Vai varam nomierināties un teikt, ka vismaz vienu jomu vides aizsardzībā mēs esam ja ne sakārtojuši, tad vismaz sākuši sakārtot? Uz šiem jautājumiem «Vides Vēstis» meklēja atbildes kopā ar Latvijas Makšķernieku asociācijas viceprezidentu, vienu no akcijas «Lašiem būt» koordinatoriem Alvi Birkovu, Jūras un iekšējo ūdeņu Valmieras kontroles sektora vecākajiem inspektoriem Uldi Lansbergu un Kārli Vītolu un biologu, pētījuma par mazo HES ietekmi uz vidi autoru Rolandu Lebusu.
Panākumi ir, bet darāmā vēl «pāri galvai»
«Pēc manas dziļākās pārliecības, ikvienam Latvijas iedzīvotājam būtu jāpastāv uz Gaujas tilta Siguldā tad, kad laši nāk augšā. Tas ir skats, kas paliek prātā uz visu mūžu, un jautājumi par to, vai laši mums ir vajadzīgi, vai jācīnās par to, lai viņi turpinātu dzīvību tieši mūsu upēs, šajā brīdī liekas gluži vai zaimojoši,» tā sarunu visai emocionāli sāka Alvis Birkovs. Lai gan iepriekšējās naktis pavadītas gandrīz bez gulēšanas, cenšoties palīdzēt glābt jau vairs neglābjamo (laikā, kad notika mūsu saruna, pilnā sparā risinājās viena no pēdējo gadu lielākajām ekoloģiskajām katastrofām Latvijā – Lielupes piedraņķošana ar neattīrītajiem cukurfabrikas notekūdeņiem, kas izraisīja zivju un vēžveidīgo masveida bojāeju), Alvis par savu sirdslietu – akciju «Lašiem būt» – ir gatavs runāt ar visu sev piemītošo sparīgumu. Stāstāmā viņam patiešām daudz – gan par iepriekšējos gados izdarīto, gan par šogad plānoto. Tad, kad šis «Vides Vēstu» numurs sasniegs lasītājus, akcija jau risināsies pilnā sparā, tāpēc šoreiz vairāk mudinu stāstīt nevis par tieši šogad plānotajām akcijām, bet vairāk par tām problēmām, arī sa-sniegumiem, kas izkristalizējušies akcijas piecu gadu norises laikā.
Sākumā runājam par it kā formālo pusi – par lašveidīgo zivju aizsardzības pasākumu kompleksa iestrādāšanu Latvijas likumdošanā un Eiropas Savienības normatīvajos aktos. Jautājums par lašveidīgo zivju nārsta nodrošināšanu nu jau kādu laiku vairs nav tikai Latvijas iekšējā lieta – arī starptautiskā līmenī Latvija ir apņēmusies veikt veselu pasākumu kompleksu, kuru izpilde tieši ietekmēs arī valsts ekonomiku, proti, no tā sauktā «lašu plāna» izpildes ir atkarīgs to nozvejas kvotu lielums, ko Latvijas zivsaimniekiem piešķir atbildīgās Eiropas institūcijas. Minētais komplekss ietver gan vides sakārtošanu lašu un taimiņu nār-sta nodrošināšanai, gan lašu mazuļu ielaišanu Latvijas upēs (tā sauktie mākslīgie laši), gan daudzu specifisku darbību veikšanu – tātad mūsu lasis nokļuvis arī zem Eiropas ierēdņu «mikroskopa». Vai tas labi vai ne tik labi – to rādīs laiks, taču viens ir skaidrs pavisam noteikti – ekonomisko sviru, arī sankciju, iedarbināšana minimālo saistību neizpildes gadījumā ir iedarbīgs līdzeklis, lai viens otrs kūtrs pašmāju darbonis tomēr izdarītu to, ko citā situācijā varbūt atliktu kā maz-svarīgu.
Vienu lasi glābj par 30 tūkstošiem
Alvis min arī to, ka, iepazīstoties ar Eiropas pieredzi, izdarīti daži secinājumi. Pats galvenais – Latvijā vēl nav tik traģiska situācija kā lielākajā daļā Eiropas valstu. Skaitļi ir patiesi šokējoši – pirms pāris gadiem Vācijā veiktie aprēķini parādīja, ka viena (!!!) laša nārsta nodrošināšana pilnā apjomā, ieskaitot vides sakārtošanu, ūdens tīrības un temperatūras nodrošināšanu utt., valstij šodien izmaksātu ne vairāk un ne mazāk kā 30 000 latu. Mēs vēl neesam paspējuši vidi piegānīt tik ļoti, lai šī nasta būtu patiesi nepanesama valstij un tās iedzīvotājiem.
Arī nacionālajos normatīvos šo gadu laikā panāktas ievērojamas izmaiņas. Lai minam kaut vai Sugu un biotopa aizsardzības likumu, kurā samērā precīzi atrunāta arī lašu un taimiņu aizsardzība. Šie jautājumi nav palikuši nepamanīti, izstrādājot arī Bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanas nacionālo programmu, kurā iestrādāta apņemšanās panākt, lai lašu un taimiņu nārsts Latvijas upēs nav tikai vēsturiskā aspektā aplūkojams jautājums.
Izstrādāts ir arī Lašu darbības plāns, kas paredz līdz 2010.gadam lašu skaitu palielināt vismaz par 50%. Diemžēl vienā rakstā nav iespējams detalizēti aplūkot visus šos normatīvos aktus, jāpiebilst vien, ka ar tiem var iepazīties ikviens interesents, kas puslīdz orientējas internetā.
Dīvainīšos sāk ieklausīties
Tiktāl par «papīriem». Bet kā tad ir dabā, raugoties no makšķernieka un akcijas organizētāja skatpunkta? «Kad es aizdomājos par šiem jautājumiem, kļūst visai skumji, jo pēdējo 50 gadu laikā mēs neatgriezeniski esam zaudējuši neskaitāmas sugas, esam noplicinājuši gandrīz visu, ko esam varējuši noplicināt, un reizumis man liekas, ka runas par Latvijas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu ir atskanējušas jau drusku tā kā novēloti, bet tas jau nenozīmē, ka nekas nav jādara,» saka Alvis un uzskaita tieši pēdējos gados paveikto 11 vēl esošo lašu upju aizsardzības jomā. Sākot akciju, sabiedrības attieksme esot bijusi kā pret tādiem maziem meža dīvainīšiem: lai jau tie jokainie plosās par tiem lašiem, mums ir daudz un dažādas citas problēmas, par ko domāt. Tomēr šajos gados organizētās vairāk nekā 50 dažādās akcijas un pasākumi šo situāciju ir mainījuši – laši ir «sadzirdēti» un cilvēki paši ziņo par novērotām nelikumībām un pieļautām cūcībām, kas tieši ietekmē lašu un taimiņu atgriešanos nārsta vietās.
Galvenais faktors, kas, pēc Alvja domām, joprojām apgrūtina lašu un taimiņu dabisko nārstu Latvijas upēs, ir valsts nespēja likumos iestrādātās prasības pārvērst reālā atbildībā tiem, kuri šo likumu neievēro. Jau pieminēju sagandēto Lielupi, kurā pirms pāris gadiem tika izlaisti lašu mazuļi, un lieki piebilst, ka atpakaļ uz nārstu vēl neviens nav sagaidīts. Un kā gan lai būtu, ja lasis, migrējot gar piekrasti, savu dzimto upi atpazīst pēc tās specifiskā ūdens sastāva un smaržas, bet tā vietā viņš spēj sajust tikai ķīmikālijas, ko nu kuro reizi kārtējais uzņēmums ir upē ieplūdinājis. Alvis saka, ka viņu burtiski tracinot demagoģiskais paņēmiens, ko lieto vai ik pārdienas, runājot par nodarītajiem zaudējumiem. Tagad, piemēram, esot izrēķināts, ka Jelgavas cukurfabrikas slēgšanas radītie zaudējumi būs vairāk nekā 12 miljoni latu. Bet vai vispār ir iespējams skaitļos izteikt tos zaudējumus, ko mēs visi ciešam, zaudējot Lielupi kā lašu upi? Alvis uzskata, ka tas praktiski nav izdarāms. «Visi šie aprēķini veikti, neņemot vērā situāciju kompleksi, jo runa jau nav tikai par noķertajiem un apēstajiem vai neapēstajiem lašiem. Atpakaļ nārsta vietās atgriežas tikai 1% mazuļu, pārējie smolti jeb lašu mazuļi kļūst par barību daudzām citām sugām, kuras gadījumā, ja lašu nav, paliek bez iespējām izdzīvot. Tā veidojas šīs bioloģiskās ķēdes, kuru izjaukšana nudien nav skaitļos ieliekama. Bez tam mums taču ir gan Ekonomikas, gan Finanšu ministrija, kuru tiešais pienākums ir risināt tās problēmas, kuras, iespējams, rodas, aizklapējot ciet kādu vidi bendējošu uzņēmumu. Tā nav piegānītās dabas problēma, tā ir pašu piegānītāju problēma.» Šādu stāstu diemžēl ir daudz. Izbagarētā Užava, aizsprostiem izkropļotā Aģe, apšaubāmu tūrisma interešu vārdā joprojām lašiem slēgtā Rīva un vēl, un vēl.
Bez jau minētā ūdeņu piesārņojuma Alvis Birkovs kā galvenos lašveidīgo zivju nārsta ienaidniekus minēja joprojām dzīvo maluzvejniecību, kā arī senākā un pavisam nesenā pagātnē saceltos mākslīgos aizsprostus, kas kā nepārvarama barjera nostājusies zivju priekšā, liedzot tām nonākt dabiskajās ikru nēršanas vietās, tātad – liedzot šīm sugām tiesības uz pastāvēšanu.
Maluzvejnieki – sākot no prominencēm, beidzot ar bomžiem
Cēsīs strādā divi vīri, kuru vārdi nu jau zināmi gandrīz katram pilsētas un rajona iedzīvotājam. Ar garumgariem tituliem apveltīto Uldi Lensbergu un Kārli Vītolu gan joprojām sauc vienkārši par zivju inspektoriem: Uldi nu jau 17.gadu, Kārli pavisam nesen, lai gan arī viņš Gaujas zivju resursu aizsardzībā strādā deviņus gadus. Dabu sargā daudzi – vieni uz papīra, citi iesaistās dažādās akcijās, bet šiem «večiem» tas ir ikdienas darbs. Un darbiņš tāds, ka par adrenalīna trūkumu asinīs nudien nenākas žēloties. «Vakar pat bijām dežūrā. Skatāmies – jā, nāk divi uz augšu pa upi, katram rokā trīsmetrīga dakša. Mēs gan it kā bijām pārspēkā, tomēr tieši riskēt dabūt vēderā trīs dakšu žuburus pie pilna prāta esošs cilvēks nevēlas. Tāpēc nolēmām izveidot pārdomātu slēpni un ņemt šos tad, kad nāks atpakaļ. Nu, paveicās viņiem – aizgāja pa otru krastu,» tā mierīgā balsī par iepriekšējā naktī piedzīvoto stāsta Uldis. Nav tas nekāds īpašs kriminālstāsts, jo īpaši lašveidīgo nārsta laikā no 1. oktobra līdz 30.novembrim, kad tā ir inspektoru ikdiena: kā tumšs, tā uz upi līdz gaismiņai, pāris stundu miega, tad papīru sakārtošana kantorī, un atkal jau jātaisās uz nakts dežūru. Uldis gan uzreiz piebilst, ka viņu mērķis jau nav noķert to vai citu skaitu lašu gaļas kārotāju – svarīgākais esot tas, lai viņi pie upes neparādītos vispār. Un gadu gaitā zināms respekts ir panākts – maluzvejnieku skaits ja ne samazinās, tad nepieaug noteikti. «Es varētu grāmatu sarakstīt par to, kādi tik kungi nav stāvējuši manā priekšā gan ar tīkliem, gan žebērkļiem, gan elektroverķiem zivju sišanai. Tāpat varētu stāstīt, kādi tik kukuļi nav piedāvāti – lielākais bija jauna automašīna. Bet nu kaut kā turamies pretī tam kārdinājumam. Tāpēc jau runā, ka Lensbergs tāds padulls, nav vērts pat piedāvāt,» smejas Uldis, piebilstot, ka negribot lāgā par to runāt – jau tā visādu šausmu stāstu presē varot lasīt, cik vien tīk. Nereti jau esot arī tā, ka pieķertais izraisa vien žēlumu: bomzis, nezinādams, kur ņemt kādu grasi maizei (vai dienišķajam polšam), ņem dakšas un dodas uz upi – pa kādam lasēnam gadoties gandrīz vienmēr, klienti, kas pērk, arī atrodas. «Nu ko tu viņam padarīsi? Labākajā gadījumā atņemam tās dakšas, reizumis uzliekam sodu, ko visbiežāk nesamaksā, un skaidri zinām – ja ne rīt, tad parīt atkal pie upes tiksimies,» – tā inspektori.
Sodi ir bargi
Inspektori atzīst, ka valsts līmenī dažas lietas ir patiešām sakārtotas. Pats galvenais, ka atbildība par nelikumīgu zivju ķeršanu no administratīvās atbildības nereti visai trulā «ieroča» pārlikta uz daudz efektīvāko kriminālatbildību. Un tiem, kuri tomēr plāno nārstojošās zivis padauzīt ar elektrību vai kā citādi panīcināt, atgādinām, ka atbildība par šādiem nodarījumiem paredzēta Latvijas Republikas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 80.pantā un Latvijas Krimināllikuma 110. un 111.pantā. Krimināllietu var ierosināt šādos gadījumos: ja nelikumīgā zivju ķeršana veikta grupā (un grupa ir vairāk nekā divi cilvēki), ja tā veikta īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, ja ir nodarīti ievērojami zaudējumi dabai (pārsvarā tas tiek rēķināts, vadoties pēc noķerto zivju daudzuma), ja pārkāpums izdarīts zivju saudzēšanas laikā, kā arī gadījumos, kad zivju bendēšanā tiek izmantotas likumā aizliegtas ierīces – galvenokārt tas attiecas uz elektroiekārtām. Savas darbības laikā Uldis atminas vismaz 16 gadījumus, kad izdevies konfiscēt šādus slepkavošanas rīkus, turklāt to tehniskās kvalitātes amplitūda bijusi visai plaša: no parastiem diviem akumulatoram pievienotiem vadiem līdz patiesi komplicētām iekārtām. Inspektors uz vietas var sastādīt tikai administratīvā pārkāpuma protokolu, bet gadījumos, ja ir aizdomas par nodarījuma kriminālu raksturu, jāsauc valsts policija, kas veic visas likumā paredzētās izziņas un izmeklēšanas darbības. Ar policiju gan reizēm ejot kā pa celmiem, tomēr kopumā inspektori ar sadarbību ir apmierināti – lietas patiešām tiek izmeklētas ar vajadzīgo rūpību un vainīgais beigās reāli arī nonāk līdz tiesai. Problēma gan esot tā, ka inspektoram jāpiedalās visos izmeklēšanas un vēlākajos tiesas procesos – to pieprasa pašreizējā kārtība. «Tad nu bieži sanāk tā, ka, novedot iesāktu lietu līdz galam, gandrīz neatliek laika tiešo pienākumu veikšanai,» saka Uldis.
Inspektoru klupināšana
Sarunas sākumā vīri gan teica, ka negribot kritizēt augstākstāvošas instances, jo tā jau neesot, ka neviens neko nedara... Darot jau, tikai reizēm pietrūkstot vai nu gribas vai mākas, vai izpratnes. Taču – jo vairāk runājam, jo biežāk tiek minēti tie faktori, kas traucē normālu darbu. Beigu beigās jāsaka tāpat kā Uldim – grāmatu varētu uzrakstīt par visādām birokrātiskām nejēdzībām, ar kurām ikdienā jāsaskaras inspektoriem. Tāpēc īsi tikai par galveno. Pirmkārt, trūkst materiāli tehniskā nodrošinājuma: benzīna nepietiek, nakts darbam nepieciešamā aprīkojuma nav, arī darba atalgojums, maigi sakot, ir pieticīgs. Otrkārt, nepārdomātā struktūra, kas iekšējo ūdeņu resursu sargātājus nostāda tādā kā otršķirīgā lomā – svarīgākas vienmēr ir tās sfēras, kur apgrozās lielāka nauda, vides sargāšana un maluzvejnieku ķeršana šajā kategorijā neietilpst. Treškārt, nereti idiotiski birokrātiski kavēkļi: piemēram, darba apliecību, kas dod tiesības pie upes aizturēt pārkāpējus, inspektori saņēma tikai 10 mēnešus pēc tam, kad tika izveidota jaunā struktūra – Jūras un iekšējo ūdeņu pārvalde. Pašu lielāko kuriozu arī nevar nepieminēt: pavisam nesen visi rajona inspektori sasaukti Rīgā, lai parakstītu biezumbiezos (acīmredzot dažādu ierēdņu ilgi un rūpīgi izstrādātos) darba drošības tehnikas noteikumus, starp kuriem ir arī smalka instrukcija, kas jāievēro, strādājot ar kopētāju. Tad nu tagad Uldis ar savu parakstu ir apliecinājis, ka ievēros visas ar kopētāja ekspluatāciju saistītās drošības nianses, tikai tāds sīkums – nav vīriem šī kopētāja, vajadzības gadījumā skrien uz pilsētu pie radiem nokopēt papīrus, licenču veidlapas ieskaitot. It kā smieklīgi, bet ja šādu «smieklu» ir ik dienas pa vairākiem lāgiem, tad kaut kā tā tai jautrībai esot tieksme mazināties, saka Uldis un Kārlis.
Arī šovakar, kad siltā mājā lasāt šo žurnālu, vīri sēž krūmos un sargā lašus. Jo viņiem vārdu salikums «lašiem būt» nav sauklis. Viņi dara un, jācer, darīs arī turpmāk, lai laši patiešām būtu, ja vien valsts ar savu tuvredzību un neieinteresētību nepanāks, ka inspektori būs spiesti aiziet. Un jau pieminēto problēmu neri-sināšanas gadījumā tā patiešām var notikt. Tad maluzvejniekiem būs svētki, bet lašiem?
Problēmas jārisina kompleksi
Dzirnavu aizsprosti un hidroelektrostaciju slūžas ir galvenie mehāniskie šķēršļi, kas liedz lašiem un taimiņiem nokļūt līdz dabiskajām nārsta vietām. Biologs Rolands Lebuss, kurš savulaik veicis pētījumu tieši par mazo HES ietekmi uz vidi, gan uzskata, ka nevar izraut no kopējās ainas tikai vienu jautājumu un paziņot, ka tas ir galvenais iemesls lašveidīgo nārsta vietu samazināšanā. «Uz šo problēmu jāskatās kompleksi – ne jau tikai mehāniskie šķēršļi uzskatāmi par traucēkli. Nozīme ir gan ūdens temperatūrai, gan piesārņojuma līmenim, gan daudziem citiem savstarpēji saistītiem faktoriem. Pat tad, ja mēs pieņemam, ka izdosies likvidēt vienu no tiem, situācija kopumā principiāli nemainīsies,» saka Rolands. Bez tam nedrīkst aizmirst, ka dabas aizsardzība nav tikai plika dabas aizsardzība – tā kā cilvēks šo vidi apdzīvo, jārēķinās arī ar viņa interesēm, bez šaubām, saprātīgām un pamatotām.
Savulaik izstaigājis un apsekojis gandrīz visas Latvijas ritrālupes (tās, kuras piemērotas tieši lašveidīgo zivju nārstam), biologs zina vārdos saukt bezmaz visus aizsprostus un HES, kuri kā nepārvarams šķērslis nostājušies nārstot gatavo zivju priekšā. Saraksts ir garš. «Mani visvairāk uztrauc tas demagoģijas un neizpratnes pilnais pretargumentu kopums, kas jādzird ikvienam, kurš reāli mēģina risināt kādu konkrētu situāciju. Tikai viens piemērs. Man daudzi mazo HES īpašnieki ir teikuši: mēs nekādu piesārņojumu neveicam. Bet patiesībā tā ir vai nu neizglītotība un muļķība, vai arī apzināta faktu ignorēšana. Ir tāda lieta kā sekundārais piesārņojums. Tas veidojas tieši HES izveidotajās ūdenskrātuvēs jeb, kā es tās saucu, dīķos, kur uzkrājas un nogulsnējas tas piesārņojums, kas iepludināts upē un ar kuru upe pati kā mainīga un dinamiska sistēma būtu tikusi galā. Rezultātā attīstās konkrētajai vietai neatbilstoša flora, kas pūstot rada atkal jaunu piesārņojumu, izmaina ūdens temperatūru - tas kļūst siltāks -, un tieši lašveidīgajiem šāda temperatūras paaugstināšanās var kļūt par izšķirošu faktoru tam, lai ikru nēršana aizkavētos vai vispār nenotiktu. Tas pats attiecas arī uz skābekļa daudzumu upes ūdenī - upei aizaugot, tas katastrofāli pazeminās un zivis vienkārši slāpst. Saprotams, ka tas ir iemesls, lai nārsts netiktu iniciēts. Tā šo ķēdi var turpināt,» saka Rolands. Iespējams, ka šāda vietējo «elektrokaraļu» attieksme rodas no tā, ka pašai valstij joprojām nav skaidras koncepcijas par iekšējo ūdeņu aizsardzību. Viss ir saskaldīts pa dažādiem likumiem, rezultātā nevar ne nodrošināt to izpildes kontroli, ne arī panākt reālu atbildību par to neievērošanu. Tieši reālas atbildības ceļš esot tas, pa kuru ejot, var cerēt uz kaut nelielu situācijas uzlabošanos. «Es nebūt neaicinu visus HES īpašniekus salikt cietumos. Bet tos, kas bezatbildīgi un bieži vien pilnīgi nemotivēti ar savu aizsprostu palīdzību rada krasas pārmaiņas upes ūdens līmenī, gan vajadzētu reāli sodīt. Nu nav tā zivs tik gudra, lai paredzētu, ka pēkšņi var mainīties upes līmenis - zivs atrod piemērotu sēri ikru izlaišanai, bet pēc brīža, mainoties upes līmenim, šī sēre paliek bez ūdens. Laiks, kurā iznērstais un bez ūdens palikušais ikrs iet bojā, nav mērāms ne dienās, bet gan stundās. Rezultātā milzīgs skaits ikru iznīkst tikai tāpēc, ka vietējam baronam pēkšņi sagribējās, lai upe kļūst straujāka vai lēnāka. Un tādu vietējo baronu gan es gribētu redzēt sodītu ar sabiedriskajiem darbiem - lai pagrābj lapas vai patīra paša radīto smirdīgo dīķi! Domāju, ka tas varētu vismaz veicināt tā procesa, ko mēs saucam par domāšanu, sākšanos,» visai skarbi izsakās Rolands, piebilstot, ka vienu lietu no amerikāņiem, kuri paši ir lieli dabas postītāji, mums gan derētu iemācīties, proti, rēķināt, jo citu valodu, kā vien dolāru, latu un eiro valodā rakstītu, nesaprot arī vietējie vides postītāji. Ja būs jāatbild nevis tikai par «kaut kādu lašu» ikru iznīcināšanu, bet gan par iepriekš minētajās vienībās izteikta kaitējuma atlīdzināšanu, tad, iespējams, kāds arī sāks prātot, vai pārvērst dabisku līdzenuma upi par kalnu upei līdzīgu vai tomēr to nedarīt tikai savu mirkļa iegribu, iedomu vai apšaubāmu ekonomisku efektu apmierināšanas vārdā.
Arī Rolandam Lebusam kā praktiķim vides aizsardzības jomā stāstāmā ir daudz, tādēļ kādā no nākamajiem «Vides Vēstu» numuriem iepazīstināsim ar citiem viņa veiktajiem pētījumiem un izdarītajiem secinājumiem, piemēram, par iespēju reāli atjaunot kādu konkrētu lašu upi visā tās daudzveidībā, par pamatu ņemot Francijā šādu sekmīgi realizētu projektu. Arī viedokli par to, vai Baltijas lasis patiešām ir tik indīgs un dioksīna pārpilns, kā tas pasludināts pašlaik, un vēl citiem ar hidrobioloģiju saistītiem jautājumiem.
Lai man piedod visi tie - sākot no ministra un beidzot ar sabiedriskajiem aktīvistiem, kurus, rakstot par akcijas «Lašiem būt» piekto gadu, nepieminēju. Šoreiz vairāk gribējās parunāt ar tiem, kuri nevis no dažāda kalibra tribīnēm tikai saka «lašiem būs būt!», bet ikdienā strādā pie tā, lai šie laši patiešām būtu. Un ne jau tikai laši... Lai būtu, pastāvētu un attīstītos visa Latvijas daudzveidīgā daba visā tās daudzveidīgajā krāšņumā. Paldies jums! •
|
Ir ko teikt par šo rakstu? (1)
