logo
rus eng
Manas vietas
draugiem.lv
Reģistrēties
Kāpēc reģistrēties?
Aizmirsi paroli?
Ātrā pieeja
Naktsmītnes
Rezervējamās naktsmītnes
Pirtis
Ievērojamākās vietas
Pilis un muižas
Atpūta laukos
Telpas svinībām, banketiem
Restorāni, kafejnīcas
Atpūta pie ūdens
Muzeji
Naktsmītnes Rīgā
Informācijas centri
Teātri
Konferencēm un semināriem
Auto noma
Peintbola vietas
Rezervē ar atlaidi!
Šobrīd Vietas skatās 92
Viesi - 92
Reģistrētie lietotāji - 0
Sadarbībā ar
Booking
Krievijas Tūrisma Industrijas Savienības Baltijas nodaļa
Worldofbmx.com
Autoorientēšanās
Latvijas Viesn
Slovākijas ceļvedis
Dabas retumu kr
Vidzemes t
Sazinies ar Vietas*lv!
Tālrunis: +371 29111411
e-pasts: [email protected]
Skype vietas_lv
Twitter: vietas
IESAKI ŠO SATURU CITIEM!
Raksti > Ceļotāju stāsti

Gaujas krastu iekarotāji 2, jeb sniegotie Līgatnes meži

Autors: Māra Ašme
06.12.2005
Skatīts 9572 reizes
Roka negribīgi stiepjas pēc mobilā telefona, lai izslēgtu modinātāju. Ir 4.40. sestdienas rīts....to mobilo gribas triekt pret sienu, jo ir taču sestdiena, BRĪVDIENA, varētu pagulēt, bet kur tad nu, man noteikti ir jātriecas uz kaut kādiem Gaujas krūmāju džungļiem piedzīvojumu meklējumos!!! Liekas kaut kas pazīstams? Nekā nebij! Šis ir pavisam cits piedzīvojums, kur pati būtiskākā un galvenā atķirība bija SNIEGS!

Piektdienas vakars mani nemaz neiepriecināja, jo aiz loga bija vienkārši vājprātīgi daudz sniega, liekas sīkums, bet slapjas kājas tātad garantētas! No rīta, palūkojoties pa logu, gribas teikt, priecīgus Ziemassvētkus! Viss ir absolūti balts, bet vai tad tas mūs spēs atturēt?! Nu un tātad, brokastīs tiek patērētas kaut kādas mistiskas barības vielas, jo to, ko es ēdu, vairs neatceros, jo tik agri no rīta man smdzenes vēl vienkārši nespēj sakarīgi funkcionēt. Izejot no mājas secinu, bāc, aizmirsu paķert lapeli ar autobusu sarakstu! Nekā nebij, atpakaļ es vairs neiešu, steberēju vien uz tramvaja pieturu, paceļam gandrīz iekrītot neaizvērtā kanalizācijas akā. Kāda laime! Pa galvu šaudās doma - ja man jau tagad iet "tik jautri", tad kas mani sagaidīs vēlāk!? Kājas līdz pat ceļiem jau ir slapjas, aizejot tikvien kā līdz tramvaja pieturai. O! Un ko tad es te redzu? Mans uzticamais fotogrāfs arī pievienojas klinšu iekarošanā! :) Garām patraucas tramvajs ar gulošiem konduktoriem....un mēs līdz ar to. Stacijā redzu vēl 3 tādus pašus piedzīvojumu meklētājus, bet tie šoreiz ir ar velosipēdiem. Virziens ar šiem tas pats - uz Cēsu pusi. Ceru, ka jums džeki veicās, izbaudot piesnigušās mežu takas! :)

Vilciena, kaut cik silto, vagonu pametam Līgatnē! Karte un kompass rokās, bet apmaldījāmies piecās mājās!!! Topogrāfiskais idiotisms par sevi liks mums vēl manīt! No sākuma jau aizejam, protams, ka ne tur, kur visi pārējie, kas izkāpa no vilciena. Uzskatot, ka tā mazā taciņa būs pareizāka, mēs kādu pusstundu klīstam pa Līgatni, nespēdami atrast īsto ceļu! Un kur ir tās nolādētās, kartē atzīmētās dzelzceļa sliedes!? Viss, pietiek! Brienam līdz galvenajai štrāsei un vālējam pa to līdz pareizajam pagriezienam. Dižās norādes pie pagrieziena mums vēsta, ka Līdz Līgatnes dabas takām vēl 9 km! Ārprāc!!! Mēs rēķinājāmies tikai ar kādiem 6-7 km! Autobuss, protams, ka tikko ir aizgājis, bet vai tad mēs te ar autobusiem atbraukuši vizināties vai? Skati jau ir pasakaini...sniega klāti plaši lauki ar pauguriem un ielejām, debesis aplaimo mūs ar dažām sniegpārsliņām, precīzāk sakot, slapju sniegu. Ceļa malā esošais stabs ar kādiem 6 atstarotājiem nez kāpēc pievilna manu skatienu. Sava stulbuma dēļ, man līdzi nav atstarotāja un pastāv diezgan spēcīga iespēja, ka mums atpakaļ vajadzēs iet pa to pašu ceļa malu tikai jau tumsā, es tātad diezgan nekaunīgā veidā mēģinu likvidēt vienu no šiem atstarotājiem, bet manas pūles ir nesekmīgas. Eh, skāde gan! Nekas cits neatliek kā vien steberēt tālāk un kur gadījies, kur ne, Līgatnes robežstabs mums priekšā! Garastāvoklis krasi uzlabojas un ceļu turpinām ar divtik lielu sparu. Pirmās klintis, ko Līgatnē ieraugām ir Ānfabrikas klintis. Dīvains nosaukums, vai ne? Tās ir noslēpušās koku aizsegā, tāpēc ilgi nekavējamies un dodamies uz turpat esošo Lustūzi. Vēl dīvaināks nosaukums...Lustūzī ir izcirstas daudzas alas, kas patreiz kalpo kā pagrabi. Vēl joprojām atceros tur esošo ābolu smaržu. Bet ir arī tādas nišas, kur ir tikai cilvēku atstātā cūkkūts! Nu taču savāciet aiz sevis!!! Man galvā rodas ideja kā māja – te taču varētu ierīkot ekskluzīvu viesnīcu! Gribi dzīvot kā alu cilvēks, lūdzu! Apsnigušās klintis ir patiesi interesantas, ir vērts uz turieni doties. Man galvā iešaujas doma, ka vajadzētu kādam pajautāt, kā te ir ar autobusiem uz Augšlīgatni, jo mani nu nekādi nevilina šī doma – tumsa un ceļa mala. Laila drosmīgi dodas uz turpat esošo pastu, nu pastā taču kāds zinās, kā te autobusi pārvietojas! Un tavu brīnumu, Laila, paverot pasta durvis redz tikai malkas pagales!!! Dīvaini, kas te malka tiek nosūtīta vai? Tikpat apstulbuši un nezinoši, mēs virzāmies uz dabas taku pusi. Bet es tomēr paprasu sastaptajam tantukam cikos te tie autobusi iet un, kur te pietura. No atbildes secinu, ka autiņi te ik pa stundai, aptuveni, kursē un pietura ir tas no sniega notīrītais pleķis. Labs ir, laižam taču beidzot uz tām dabas takām!

No lielās štrāses nogriežamies uz meža taku, kas sola mūs ātrāk aizvest līdz dabas takām. Un to es nekad nenožēlošu!!! Mēs nokļuvām pasaku zemē ar tikko uzsnigušu sniegu, baltu kā piens, egļu zari ir noliekušies no baltās pūku nastas, šeit vēl neviens nav gājis, neaprakstāms skaistums! Pa ceļam nolūkoju ar sev Ziemassvētku eglīti, īsta skaistule – bez nevienas skujas! :) Nolādētie dubļi!!!!! Sniega sega tos perfekti nomaskē un tā pāris reizes gandrīz nokrītu, bet viss štokos, brienam tik tālāki! Ceļa galā redzam mājiņu, kas laikam ir kase dabas takām. Uz šiltes pie lodziņa rakstīts – cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ieeja bez maksas. Man galvā iešaujas doma – vai tad ģeogrāfi nav cilvēki ar īpašām vajadzībām! Mums strikti paprasa uzrādīt studenta apliecības un šķiramies no 50 santīmiem un sveika, Gauja, pēc divām nedēļām tiekamies atkal! Nabaga tantuks, iedomājies, sēdēt katru dienu tur vienam pašam meža vidū!

Pirmais, ko ieraugām, precīzāk sakot, ieraugām tikai daļu no tā, ir Jumpravu iezis. Nu, bet vai tad mēs kādi tūristi vai, nolienam atkal tur, kur nedrīkst un redzam bišku vairāk. Neuzskatiet mūs, lūdzu, par kaut kādiem dabas postītājiem vai huligāniem, bet vienkārši ģeogrāfam tas jau asinīs ierakstīts – ielīst tur, kur nedrīkst! Atkal uztaisu pāris pašnāvnieciskus trikus ar klints krauju, bet tikai normas robežās. Brienam tālāk, un man jau nu lieki būtu piebilst, ka manas kājas ir absolūti slapjas, zābakos vienkārši jau žļerkst ūdens! Es nezkapēc sāku just, no kurienes man kājas aug ārā! :) Norāde ceļa malā vēsta, ka Katrīniezis būtu tā kā pa labi, nu tad dodamies arī mēs pa labi! Oooo, iespaidīgi redzēt tādu nosnigušu klints mūri sev priekšā! Kādas krāsas, visi sarkanie un brūnie toņi! Cepuri nost, iespaidīgi! Lai saīsinātu ceļu uz Gūdu klintīm, nolemjam doties pa taku gar pašu Gauju. Bebru kungiem gan te laikam paradīze, jo koki sagāzušies krustu šķērsu, un daži turas vairs tikai uz adatas resnuma stumbra paliekām. Eu, nu kas ir, cik var iet!!!? Kas te atkal, būs kā ar Kazu iezi vai? Brien un brien, bet klints kā nav tā nav! Garām taču paiet nevarējām, neesam jau taču tik aklas! Ahā, redz kur ir! Skatam atklājas iespaidīga klints siena, kas turpinās attālāk no Gaujas. Gūdu klintis atšķiras ar to, ka ir nedaudz gaišākas par Katrīniezi. Te vislabāk doties pašā pavasara sākumā, kad kokiem lapas vēl nav izplaukušas. Pajūsmināmies par dabas skaistumu un nu bridīsim tik pie zvēriem. Bet kas tev deva!!! Savas „dižās gudrības” dēļ nolemjam atkal iet tā kā īsāk, un iebraucam pilnīgās auzās!! Ak, Kungs, es ķeru gandrīz sirdstrieku, kad no līkuma man pretī auļo zirgs!! Šitā jau var dabūt stīvas kājas! Tā, esam kaut kādā krustojumā, atkal aizejam ar visu karti rokās, pa nepareizo ceļu, bet atjēdzamies ātri un aizejam pa „it kā pareizo” taku! Pēc stundas bridiena, mēs secinām, ka mums ir piemeties Līgatnes taku vadātājs! Ja es varēju elementāri noorientēties pilnīgā bezceļā, tad kāpēc man tas vairs nesanāk vietā, kur ir n-tās takas!!? Taka pa kreisi, taka pa labi, uzmini nu, kura ir īstā! Karte arī mums kaut kāda „kreisā” bez neviena sānu ceļa, tikai iezīmētas trīs galvenās takas un viss! O! Kas tas tāds? Priekšā kaut kādi lopiņi! Eu, kas tie tādi? Tie taču aļņi, bet aļņiem vajadzēja būt taku sākumā!!! Galvā doma: „What a f....!” (es atvainojos). Vismaz tagad zinām, kur atrodamies. Izejam uz galvenās takas un ejam pa pareizo ceļu. Nu tad beidzot! Mežacūkas, lāči, īpaši hiperaktīvs vilks, sumbrs....kaut kā žēl tos dzīvniekus. Ja vien nebūtu tās sētas, nu vismaz aploks plašāks.... Te, kur gadījies, kur nē, pie manis pienāk viens sievišķis. Mans domā, ka prasīs uz kuru pusi iet vai ko tamlīdzīgu, bet šamējā man pajautā vai es ticu Dievam!!!!!! Man žoklis līdz zemei! Nu pat te nav miera!!! No dusmām pasaku, ka esmu abolūts pagāns, kas arī nav tālu no patiesības! Debess pamazām noskaidrojas un takas noslēgumā mums dāvina neaizmirstamu saulrietu. Debesis pārklāj rietošās saules krāsas, mežs ir sniegots....ceļš uz Līgatni. Pa krēslainu meža taku nokļūstam ciema centrā. Nē, nē un vēlreiz nē! Es netaisos pa tumsu brist gar ceļa malu. Man nevajag pierādīt to, ka es var noiet vēl to 6 km, es to tāpat zinu, es neriskēšu ar savu dzīvību savas stulbās ietiepības dēļ! Gaidām autobusu un Augšlīgatni, notiesātas tiek pēdējās pārtikas paliekas un pārvilktas izmirkušās zeķes, ko gan nevajadzēja darīt, jo kājas sāka salt vēl trakāk! Slapjie bikšu gali jau ir pilnīgi sasaluši. Debesīs kā dimanta pogas spīd pirmās zvaigznes, arī Polārzvaigzne, Lielie Greizie rati, Kasiopejas zvaigznājs un oranžais Marss. Kāda laime!!!!! Autobuss ir klāt, ierosāmies ērtajos sēdekļos, bet paga, paga UZ KURIENI VIŅŠ BRAUC!!! Mums vajag uz pilnīgi otru pusi, galvā ir totāls izmisums! Mieru, tikai mieru, viss kārtībā, buss tikai izmet loku caur Līgatni. Izkāpjam Augšlīgatnē un tavu cūkas laimi – autobuss uz Rīgu arī klāt! Tas ir pilnīgi nepiedienīgi komfortabls! Ķermeni lēnām pārņem tas ellīgi patīkamais nogurums......galvā atkal jau rodas šī trakā doma – uz kurieni nākamreiz?

Baltās sniegpārsliņas, apsnigušās egles un klintis, brūnā Gaujas straume un zvaigžņotā debess, salstošās kājas :).... Tie ir tikai mirkļi no kārtējā piedzīvojuma vienas dienas garumā. Nesēdi mājās, dodies dabā! ;)

Saistītie objekti (skatīt kartē)
Ir ko teikt par šo rakstu? (0)
Atpakaļ
Reklāma
© 2005-2019 SIA VIETAS Top.LV Rambler Top100