeklis bija Rīgā, laikā, kad lielinieki bija ieņēmuši Rīgu, TP darbība norisinājās Liepājā, bet Bermonta uzbrukuma laikā 11. un 31.oktobra TP sēde notika Cēsīs. Starp TP pirmās sesijas 5.sēdi, kas notika 1918.gada 6.decembrī Rīgā un otrās sesijas pirmo sēdi Liepājā 12.maijā izveidojās ievērojams pārtraukums, ko izraisīja lielinieku uzbrukums, bet vēlāk vācu spēku virspavēlniecības atbalstītais 1919.gada 16.aprīļa pučs.

Bez tam, protestējot pret 1918.gada 29.decembra līgumu starp Pagaidu valdību un Vācijas valdības ģenerālpilnvaroto A.Vinnigu (Winnig), kas paredzēja Latvijas pilsonības piešķiršanu vācu brīvprātīgajiem, kuri vismaz četras nedēļas Latvijā būtu piedalījušies cīņās pret lieliniekiem, 30.decembrī LSDSP izstājās no TP. Tikai pēc 1919.gada 16.aprīļa puča 17.aprīlī LSDSP CK nolēma atgriezties TP.

TP darbs galvenokārt norisinājās komisijās. Līdz TP darbības beigām tika izveidotas 22 pastāvīgās komisijas, to skaitā arī Starpfrakciju birojs.

TP kontrolēja Pagaidu valdības darbību. Tā jau TP sākumposmā izveidojās parlamentārai republikai raksturīgas attiecības starp likumdošanas un izpildu varu. Ņemot vērā to, ka TP sēdes sanāca pēc zināmiem pārtraukumiem, bet nestabilā situācija valstī prasīja operatīvu likumdošanas darbu, 1919.gada 16.jūlijā TP pieņēma likumu Par Ministru kabineta tiesību izdot pagaidu rīkojumus.

TP darbību reglamentēja 1919.gada 23.augustā pieņemtais Latvijas Tautas Padomes kārtības rullis. Tas noteica, ka par TP locekļiem uzskatāmi politisko partiju deleģētie priekšstāvji, kamēr attiecīgā partija tos neatsauc. Kārtības rullis noteica arī TP plenārsēžu un komisijas sēžu kvorumu - vismaz 1/2 locekļu piedalīšanās. Likumdošanas iniciatīva tika paredzēta Pagaidu valdībai vai ne mazāk kā 10 TP locekļiem. Likumprojekti sākotnēji tika nodoti caurlūkošanai attiecīgā TP komisijā. Likumprojekti bija izskatāmi trijos lasījumos, bet likumprojekti, kuri tika atzīti par steidzamiem bija izskatāmi tikai divos lasījumos. TP sēdes bija atklātas, izņemot gadījumus, kad ar prezidija rīkojumu vai pēc vismaz 10 TP locekļu pieprasījuma tika noturētas slēgtas sēdes. TP pieņemtos likumus izsludināja ar TP prezidenta un sekretāra parakstiem.

Pirmo Pagaidu valdību TP apstiprināja 1918.gada 19.novembrī un tā darbojās līdz 1919.gada 13.jūlijam. Līdz Satversmes sapulces sasaukšanai TP izveidoja vēl divas Pagaidu valdības.

Jau 1918.gada decembrī TP noteica Satversmes sapulces vēlēšanu kārtību, taču kara darbība stipri aizkavēja vēlēšanas. 1919.gada 19.augusta TP sēdē vienbalsīgi tika pieņemts vēlēšanu likums, kurā bija noteikts, ka Satversmes sapulci ievēl vispārējās vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās, pie kam vēlēšanās ir tiesības piedalīties visiem abu dzimumu Latvijas pilsoņiem, kuri ir 21 gadu veci. 1920.gada 10.marta TP sēdē tika izdarīti daži grozījumi vēlēšanu likumā.

Lai nodrošinātu Satversmes sapulces vēlēšanas bija jāizveido Latvijas pilsonības institūts. Tas tika paveikts, 1919.gada 23.augustā TP izdodot likumu Par pavalstniecību.

Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920.gada 17. un 18.aprīlī. Satversmes sapulce savu darbu uzsāka 1920.gada 1.maijā. Pirmajā Satversmes sapulces sēdē TP priekšsēdētājs Jānis Čakste paziņoja par TP pilnvaru nolikšanu, un līdz ar to TP darbība bija beigusies.

Informācija citās enciklopēdijās:

Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. 195.-196.

Literatūra:

  • Blūzma V. Kad īsti Latvija kļuva par valsti. Latvijas vēsture. 1991. 3, 3.-9.lpp.; 1992. 1(4), 3.-13.lpp.
  • Blūzma V. Tiesiskas valsts pirmsākumi Latvijā. Latvijas vēsture. 1998. 3(31) 20.-24.lpp.; 4(32) 6.-14.lpp.; 1999. 1(33) 46.-54.lpp.
  • Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A.Gulbis, 1930. 65.-73.lpp.
  • 20.gadsimta Latvijas vēsture. I sējums. Latvija no gadsimta sākuma līdz neatkarības pasludināšanai 1900-1918. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000. 687.-691.lpp.
  • Kalniņš B. Latvijas Sociāldemokrātijas piecdesmit gadi. Stokholma: Memento, 1993. 136.-147.lpp.
  • Latvijas tiesību vēsture (1914-2000): Mācību grāmata juridiskajām augstskolām un fakultātēm. Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 2000. 143.-214.lpp.
  • Šilde Ā. Latvijas vēsture 1914-1940. Valsts tapšana un suverēnā valsts. Stokholma: Daugava, 1976. 255.-348.lpp.

Dokumenti

  • Rīga © 2001. Uģis Šulcs