Hartmaņa muižiņa. Kalnciema 28

Hartmaņa muižiņa

Jau minētajā 1791. g. gruntsgabala kartē kā Kalnciema ielas 30. nama īpašnieks kaimiņos Kārlim Kronam ierakstīts mežzinis Johans Blumbergs. Arī 1786. gada iedzīvotāju sarakstā jau teikts, ka mežzinis ar ģimeni dzīvo paša celtā namā.

Abi gruntsgabali tagadējā Kalnciema ielā tolaik atradās Piņķu muižas ceļa malā. Būvatļaujas priekšpilsētā izsniedza Landfogtejas tiesa, kura sekoja stingro vispārējo būvnoteikumu ievērošanai. Viens no galvenajiem punktiem ļāva ārpus pilsētas nocietinājuma vaļņiem būvēt tikai koka ēkas, ko kara gadījumā nodedzināt, kavējot uzbrucēju piekļuvi pilsētai. Diemžēl tolaik nebija prasības apstiprināt ēkas būvprojektu, tāpēc nav saglabājušās dokumentāras ziņas par ēku projektētājiem. Varam minēt tikai pēc netiešām liecībām. Namu būves laikā Rīgā darbojies izcilais būvmeistars Hristofs Haberlands (1750 - 1803). Haberlandam bija ļoti raksturīgi noapaļot telpu stūrus un klasicisma stila fasādēs iebūvēt barokāli ovālus logus. Kalnciema ielas 30. nama ovālā zāle dienvidaustrumu stūrī sasaucas ar apaļajām formām Haberlanda veidotajās būvēs: 1778. gada austrumu korpuss virs bijušās Doma klostera krustejas, kuras pagalma pusē atrodas viena ovāla un viena apaļa telpa, 1781./82. gadā būvētais nams tagadējā Komunālajā ielā 4, kur bez lielās zāles ar noapaļotiem stūriem senāk bijusi vēl viena ovāla telpa ielas pusē, kā arī 1787. gadā celtais tirgotāja J. Holandera nams Šķūņu ielā 17 ar ovālu ēdamtelpu Zirgu ielas pusē. Tā kā nevienam citam tolaiku būvniekam šādas telpu formas nav raksturīgas, var pieņemt, ka Kalnciema ielas 30. namu projektējis Hristofs Haberlands.

Ēka Kalnciema ielā 28 savā sākotnējā izskatā pēc plānojuma bija radniecīga tā laika zemnieku mājām: sadalīta divos galos ar divām istabām katrā. Vidū manteļskurstenis, kam apakšā pavards un tumšā virtuve, no kuras pa skursteni varēja redzēt debesis, un lietus lija uz katliem.

Abu gruntsgabalu apbūves sākotnējo izskatu 1814. gadā savos zīmējumos iemūžinājis Johans Kristofs Broce. Atšķirībā no pilsētas blīvās apbūves uz katra plašā gruntsgabala atradās tikai nedaudz ēku, un tos dēvēja par muižiņām, kurās īpašnieki uzturējās tikai noteiktās sezonās. Bez abiem galvenajiem namiem gruntsgabalos bija arī dārznieka māja, stallis ar ratnīcu, ērberģi u.c. palīgēkas, no kurām dažas saglabājušās arī mūsdienās, tomēr pārsvarā stipri pārbūvētas un zaudējušas savu arhitektūras pieminekļa vērtību.

1797. gadā būves Kalnciema ielā 30 kā ķīlu ieguva tirgotājs Johans Gotfrīds Pelcs, no kura 1804. gadā «lauku māju ar dārzu un piederīgajām būvēm pie Piņķu muižas ceļa» pārpirka cits tirgotājs - Georgs Ports, un ļaudis to iedēvēja par Porta muižiņu. Savukārt īpašumu Kalnciema ielā 28 kopš 1811. gada kā ķīlu par aizdevumu bija pārņēmis Rīgas rātes loceklis Johans Jēkabs Kollinss (1767 - 1847), tirgotājs, Landfogtejas tiesas, Policijas valdes un Tirdzniecības tiesas loceklis.

1812. gada 11. - 12. jūlija naktī Rīgas rāte nodedzināja daudz Rīgai tuvāko priekšpilsētas ēku, lai tās nevarētu kļūt par atbalsta punktu Napoleona karaspēkam, kurš tobrīd draudīgi tuvojās. Āgenskalns bija tik tālu mežā, ka Rīgai tiešus draudus neradīja, tāpēc ugunsnāve tam gāja secen. Parakstā zem Broces 1814. gada zīmējuma teikts, ka Kalnciema ielas 30. namu īrē Vasaras biedrība. Vasaras biedrību 1809. dibināja 21 persona no militārām, civilām un tirgotāju aprindām - pilsētnieki, kam nepiederēja lauku mājas atpūtai. Viņi sākotnēji īrēja namu Ganību dambī, kur ierīkoja t.s. Vasaras dārzu, bet 1812. gadā to nodedzināja, un kādu laiku biedrība bija apmetusies īpašumā pie Piņķu muižas ceļa.

1820. gadā gruntsgabals Kalnciema ielā 28 ar apbūvi pārrakstīts uz jau minētā Kollinsa vārda. Kollinss bija sabiedriski rosīgs pilsonis, Rīgas pilsoņu Zilās gvardes dalībnieks, rīkoja oficiālas viesības ar augstiem viesiem; iespējams, tieši viņš muižiņas ēkas galā šķērsām lika uzcelt piebūvi ar plašu deju zāli. Kaut dokumentāru liecību par to nav, tomēr uz šādām domām vedina arī daudzās kolonnas, kas ļoti raksturīgas tieši XIX gs. pirmajai pusei.

1824. gadā Porta muižiņu nopirka Johana Ernsta Fengera atraitne Johanna Ģertrūde Fengere, dzimusi Krēgere, kurai pēc dokumentiem māja piederējusi vēl pat 1863. gadā. 1833. gadā viņa apprecēja savu brālēnu Nikolaju Frīdrihu Fengeru no Kopenhāgenas, bet viņas māte Krēgera kundze nopirka blakusīpašumu Kollinsa muižiņu, kuru vēlāk novēlēja savai meitai, un abas muižiņas kļuva par vienotu īpašumu - Fengeru muižiņu. Tā bija pavasara un rudens apmešanās vieta; ziemas un vasaras Fengeri pavadīja citos īpašumos.

Deviņpadsmitā gadsimta ievērojamākais salondzīves notikums piepilsētas muižiņā ir Ferenca Lista koncerts. Atceļā no koncertturnejas Rīgā, Tērbatā un Sanktēterburgā viņš 1842. gada pavasarī sniedza mājas koncertu Kalnciema ielā 30, ko organizēja muižiņas saimniece Johanna Amālija Peskantini, dzim. Fengere.

Johannas Ģertrūdes Fengeres meitu apprecēja tirgotājs, Lielās Ģildes vecākais Vilhelms Hartmanis, un īpašums ieguva Hartmaņa muižiņas nosaukumu. Par galveno ēku kļuva Kalnciema iela 30, kur mita saimnieki. Vilhelms Hartmanis bija nama īpašnieks līdz XIX gs. beigām. 1893. gadā viņš abiem namiem ierīkoja kanalizācijas kolektoru līdz Daugavgrīvas ielai, pieslēdzot tos pilsētas tīkliem.

1908. gadā abus namus mantoja Ida fon Klota, dzimusi Hartmane, Vilhelma meita. Interesanti, ka Švarcmuižas īpašniecei Alisei Švarcai, Johannas Švarcas pēctecei, joprojām piederēja virsīpašuma tiesības uz šiem gruntsgabaliem, no kā Ida fon Klota atpirkās tikai 1928. gadā.

Pirmās Republikas laikā muižiņas ēkās veiktas dažas pārbūves. 1927. gadā pēc arhitekta J. Granita projekta Kalnciema ielas 28. ēkā iebūvēja 2 dūmeņus, pārveidojot manteļskursteni par parasto, kā arī izbūvēja mansardā logu. 1929. gadā starpposmā starp dzīvojamo ēku un piebūvi pārcēla ārsienu līdz kolonnām, padarot tās it kā par pilastriem.

1935. g. Nikolajs fon Klots dabūja atļauju izklāt ovālo istabu Kalnciema ielā 30 ar parketu no Sofijai Vulfinsai piederošās ēkas Kaļķu ielā 30 (tagad no tā nekas nav saglabājies). 1939./40. gada ziemā Ida fon Klota repatriējās, un ēku Kalnciema ielā 30 pārņēma Latvijas Kredītbanka. Diemžēl aukstajās kara ziemās bez pienācīgas aprūpes izsala daļa vareno kastaņkoku muižiņas pagalmā, bet palikušie joprojām priecē skatu.

Pēc kara abus īpašumus pārņēma apsaimniekošanā Ļeņina rajona Dzīvokļu pārvalde. Par laimi, senatnīgie nami piesaistīja Arhitektūras pārvaldes uzmanību, un tās uzdevumā inženieris J. Krievs 1948. gadā veica uzmērījumus, kas tagad noder restaurācijā.

Dzīvokļu pārvalde Kalnciema ielas 30. namā ierīkoja ap 10 dzīvokļu ar vienu kopīgu ateju un ūdenskrānu. Kalnciema ielas 28. ēku 1960. gadā kapitāli pārbūvēja, nesaudzējot senatnīgo arhitektūru: dakstiņu jumtu aizstāja ar šīferi, mainīja jumta un logu formu, likvidēja bijušo manteļskursteni, un celtne zaudēja XVIII gs. arhitektūras pieminekļa nozīmi.

1962. gadā ar LPSR MP lēmumu visa Hartmaņa muižiņa iekļauta valsts aizsargājamo arhitektūras pieminekļu sarakstā.

Kā pirmo paredzēja restaurēt Kalnciema ielas 30. namu. Restaurācijas projektu izstrādāja arhitekti T. Vītola un G. Jansons. Restaurāciju uzsāka 1969. gadā, kad namu atstāja pēdējie īrnieki, un pabeidza 1971. gadā. Sākumā bija paredzēts to atdot Laulību pilij, bet tad to pārņēma Latvijas Dabas un kultūras pieminekļu aizsardzības biedrība.

Restaurējot atjaunoja telpu plānojumu, pilnībā no jauna izgatavoja vītās koka kāpnes ar dekoratīvām margām, pēc veciem paraugiem izgatavoja iekšējās uz ārējās durvis. Vēl gandrīz trīsdesmit gadu ēka tomēr palika tumši zaļpelēkā krāsā, līdz 1998. gadā to pārkrāsoja dzeltenu, kāda tā sākotnēji bijusi.

Kalnciema ielas 28. nama restaurācijas projektu izstrādājusi arhitekte T. Vītola, un viņas vadībā 1994. gadā projekta īstenošanu uzsāka šajās telpās iemājojusī firma «Gandrs». Vispirms daļēji restaurētas iekštelpas. 1999. gadā firma «Gandrs» atjaunoja sākotnējo izskatu kolonādei, atgriežot pārcelto sienu tur, kur to pagājušā gadsimta sākumā vēlējies redzēt Johans Jēkabs Kollinss.