logo
rus eng
Manas vietas
draugiem.lv
Reģistrēties
Kāpēc reģistrēties?
Aizmirsi paroli?
Ātrā pieeja
Naktsmītnes
Rezervējamās naktsmītnes
Pirtis
Ievērojamākās vietas
Pilis un muižas
Atpūta laukos
Telpas svinībām, banketiem
Restorāni, kafejnīcas
Atpūta pie ūdens
Muzeji
Naktsmītnes Rīgā
Informācijas centri
Teātri
Konferencēm un semināriem
Auto noma
Peintbola vietas
Pasākumu kalendārs
Decembris
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31
Janvāris
1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
Rezervē ar atlaidi!
Šobrīd Vietas skatās 204
Viesi - 204
Reģistrētie lietotāji - 0
Sadarbībā ar
Booking
Krievijas Tūrisma Industrijas Savienības Baltijas nodaļa
Worldofbmx.com
Autoorientēšanās
Latvijas Viesn
Slovākijas ceļvedis
Dabas retumu kr
Vidzemes t
Sazinies ar Vietas*lv!
Tālrunis: +371 29111411
e-pasts: [email protected]
Skype vietas_lv
Twitter: vietas
IESAKI ŠO SATURU CITIEM!
Raksti > Personības

Hieronīms Kārlis Fridrihs fon Minhauzens (1720–1797)

Autors: www.abc.lv
05.05.2005
Skatīts 12470 reizes
H.K.F.Minhauzens divpadsmit gadus pavadījis Krievijā – sākumā kā prinča Antona Ulriha pāžs, vēlāk – kā kornets, tad – poručiks kirasieru pulkā. Laikam jau tur viņš guva pietiekoši daudz eksotiskas pieredzes, jo, atgriezies Vācijā, sāka priecēt draugus un paziņas ar fantastiskiem dēku stāstiem.

Barons nepierakstīja nevienu pašu dēku un pat nenojauta, ka kļūs par pasaulslavenu meli. 18.gs. 80.gados sāka iznākt grāmatas, kurās bija apkopoti no barona dzirdētie, tautā izplatījušies stāsti. Stāstus apkopoja pazīstamie literāti R.E.Raspe un H.A.Birgers. Minhauzens vairākus gadus pavadīja Latvijas teritorijā un apprecējās ar Duntes barona meitu. Duntes krogā ierīkots Minhauzena muzejs.

Muižnieku Minhauzenu dzimta ir pazīstama jau kopš 12.gs., daudzi tās pārstāvji bija oficieri un ministri vācu hercogistēs un kņazistēs. Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens dzimis 1720.gada 11.maijā Bodenverderā – pilsētā Vācijas rietumos. Pēc četriem gadiem nomira viņa tēvs, apakšpulkvedis Oto fon Minhauzens. Atraitnes gādībā palika astoņi bērni (Hieronīms Kārlis bija piektais bērns ģimenē). Sekojot tēva pēdām, zēns tika nozīmēts par pāžu Braunšveigu-Volfenbutelu hercoga galmā, taču pirms tam viņu nosūtīja uz Bernas pili – vienu no hercoga rezidencēm – , kur apmācīja dažādās zinībās un galantās manierēs. 1735.gadā viņš kļuva par pāžu hercoga Ferdinanda Albrehta II svītā.

1737.gada rudenī Braunšveigu-Volfenbutelu hercogs Kārlis saņēma vēstuli no Pēterburgas – no sava jaunākā brāļa prinča Antona Ulriha, ar lūgumu piemeklēt viņam divus pāžus. Jau no 1733.gada princis dzīvoja Krievijā, jo bija paredzēts, ka viņš apprecēs princesi Annu Leopoldovnu – Krievijas imperatores Annas Ivanovnas vienīgo brāļa meitu. Taču abām dzimtām tik svarīgās precības tika atliktas uz nenoteiktu laiku. Antons Ulrihs bija iestājies Krievijas karadienestā un 1737.gada vasarā piedalījās turku cietokšņa Očakova ieņemšanā. Princis ar svītu bija pašā cīņas peklē, tika nogalināts viņa zirgs, ievainots adjutants un no ievainojumiem mira abi viņa pāži. Tā kā 1738.gadā bija paredzēts jauns karagājiens, Antonam Ulriham bija nepieciešami jauni pāži.

Taču nebija viegli atrast gribētājus braukt uz mazpazīstamo valsti Krieviju un karot pret turkiem. Galu galā 1738.gadā februārī uz turieni devās divi brīvprātīgi pieteikušies jaunieši – fon Hoims un fon Minhauzens. Pavisam drīz princis ar svītu atkal devās uz Ukrainu. Feldmaršala Miniha virsvadībā armija ar simt tūkstošiem kareivju devās pāri pretinieka izdedzinātajām stepēm. Antons Ulrihs komandēja vienību no trim pulkiem. Gājiens bija ārkārtīgi sarežģīts – nācās forsēt neskaitāmās Dņestras pietekas. 14.augustā pie Biločas upes viņiem nācās atraidīt turku kavalērijas uzbrukumu. Uzbrucēji tika sagaidīti ar spēcīgu šauteņu uguni, un, pēc Miniha vārdiem, tika izkliedēti kā salmi vējā. Taču gājiena galvenais mērķis – Benderas cietoksnis – tā arī palika neaizsniegts. Turku artilērija neļāva krievu armijai tikt pāri Dņestrai. Tuvojās rudens, bija sākušās slimības, zirgi mira no bada. Armija devās atpakaļ uz ziemeļiem, Antons Ulrihs ar svītu atgriezās Pēterburgā.

Nākošajā gadā princis karagājienos nepiedalījās. 14.jūlijā beidzot tika svinētas viņa kāzas ar Melkenburgas princesi Annu Leopoldovnu. Svinības bija ārkārtīgi vērienīgas un vesela nedēļa aizritēja dažādās viesībās un ballēs.

1739.gada decembrī Minhauzens atstāja Antona Ulriha svītu un iestājās armijā – netālu no Rīgas dislocētajā kirasieru Braunšveigas pulkā, kas skaitījās prinča padotībā, taču Antons Ulrihs komandēšanu veica tikai nomināli. Par Minhauzena sakariem galmā liecina tas fakts, ka pulkā viņš tika ieskaitīts pēc hercogienes Bīronas lūguma (viņa bija sieva vienam no ietekmīgākajiem cilvēkiem impērijā). Stājoties dienestā, Minhauzens saņēma no prinča dāvanas: divus zirgus, sedlus, pistoles un iejūgu ar visiem piederumiem.

Nepagāja ne gads, kad Krievijā notika monarhu maiņa. Oktobrī pēkšņi nomira Anna Ivanovna. Pirms nāves viņa novēlēja troni divus mēnešus vecajam Annas Leopoldovnas un Antona Ulriha dēlam Ivanam III, par reģentu tika nozīmēts grāfs Bīrons. Taču pēc trim nedēļām notika apvērsums: Bīrons tika apcietināts un Anna Leopoldovna pasludināja sevi par valdnieci. Antons Ulrihs saņēma generalisimusa pakāpi. Minhauzens aizsūtīja princim apsveikumu sakarā ar šo notikumu. Vēstulē, kuru viņš nosūtīja divas nedēļas pēc apvērsuma, viņš lūdza atvainot savu dabisko kautrīgumu, kas neļāva viņam sveikt princi nekavējoties… Pēc trim dienām ar pavēli no “augšas” Minhauzens tika paaugstināts par poručiku, apejot divpadsmit citus kornetus, kas cerēja uz paaugstinājumu.

Minhauzenam tiešām bija ar ko lielīties. Viņš tika nozīmēts par pulka pirmās rotas komandieri, kuru komplektēja no labākajiem oficieriem un zaldātiem, rota atradās tiešā virspavēlnieka tuvumā, tādēļ tika izmitināta Rīgā, turpretī pats pulks atradās Ventspilī. Ņemot vērā, ka rotā bija 90 cilvēku, uz Minhauzena pleciem bija lērums ikdienišķu rūpju. Viņš sekoja munīcijas stāvoklim, saņēma no ārzemēm atvestos zirgus, atskaitījās par no kritušajiem zirgiem nodīrātajām un pārdotajām ādām, deva zaldātiem atļaujas precēties, ķēra dezertierus, rūpējās par zirgu ganībām utt. Visas atskaites un citi dokumenti bija rakstīti krieviski, bet parakstīti ar “Lieutenant Münchhausen”. Ir zināms, ka arī vēlāk viņš neiemācījās rakstīt krieviski, bet runāja pietiekoši labi.

Nākamajā, 1741.gadā situācija Baltijā saasinājās, draudēja karš ar Zviedriju. Karadarbība sākās augustā un noritēja Somijas dienvidos. Rudenī tā gandrīz izbeidzās un Braunšveigu pulks tika pārvests uz Pēterburgu, lai piedalītos pavasarī plānotajā gājienā pret zviedriem. Saskaņā ar kara kolēģijas dokumentiem, Minhauzens ar nelielu grupu palika Rīgā un gājienā nepiedalījās.

Decembrī varu Krievijā sagrāba Pētera I meita Elizabete Petrovna. Braunšveigu saime tika apcietināta, daļa no piederīgajiem izraidīta no Krievijas, daļa daudzus gadus pavadīja cietumos. Ja Minhauzens būtu palicis prinča galmā, viņa liktenis, iespējams, būtu ne tik veiksmīgs. Kirasieru pulks tika pārdēvēts, turklāt imperatore paziņoja, ka tiek anulētas visas Braunšveigu piešķirtās dienesta pakāpes, taču, sapratusi, ka tas var izraisīt pārāk lielu neapmierinātību armijā, šo lēmumu atcēla. Tādējādi Minhauzens ne tikai palika armijā, bet arī saglabāja poručika pakāpi.

1744.gada sākumā notika ievērojama epizode Minhauzena dienesta dzīvē – cauri Rīgai brauca princese Anhalte-Cerbstka, nākamā imperatore Katrīna II. Minhauzens komandēja goda sardzi pie mājas, kurā princese bija apmetusies. Kad princese ar svītu devās tālāk, Minhauzens bija viens no pavadošajiem jātnieku ierindā.

1744.gada 2.februārī Minhauzens apprecēja Duntes saimnieka tiesneša meitu Jakobīni fon Duntenu. Tālākā militārā karjera viņam neveicās. Kara nebija un dabūt paaugstinājumu neizdevās. Beidzot 1750.gadā Minhauzens lūdza atvaļinājumu uz gadu, lai nokārtotu īpašuma lietas dzimtenē, un kopā ar sievu devās uz Vāciju. Vairākas reizes viņš lūdza pagarināt atvaļinājumu, līdz beidzot 1753.gadā tika no pulka atskaitīts. Minhauzens šurp vairs neatgriezās.

Dzīvodams dzimtajā Bodenverdenē vidēju turīga muižnieka dzīvi, viņš izklaidējās ar medībām un retiem braucieniem uz kaimiņu pilsētām. Te arī sākās barona Minhauzena dēku stāsti, kas vēlāk kļuva pazīstami visā pasaulē. Parasti viņš stāstīja savus izdomājumus draugu pulkā, taču nekautrējās arī no plašākas auditorijas – Getingenas iedzīvotāji ar nepacietību gaidīja kārtējo reizi, kad barons atbrauks un viesnīciņas “Prūsijas karalis” restorāniņā stāstīs neparastos piedzīvojumus. Tur satrauktajiem klausītājiem arī tika pavēstīts, kā viņš lidojis uz lielgabala lodes, jājis uz puses no zirga, ar vienu šāvienu sašāvis irbju baru utt. Minhauzena stāstnieka slava auga, taču viņš pats nekad nevienu no sižetiem nepierakstīja. Un tā viņa dzīve būtu mierīgi ritējusi uz vecumdienu pusi, taču tad viņu gaidīja piedzīvojumi, kas bija jestrāki par lidojumu uz lodes…

Sākumā viņa stāsti izplatījās pa Lejas Saksiju – dzirdējušie tos pārstāstīja citiem. Un parasti visi klausītāji bija ieinteresēti un sasmīdināti. Drīzumā Vācijā sāka iznākt jautro nejēdzīgo stāstu krājumi, kurus stāstījis kāds “M-h-z-n-s”, bet 1785.gada beigās barona pilns uzvārds parādījās Londonā iznākušās grāmatiņas titullapā. Jau nākamajā gadā grāmata tika atkārtoti izdota četras reizes! Pirmos krājumus Anglijā izdeva R.E.Raspe, kurš, iespējams, pats bija bijis barona kompānijā un dzirdējis stāstus. Vēlāk tos pārstrādāja un izdeva cits pazīstams literāts – H.A.Birgers. Abi šie vārdi – vai nu kopā, vai atsevišķi – jau divus gadsimtus rotā visas grāmatas par Minhauzena piedzīvojumiem. Grāmatas nekavējoties tika pārtulkotas un izdotas visā Eiropā. …Minhauzens šo negaidīto popularitāti uztvēra kā aizvainojošu apsmieklu, saskatīja tajā savas godīgās reputācijas aptraipīšanu, pat taisījās sūdzēt tiesā, taču izmainīt vairs neko nevarēja. Starp citu, vācieši viņa vārdam joprojām pievieno epitetu “melis”.

Ar šīm nebūšanām izrādījās vēl par maz. Apraudājis kvēli mīļoto sievu, kas nomira 1790.gadā, Minhauzens iedrošinājās apprecēties ar 17 gadus jauno Bernardīni fon Brunu. Kāzu nakti 73-gadīgajam vecītim nācās pavadīt vienam – jaunlaulātā izklaidējās ar ciemiņiem… Pēc pusotra gada Bernardīne dzemdēja bērnu no tuvējās pilsētas skrīvera. Barons atteicās atzīt bērnu par savējo un iesniedza prasību par šķiršanos. Notikums visiem beidzās bēdīgi– Minhauzens iekūlās parādos, apmaksādams akušieres pakalpojumus, tiesas procesu un alimentus; bērns nomira, bet Bernardīne, glābdamās no skandāla, aizmuka uz ārzemēm.

Vientuļais un nelaimīgais barons fon Minhauzens nomira 1797.gada 22.februārī 77 gadu vecumā. Viņa parādus izmaksāja tika viņa mantinieku otrā paaudze – brāļu bērnu bērni. Divas dienas pirms viņa nāves sieviete, kas viņu kopa, pamanīja, ka baronam trūkst divu kājas pirkstu (viņš tos bija nosaldējis Krievijā). Minhauzens atbildēja, ka tos viņam medību laikā nokodis polārlācis.

Saistītie objekti (skatīt kartē)
Pēdējie 10 komentāri
un ministri vācu hercogistēs un kņazistēs.
nācās atraidīt turku kavalērijas uzbrukumu

p.s. fui kaadas literaras perles
maris
14.04.2010, 01:10
#3
nu ja. so vajadzetu Tropai likt izlasit, tad varbut vina liktu mus miera ar tim saviem testiem par Minhauzenu.. blondaisgreex
17.02.2008, 13:01
#2
Rakstīt protam! Precīzi norakstīts no http://minhauzens.elimbazi.lv
Vismaz atsauci jau varējām pielikt, vai ne?
Kopija
04.09.2006, 10:13
#1
Ir ko teikt par šo rakstu? (3)
Atpakaļ
Reklāma
© 2005-2018 SIA VIETAS Top.LV Rambler Top100