 | | Liepājas muzejs |  |
13. gs. - 16. gs.
1253. gada 4.aprīlis - vēsturē tiek ierakstīts Līvas ciems. Sakarā ar zemju sadalīšanu starp Vācu ordeni un Kurzemes bīskapu. “…dat dorp, da die Lyva is genant” jeb “villa, quae dicitus Lyva”- rakstīts Kursas dalāmā grāmatā. Nosaukums “Lyva” dažādos vēstures avotos tiek minēts līdz 16. gadsimtam. Pēc gada – 1263. gadā – pirmo reizi vēstures avotos minēta Līvas osta. Vēl vairākus gadsimtus pēc 1253. gada Līva ir liels zvejniekciems, Grobiņas fogtijas piedēklis ar nedaudziem vācu tautības ordeņa vasaļiem, vācu piekrastes fogtu, kas atbild par krasta tiesību ievērošanu un daudziem kuršu zvejniekiem. Līva gan ir nozīmīgs punkts ceļā no Vācu ordeņa rezidences Marienburgā uz Livonijas ordeņa mestra sēdekli Rīgā, taču tirdzniecība šajā ostā vēl ir visai pieticīga un 15. gadsimtā aprobežojās ar koka, gaļas, zivju un sviesta izvešanu uz dažām ziemeļaustrumu Vācijas pilsētām. Tā kā Līva nav nocietināta un atrodas tuvu kareivīgajiem lietuvjiem- ordeņa senseniem ienaidniekiem- tad tā nevar gaidīt un cerēt uz strauju iedzīvotāju pieplūdumu. Pat vēl 1418. gadā leišu uzbrukuma laikā Līvas ciems tiek nodedzināts: : “…i vīrieši, i sievieši nokauti”.
Smagas varas pārmaiņas Līvu jeb Libow, kāda tā jau ir izlasāma 16. gs. sākuma dokumentos, piemeklē līdz ar ordeņa laika beigām. Pēdējais ordeņa mestrs un pirmais Kurzemes hercogs Gothards Ketlers 1560. gadā Grobiņas ieķīlā Prūsijas hercogam Albrehtam. Nepilnos 50 gados, kad novads ir Prūsijas pārvaldījumā, Liepāja jeb Libow piedzīvo savu pirmo uzplaukumu. 16. gadsimta beigu dokumenti liecina, ka Liepājā ir 60 vācu ģimeņu , tātad 16. – 17. gadsimtu mijā vācu iedzīvotāju skaits ir 250 – 300 personas, un tas turpina palielināties. 1581. gadā prūšu mērnieks Vozegīns Liepāju, kuru pats nodēvē par miestu, uzmēra un sastāda tā aprakstu. Vezegīns min 28 apbūves gabalus. Kurzemes hercogistes paspārnē Liepāja līdz ar visu Grobiņas novadu atgriežas 1609.gadā.
17. gs. –18. gs.
1625. gada 18. martā, Kurzemes hercogam Frīdriham atrodoties Grobiņas pilī, viņš dāvā Liepājai pilsētas tiesības un 20. martā tās robežu apstiprināšanas aktu. 1626. gadā Liepājas pilsētas tiesību dokumentu apstiprina Polijas karalis Sigismunds III Vasa.
Liepāja sava saimnieciskā uzplaukuma laikā 17. gs. vidū un 2. pusē, kad tiek paveikti nozīmīgi darbi- pats galvenais no tiem- ostas izbūve, kas sākas 1697. gada 3. oktobrī, iedzenot pirmo pāli- piedzīvo lielus pārbaudījumus. Tie saistās gan ar karadarbību un svešzemnieku okupāciju, gan epidēmijām un stihiskām nelaimēm. Pirmais mēra vilnis Kurzemi piemeklē 1602. gadā. 1646. gadā sērga pilsētu apdraud tik ļoti, kad rāte un tirgoņi pieņem Mēra reglamentu. Nākamo reizi mēris Liepājā sāk plosīties 1661. gada rudenī. Poļu – zviedru karš ( 1655. – 1660. ) pilsētu vairāk novājina ar maksājumiem, mazāk – postījumiem. Lielākā traģēdija notiek 1698. gada novembrī, kad pilsēta izdeg nepieredzēti lielā un spēcīgā ugunsgrēkā.
Laikā no 1700. līdz 1710. gadam Ziemeļu karš padara Liepāju par pastāvīgu pieturas un caurbraukšanas punktu un karadarbībai nepieciešamo kontribūciju iekasēšanas vietu. Visas kara izmaksas sakšiem, zviedriem un krieviem kopsummā, sākot no 1700. gada ir apmēram 90 000 florīnu, naturālijas neieskaitot. Kāds ievērojams pilsētas ierēdnis, rakstot ziņojumu par šo laiku, to nobeidz šādi: “Lai Dievs dod, ka tam reiz pienāktu gals un iestātos cildens miers”.
18.gs. 30. gados Liepāja iegāja jaunā dzīves posmā, kas sniedz panākumus un veiksmi. Ir pārdzīvotas un likvidētas Lielā mēra sekas, visumā pabeigti ostas celtniecības darbi- tajā var ienākt arī lieli kuģi( 18. gs. sākumā- kuģi ar 37 lastu tilpumu, 18. gs. beigās – no 40 – 50 lastu ).
18. gs. Kurzemes hercogiste kā daļēji patstāvīga valsts sāk ieņemt izdevīgo starpnieka vietu starp Poliju un Lietuvu, Prūsiju un Krievijai pakļauto Vidzemi. Liepājai, atrodoties netālu no Lietuvas robežas, tas ir labvēlīgs faktors. Tirdzniecības apjoms kļūst aizvien plašāks un daudzveidīgāks. Ja 18. gs. sākumā pēc ostas izbūves Liepāju ik gadus apmeklē apmēram 100 kuģu, tad laikā no 1739.-1794. gadam ostā ik gadus caurmērā ienāk vairāk nekā 200 kuģu.
Ievērojama loma Liepājas saimnieciskajai dzīvē viduslaikos ir amatniecībai. Tā izaug līdz ar pilsētu, sākotnēji kalpojot tikai vietējo vajadzību apmierināšanai, bet 1799. gadā pilsētā jau ir 33 amati. Arī tādi kā kuģu būve un mucu izgatavošana izvedprecēm.
1794. gadā pēc Tadeuša Kostjuško vadītās sacelšanās apspiešanas un Varšavas ieņemšanas Kurzemes hercogistes lēņa kungs Žečpospolita de facto beidz pastāvēt. Drošākais patvērums Kurzemes muižniekiem no nemierniekiem liekas Krievijas impērija, sākas sarunas par pievienošanos tai. 1795. gada 18. martā, Liepājai tik zīmīgā datumā, Kurzemes muižnieki manifestē savas zemes atdalīšanos no Polijas, bet 27. maijā Kurzemes hercogiste kļūst par Krievijas impērijas Kurzemes guberņu.
Turpmāk Libau vēstures anālēs nomainīs Ļibava, divgalvainajam ērglim līdz ar gandrīz simts miera gadiem līdzi nesot laikmetu, kurš savu kulmināciju sasniegs, skanot vārdiem “viena ticība, viens cars, viena valoda”.
19. gs.
Liepājai nonākot Krievijas pārvaldījumā, tiek veikta tās pārbaude - šajā gadā pilsētā ir 456 dzīvojamie nami, 453 cita rakstura celtnes, šeit dzīvo 848 ģimenes, pavisam kopā 4548 iedzīvotāji. Impērijas norieta ieskaņā 1914. gadā Liepājā dzīvo ap 94 000 iedzīvotāju, bet skaitot kopā ar Karostu – vairāk nekā 100 000.
19. gs. gaitā Liepāja no maznozīmīgas provinces pilsētiņas kļūst par industriāli attīstītu centru ar starptautiskas nozīmes pilsētas vaibstiem. Taču arī šajā laikā Liepājā notiek būtiskas novitātes – 1823. gadā D.F. Zagers nodibina pirmo tipogrāfiju Liepājā, 1825. gadā pilsētā nodibināta krājkase, kas ir pirmā šāda veida kredītiestāde Krievijas impērijā. Tās dibināšanas iniciators ir tirgotāja dēls, komersants un humānists F. Hagedorns Krievijas impērijā. Lūzuma gadi ir Liepājas – Romnu dzelzceļa līnijas izbūve, kuru uzsāk 1869.gadā, bet pilnībā pabeidz 1876. gadā, savienojot Liepāju ar Romniem Poltavas guberņā. Kopā ar atzarojumiem tās garums ir 1381 kilometrs. Reāli funkcionējošie dzelzceļa sakari ar Iekškrievijas tirgu un Liepājas ostas uzlabošana un paplašināšana 1870.-1880. gados sekmē arī rūpniecības izaugsmi pilsētā. Pirmajā vietā – metālapstrāde ar trīs lielākajiem šīs nozares uzņēmumiem Kurzemē - “Bekers un Ko”,“Vezuvs” un “Folga”. Tajos strādā ap 50% pilsētas strādnieku. Otro lielāko Liepājas uzņēmumu grupu veido pieci kokapstrādes uzņēmumi.
Arī Liepājas tirgotājiem laikmets izvirza jaunas prasības. 1880. gadā tiek apstiprināti Liepājas Biržas komitejas statūti. 1890. gadā Liepājas biržas klientus apkalpo 40 aģentūru, 20 komisiju kantoru, 4 mākleru un notariāta kantori, 9 eksporta ekspedīcijas.
1899. gadā Liepāja pirmā no Baltijas pilsētām iegūst elektrisko tramvaju.
19.gs. 70.gadu beigās Baltijas pilsētas, arī Liepāju, skar reforma, kas pēc savas nozīmes un sekām pielīdzināma dzimtbūšanas atcelšanai laukos – uz Baltijas provinces pilsētām attiecina Krievijas 1870. gada pilsētu nolikumu, kas paredz šādas vēlētas pilsētas pārvaldes institūcijas : pilsētas dome, kuru ievēlē pilsētas vēlētāju sapulce un kurā ir no 30 līdz 72 domniekiem atkarībā no vēlētāju skaita pilsētā; pilsētas valde, kuras locekļu skaitu brīvi noteic dome, bet tas nevar būt mazāks par divi. Domes un valdes priekšsēdētāja amatu apvieno domes ievēlēts pilsētas galva, kura pilnvaru laiks ir četri gadi.
Liepājā vēlēšanas notiek 1878. gadā no 16. janvāra līdz 13. februārim. 1878. gada domes vēlēšanu rezultāti apstiprina vienīgi to, ka vietējās vācu buržuāzijas loma un nozīmība pilsētā ir palikusi nesatricināma. No 54 domnieku vietām tā sev saglabā 44, pārējie : ebreji – 7, poļi –2 un tikai viens latviešu domnieks – šķiperis Jēkabs Inge. Domē ieiet astoņi no 9 vecās rātes locekļiem. Pēctecību apstiprina arī 80 gadus vecā Lielās ģildes eltermaņa ievēlēšana pilsētas galvas amatā. Tas it Kārlis Gotlībs Sigismunds Ulihs. Pilsētas galvas pienākumus K. Ulihs pilda īsu sprīdi. Viņš mirst 1882. gada 5. oktobrī.
Uliha pēctecis galvas amatā 5 gadus ir Ādolfs fon Bagehūfvuds, bet pēc tam iestājās 15 gadus ilgais bijušā Aizputes pilsētas galvas Hermaņa Adolfi laiks, kurš šo amatu iegūst vēlēšanās 1886.gadā un saglabā, nomainoties četriem domes sastāviem.
20.gs.
No 1900.gada līdz 1910. gadam notiek pavisam trīs “lielās bumbiņu spēles” jeb pašvaldības vēlēšanas. Ja piecpadsmit iepriekšējos gados, līdz 1902. gadam, Liepājai bija viens galva – H. Adolfi, tad turpmāko laiku līdz 1.Pasaules karam – veseli pieci.
1902. gada vēlēšanās par pilsētas galvu kļūst dzelzceļa ierēdnis Hermanis Cinks. Viņa dienesta laiks nav garš. Veselības stāvoklim pasliktinoties, H. Cinks šķiras no amata pirms pilnvaru notecēšanas – 1906. gada 1. martā. 1908. gadā pēc sava pēcteča V. Dreijersdorfa nāves H. Cinks uz pusotru gadu atgriezās pilsētas galvas postenī.
1906. gada vēlēšanās par pilsētas galvu ievēlē Viljamu Dreiersdorfu, viņa vietnieks - latvietis – skolotājs, namīpašnieks, no 1902. gada pilsētas valdes loceklis un sabiedriskais darbinieks Teodors Breikšs.
1910. gada par pilsētas galvu kļūst Liepājas ģimnāzijas direktors Alberts Volgemuts. Par pilsētas galvas vietnieku uz nākošo četrgadi atkal tiek ievēlēts Teodors Breikšs, bet 1914.- 1915. gadā viņš ieņem pilsētas galvas posteni.
Rūpniecība un tranzīttirdzniecība ir Liepājas 20. gadsimta sākuma ekonomiskās dzīves balsti. 1910. gadā Liepājas 52 lielrūpniecības uzņēmumos tiek nodarbināti 7810 strādnieki. Tas veido 8,4 % no visa Latvijas strādnieku skaita.
Kā impērijas pilsēta ar modernu ostu, attīstītu rūpniecību un pievedceļiem Liepāja ieņem nozīmīgu vietu Krievijas armijas ģenerālštāba militāri stratēģiskajos aprēķinos.
Jau 19. gs. 80. gados tā tiek izraudzīta par krievu Baltijas flotes bāzi. 1899. gada pavasarī tiek apstiprināts Liepājas jūras cietokšņa būves projekts un nākamās desmitgades laikā uzbūvē kara ostu, ierīko 8 krasta baterijas un sauszemes nocietinājumus. Baltijas kara flotes lielie zaudējumi krievu – japāņu karā mazina Liepājas bāzes nozīmi. 1908. gada 1. novembrī cars Nikolajs II apstiprina Valsts aizsardzības padomes lēmumu likvidēt Liepājas jūras cietoksni.1909.gadā, kad uz Liepāju vairs neattiecas cietokšņa statuss, atsākas plaša dzīvojamo namu un rūpnieciskā celtniecība.
1905. – 1907. gada revolūcijas notikumu Liepājā gan sasaucas ar norisēm plašajā Krievijas impērijā, gan kulminē vietēja rakstura notikumos. Spilgtākie no tiem : 1905. gada janvāris – ģenerālstreiks, februāris – kaujinieki pilsētas ielās pārdroši sāk atbruņot gorodovojus, maijs – četru dienu politisks ģenerālstreiks, jūnijs- stihisks matrožu dumpis Karostā, augusts – protestējot pret izsludināto armijas rezervistu mobilizāciju krievu – japāņu karā, pavadot mobilizētos uz staciju, notiek sadursme ar dragūniem : nošauti 11, ievainoti 24 cilvēki, oktobris – ģenerālstreiks, no Liepājas cietuma atbrīvoti 13 politieslodzītie, Pilsētas domes ārkārtas sēdē nolemts panākt pašvaldības vēlēšanu pārcelšanu no 1905. gada decembra uz 1906. gada martu.
Gadsimta sākumā Liepāja kļūst par lielāko Krievijas emigrācijas centru. Tiešo satiksmi ar Ņujorku sākumā – no 1906. gada jūnija uztur četri kuģi, tad deviņi, visbeidzot –11. 1907. gadā caur Liepāju izbrauc 56,5 tūkstoši cilvēku, 1913. – 70125.
1.pasaules kara priekšvakarā Liepāja kopā ar Rīgu aptver četras piektdaļas Latvijas rūpnieciskās ražošanas, ārējās tirdzniecības apgrozījums ir 104,2 miljoni rubļu – gandrīz divas reizes vairāk nekā gadsimta ieskaņā.
1914. gada 2. augustā ar Liepājas apšaudi Latvijā sāk dunēt 1. Pasaules karš. Sauszemes karaspēks Liepāju okupē 1915. gada maijā. Gada beigās pilsētā ir palikuši vairs tikai 43600 iedzīvotāju. Liepājā valda vācu okupācijas kārtība, trūkums, saimnieciskais pagrimums.
1918. gada 20. novembrī uz Latviešu biedrības nama Suvorova ( tag. Raiņa) ielā sāk plīvot pirmais sarkanbaltsarkanais karogs Liepājā. 1919. gada 19. janvārī Liepājas pašvaldības vēlēšanas. Tās ir pirmās vispārējās, tiešās, aizklātās vēlēšanas ne tikai Liepājā, bet visā Latvijā. Tajās uzvar Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas kopējais saraksts ar ebreju “Bundu”, iegūstot 54% balsu. Par pilsētas galvu ievēl Ansi Buševicu.
Ar 1919. gada 7. janvārī, kad, tuvojoties lielinieku armijai Latvijas Pagaidu valdība ar K. Ulmani priekšgalā ir pametusi Rīgu un ierodas Liepājā, pilsētas vēsturē sākas periods, kurš ieguvis apzīmējumu “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta”. Liepājā sāk iznākt valdības oficiozs laikraksts “Latvijas Sargs”, 27. februārī tiek izdots rīkojums par bezzemnieku apgādāšanu ar zemi., tiek uzsākta finanšu reforma. 16. aprīlī pēc vācu inspirētā valsts apvērsuma jeb aprīļa puča, Pagaidu valdība pārceļas uz tvaikoni “Saratova”, kas angļu militārajā aizsardzībā stāv Liepājas ostā. Pēc puča likvidēšanas 27. jūnijā tā, liepājnieku jūsmīgi sagaidīta, atgriežas krastā. Šajā datumā Liepāju atstāj vācu karaspēks. Laikabiedru secinājums : “Valdības nostiprināšanās un izveidošanās notikusi mūsu pilsētā, caur ko tā ieņems nozīmīgu vietu Latvijas atdzimšanas vēsturē.”
Brīvības cīņas pie Liepājas kulminē 1919. gada novembrī, kad pie Rīgas sakautais Bermonta – Avalova karspēks tuvojas pilsētai. 14. novembris Liepājai kļūst tikpat nozīmīgs datums kā 11. novembris Rīgai un visai Latvijai. Tieši šo, 14. novembri, Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Liepāja atzīmē kā savas atbrīvošanas dienu.
Latvijas Republikas sākumgados Liepājas sabiedrībā rezonē uzskats : “Tagad no senās dzīves atlikusi tikai mirstošā pilsēta.”. Liepājā ir 67400 iedzīvotāju, 300. jubilejas priekšvakarā reģistrēti 1738 bezdarbnieki. Finansu saimniecībā radies deficīts, līdzekļu tā segšanai nav. Īsā laikā Liepāja piedzīvo vairākas pilsētas galvu maiņas līdz 1921.gada 16. martā ievēl Evaldu Rimbenieku.
Salīdzinot ar 1913. gadu, kravu apgrozījums Liepājas ostā ir samazinājies vairāk nekā 12 reizes. Liepāja kā tirdzniecības ostas pilsēta savu nozīmi zaudējusi. Šādā situācijā dzimst iecere par Liepājas brīvostu un 1931. gada 22. septembrī tiek likts pamatakmens pirmajai noliktavas jaunbūvei Latvijas pirmajā brīvostā. Liela nozīme pilsētas ekonomikas stabilizēšanai un uzplaukumam ir 1929. gadā atklātajai Liepājas Glūdas (Jelgavas ) dzelzceļa līnijai. Kopš 1920. gadu sākuma, kā arī vēlāk ievērojamākais rūpniecības uzņēmums Liepājā bija Kara ostas darbnīcas jeb KOD, kas sevī ietver mašīnu fabriku un kuģu remonta rūpnīcu, kurā atrodas 600 pēdu garie doki, lielākie Baltijas jūrā, un viens mazais peldošais doks. 1935. gadā KOD sāka ražot lidmašīnas. Tie bija modeļi KOD – 1 un KOD-2, paredzētas aizsargu aviācijas un aeroklubu vajadzībām. Otrs lielākais pilsētas uzņēmums ir Liepājas drāšu fabrika, kuru 1933. gadā, nonākušu parādos, iegūst KOD. Viens no lielākajiem nozares uzņēmumiem ir arī ādu fabrika a/s “Korona”. Liepājas saimnieciskajā dzīvē savas stabilas pozīcijas ir arī vairākiem nelieliem uzņēmumiem. Piemēram, J. Bokuma harmoniju darbnīcai, brāļu Antonišķu velosipēdu darbnīca. 1935. gadā veiktā rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu skaitīšana liecina, ka Liepājā ir 267 uzņēmumi ar mehanizētu dzinējspēku vai vismaz 5 algotiem strādniekiem un 1576 uzņēmumi bez mehāniskā dzinējspēka ar vismaz 4 strādniekiem.
1937. gada 15. jūnijā Liepāja kļūst par pirmo pilsētu valstī, kuru ar Rīgu savieno regulāra gaisa satiksme.
1930. gados Liepāja piedzīvo lielu būvniecības aktivizēšanos : pārvarējusi 20 gadus ilgušās grūtības un sarežģījumus, savu jauno dievnamu 1934. gadā iegūst Liepājas ev. lut. Lutera draudze. 1935. gada 18. maijā tiek atvērta Armijas ekonomiskā veikala jaunbūve, 27. oktobrī notiek jaunā Latviešu biedrības nama iesvētīšana un atklāšana, 1937. gadā atveras jaunā Liepājas krājkase un lombards, 1938. gada 2. oktobrī iesvēta un atklāj jauno 28. janvāra Draudzīgā aicinājuma pamatskolu.
Liepāja ir kļuvusi arī par izglītības un kultūras pilsētu: 1920. gadā savu darbību uzsāk otra vidēji tehniskā skola Latvijā – Valsts Liepājas tehnikums, 1921. gadā Liepājas reālģimnāzija kļūst par Valsts Liepājas vidusskolu, 1926. gadā tiek atvērta Latvijā pirmā mākslas amatniecības skola.
1922. gadā tiek dibināta Liepājas opera, latviešu dramatiskais teātris pilsēta pastāv jau kopš 1907. gada. 1922. gadā nodibinās Liepājas konservatorija, 1927. – Liepājas filharmonija. Sākot ar 1928. gadu visi Kurzemes kori pulcējas Liepājā savos svētkos -Lejaskurzemes dziesmu svētkos. 1924. gadā apmeklētājiem tiek atvērts Pilsētas muzejs.
1939. gads, 1940. gads. Liepājā paredzēts izvietot 15 000 padomju karavīru Viņu uzturēšanās rada ne mazums sadzīves problēmu. 1940. gadā tiek pieprasīta māju atbrīvošana no latviešu iedzīvotājiem Tosmares apkārtnē , kā arī visa tur esošā īpašuma nodošana. Jau 1939. gada oktobra beigās Liepājas pilsētas komandants paziņo, ka “satiksme caur Tosmari privātām personām līdz turpmākam rīkojumam būs slēgta.”
Sākās nekontrolējams PSRS pilsoņu ieplūdums Latvijā. Daļa no tiem ir NKVD aģenti ar uzdevumu graut pastāvošo iekārtu un gatavot Latvijas okupāciju.
1939. gada 6. oktobrī Hitlers pasludina jaunu etnisko kārtību Austrumeiropā, jau 28. septembrī Maskavā Vācijas ārlietu ministrs Ribentrops parakstīja atklātu protokolu, kas noteica vācu tautības iedzīvotāju izceļošanas kārtību. Pārvietošana sākas 1939. gada oktobra vidū ar speciāli no Vācijas piegādātiem kuģiem, visus organizatoriskos darbus veic paši vācbaltieši. Pēc statistikas datiem Liepājā dzīvo 4520 vāciešu – 8 % no pilsētas iedzīvotāju skaita. 3. novembrī darbu uzsāk repatriācijas iecirknis. Desmitiem, simtiem vācu tautības Latvijas pilsoņu ik dienas šeit atsakās no Latvijas pavalstniecības. 7. decembrī, kad Liepāju atstāja pēdējais kuģis ar izceļotājiem, no Latvijas pavalstniecības tur ir attiekušies 8396 vācieši.
1940. gada 18. jūnijā Liepājā “Tosmares” nelegālā partijas komiteja Pēc LKP Liepājas pilsētas komitejas norādījuma gatavo masu demonstrāciju. 19. jūnijā notiek “Tosmares“ strādnieku demonstrācija, lozungs : “Nost Ulmaņa valdību!”. 20. jūnijs – mītiņš Annas tirgus laukumā, tiek ieņemtas nozīmīgas pilsētas iestādes un pasludināta padomju vara.
14.-15. jūlijā Latvijas tautas saeimā no Liepājas ievēlē bijušos strādniekus : J. Vierpi, LKP biedru no 1919. gada, izglītība – zemākā, tajā laikā- Liepājas apriņķa izpildkomitejas priekšsēdētājs, S. Simanoviču, LKP biedru no 1929. gada, izglītība – zemākā, tajā laikā Liepājas apgabaltiesas priekšsēdētājs, V.Ģēbeli - LKP biedru no 1924. gada, izglītība – zemākā, tobrīd- Laukstrādnieku arodbiedrības darbinieks. Par Tautas saeimas deputātiem kļūst arī LKP darbinieks P.Plēsums un rūpnīcas “Tosmare” direktors A. Jansons. Par pilsētas vecāko nozīmē M. Edziņu. 30. jūlijā sākas rūpnīcu, uzņēmumu, namu nacionalizācijas process.
1941. gads. Baigā gada baismā matemātika paredzējusi no Latvijas izvest 60 000 cilvēku. 1941. gada 14. un 15. jūnijā uz Sibīriju un Padomju Savienības attālajiem arktiskajiem apgabaliem paspēj izvest ap 17 tūkstošus, no Liepājas novada – aptuveni divus tūkstošus.
Sācies karš… LKP Liepājas pilsētas komiteja lūdz izsniegt ieročus, lai veidotu bruņotas strādnieku vienības, kuru sākotnējais uzdevums ir uzņēmumu apsardzība un patrulēšana ielās. 22. jūnijā uz partijas pilsētas komiteju tiek nogādātas ap 300 vecās sistēmas šauteņu. Katram strādniekam izsniedz šauteni un 5 patronas. Pilsētas bruņoto civilo aizstāvju skaits vēlākos pētījumos tiek lēsts uz 1033. Cīņas bija skaudras un nežēlīgas. Tikai 29. jūnijā vācu karaspēks spēj iekļūt Vecliepājā.
“…Divīzija svinēja uzvaru, taču tā bija arī rūgta mācība, par kuru vajadzēja samaksāt daudz asiņu,” vēlāk rakstīs vācu vēsturnieki. Vācu puses zaudējumi, pēc pētnieku aprēķiniem, bija aptuveni divi tūkstoši kritušo. Vēsturnieks A. Ezergailis secina: “Liepāja bija pirmais ērkšķis Barbarosa plāna sākotnējo panākumu kronī…”.
Vāciešu noskaņojums ir naidīgs un aizdomu pilns. Kara postījumi ir plaši, deg un gruzd vēl dienām ilgi. 117 ēkas sagrautas pilnībā, 450 – daļēji bojātas. Lielākie postījumi ir Vītolu, Graudu, Lielās ielas, Rožu laukuma un ostas apkārtnē.
Dzeltenās zvaigznes ēnā ebreju medības sākas jau okupācijas pirmajās dienās. Pirmais dokumentos atspoguļotais slaktiņš notiek 3. vai 4. jūlija vakarā Raiņa parkā. Pilsētas aizstāvji tur atstājuši nocietinājumu tranšejas, vācieši tās piepilda ar līķiem, vēlāk gan atļaujot pārapbedīt kapsētā.
Ebreju sinagoga Pētera ielā 9 tiek nojaukta, pilsētā atvērti speciāli veikali ebrejiem, pārtikas devas tajos mazākas nekā pārējiem pilsētniekiem.
Lielākā slaktiņa vieta ir Šķēdē bijušajā Latvijas armijas poligonā pie jūras. Kopā ar ebrejiem tur tiek iznīcināti ķīlnieki, komunisti un čigāni.
Trīs dienu laikā no 15. līdz 17. decembrim Škēdes kāpās nogalina vairāk nekā pusi Liepājas ebreju. Pēc 1935. gada tautas skaitīšanas datiem Liepājā dzīvoja 7379 ebreji, bet kopā ar apkārtnē dzīvojošiem – ap 7600. Vismaz 5000 Liepājas un tās apkārtnes ebreju nogalināti 1941. gadā, no tiem decembrī - 3019. 1942. gadā Liepājas geto vēl dzīvi 800 ebreju. Geto slēdz 1943. gada rudenī un visus ebrejus pārvieto uz Mežaparka koncentrācijas nometni Rīgā.
Pētījumi liecina, ka pretošanās gars Liepājā kaut kādā mērā izpaudās lielākā līdzjūtībā pret ebrejiem nekā tas bija dažās citās Latvijas pilsētās. Pēc geto likvidēšanas liepājnieka Roberta Sedola izveidotā slēptuvē Tirgoņu ielas 14. nama pagrabā 1945. gada 9. maiju sagaida 11 izglābtie ebreji, pats glābējs iet bojā 10. marta artilērijas apšaudē.
Karš izpostīja, nonāvēja, atņēma. Šis laiks lika skaudrāk apzināties to vērtību nozīmi, kuras spēja palīdzēt to visu pārdzīvot. 1941. gada 2. septembrī ar Verdi “Traviatu” sezonu atklāj Liepājas operas un drāmas teātris, turpmāko gadu sezonas sākas ar Vāgnera “Loengrīnu” un Vēbera “Burvju strēlnieku”. Pilsētas muzejā notiek mākslas izstādes, 1943. gada 27. maijā ap 20000 dalībnieku pulcējās Liepājā Kurzemes novada 5. dziesmu svētkos.
1944. gada oktobra sākumā Sarkanā armija ir nogriezusi sauszemes sakarus ar Kurzemi. Vācieši aplenkto Kurzemes daļu nosauca par Kurzemes cietoksni. Šeit atradās apmēram 200 000 vācu un latviešu kareivju un ap pusmiljons iedzīvotāju, ieskaitot visus bēgļus. Kurzemes cīņas turpinās septiņus mēnešus. Oktobrī atmosfēra Liepājā līdzinās haosam : kilometriem garas bēgļu rindas: cilvēki, pajūgi, automobiļi. Pilsēta tiek sistemātiski un nežēlīgi bombardēta. Vienīgais glābējs – apmācies laiks. Tad pilsētnieki sacīja : “Esam laimīgi.”
1945. 9. maijs. Ielās sarkanarmieši, arī vācu karavīri mazos pulciņos bez ieročiem. Pulksten 14 pa radio atskan : “Padomju Latvija brīva.”
Liepājas bīskapijas bīskapa vietnieks Julijans Vaivods savā dienasgrāmatā ierakta: “No skaistas, lepnas un bagātas dāmas Liepāja ir kļuvusi kropla ubadze.”
1950.gadi. Staļina laiks. Radīta efektīva represīvā un pārvaldes sistēma. Ekonomika pilnībā sovjetizēta, izļodzītas tautas tradicionālās morāles normas. Vienkāršā jeb mazā cilvēka tēls vārdos tiek cildināts, bet faktiski varas attieksme pret viņu ir nevērīgi ciniska. Hruščova laiks: nekonsekventas politiskās un ekonomiskās reformas.
Piecdesmitajos gados Liepājas iedzīvotāju skaits pieaug no 64,2 tūkstošiem 1950 gadā līdz 72,8 tūkstošiem 1960.gadā. 1959. gadā 52,4% no pilsētas iedzīvotājiem ir latvieši, 34,3% - krievi, 3,6% - ukraiņi, 2,4% baltkrievi, 2,8 %- lietuvieši, 2,2 % -poļi,1%-ebreji,0,2%- igauņi, 1,1%- citu tautību pārstāvji. Nākamajās desmitgadēs latviešu skaits Liepājā samazināsies.
Liepājas ekonomiskā attīstība pakārtota vienotam Padomju savienības tautsaimniecības plānam.1946. gadā nodibina Liepājas zvejnieku arteli “Boļševiks.1954. gadā sāk strādāt Liepājas lauksaimniecības mašīnu rūpnīca. Tajā pašā gadā Liepājas zvejnieki sāk zvejot Atlantijā. Liepājas skolotāju institūts tiek pārveidots par Valsts pedagoģisko institūtu. 1957. gadā, apvienojot divus radniecīgus uzņēmumus, izveido kokapstrādāšanas kombinātu “Baltija”. 1958.gadā Liepājas eļļas fabrikā uzsāk ekstrakcijas ceha būvi, 1959. gadā ražošanu uzsāk silikātķieģeļu rūpnīca,
1960. gadā rūpnīcā “Sarkanais metalurgs” uzstāda automatizētu velmētavu “350”. 1964. gadā izveidots jauns uzņēmums- Okeāna zvejas flotes Liepājas bāze. 1965. gadā sākas jauna mikrorajona celtniecība pilsētas dienvidrietumu daļā.
1966. gada 15. septembrī PSRS Ministru Padome pieņem lēmumu, sākot ar 1967. gada 1. septembri Liepājas ostu attīstīt kā jūras kara bāzi un slēgt to tirdzniecības kuģiem, izņemot tos kuģus, kuri pārvadā jēlcukuru no Kubas. Lai iebrauktu Liepājā tiek ieviests pasu režīms. Personām, kuras Liepājā nav pierakstītas, nepieciešamas īpašas atļaujas.
1967. gads – traģēdiju gads. Rudens vētrā 18. oktobrī nodarīti lieli postījumi Liepājas parkos un jūrmalā. 30. decembrī 500 metru no Liepājas lidostas, apstājoties vienam no dzinējiem, nokrīt pasažieru lidmašīna AN – 24, bojā iet 43 cilvēki izdzīvo 7.
1970. gads. Liepājā ir 92,9 tūkstoši iedzīvotāju, no tiem latvieši 47,5% jeb 44121.
Liepājas pilsētas kompartijas organizācijas rindās ir 4765 komunisti. 1972. gadā, iedarbinot pirmās 105 stelles lenšu aušanai, darbu sāk galantērijas kombināts “Lauma”.
1974. gada decembrī pilsētas iedzīvotāju skaits sasniedz 100 000. 1977. gada 9. augustā Liepāja apbalvota ar Oktobra revolūcijas ordeni.
Pilsētā parādās arvien vairāk jaunceltņu : 1972.gadā – pirmais platformāta kinoteātris Liepājā, 1975. gadā – Liepājas Metalurgu kultūras pils, jaunais mikrorajons Liepājas ezera un Pērkons kanāla malā. Uzklausot iedzīvotāju ierosinājumus, to nodēvē par Ezerkrastu. 1979. gads – top pilsētas augstākā celtne - termoelektrocentrāles dūmenis. Tā augstums ir120 metru, un tas ir pirmais monolītais dzelzsbetona dūmenis Liepājā.
1980. gadu sākumā Liepājā ir gandrīz 6400 komunistu.
Trešās Atmodas gadi. 1987.gada novembrī notiek pirmā lielā grupas “Helsinki – 86“ organizētā akcija pie Ziemeļu kapsētas, tā pārvēršas demonstrācijā, kas tiek brutāli izklīdināta. 1988. gada oktobrī 39 Liepājas delegāti piedalās Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā Rīgā.12. novembri notiek LTF Liepājas pilsētas nodaļas pirmā konference. Liepājas tautfrontiešiem ir trīs ievēlēti vadītāji: T. Eniņš, R. Rubīns un J. Kuplais. 18. novembrī virs Liepājas Pedagoģiskā institūta svinīgi tiek pacelts sarkanbaltsarkanais karogs, vakarā notiek grandiozs liepājnieku gājiens no Ziemeļu kapiem līdz Vecliepājas jūrmalai. Tas noslēdzas ar mītiņu. 1991. gada augusts - puča nedēļa. Notiek Pilsētas padomes ārkārtas sēde, kas aicina iedzīvotājus izrādīt pilsonisko nepakļaušanos gadījumā, ja varu sagrābj militāri civilā komiteja. Liepājas uzņēmumos sācies streiks, pārtraukta tramvaju un autobusu satiksme. Nākamajā dienā streiku pārtrauc. 23. augustā LTF valdes locekļi, milicija un prokuratūras darbinieki pārņem LKP īpašumu Graudu ielā 50. Tiek demontēts Ļeņina piemineklis.
1994. gada 31. augustā Liepājā pilnībā beidz pastāvēt bijusī padomju jūras kara flotes bāze.
Pašvaldības vēlēšanās par Pilsētas domes priekšsēdētāju ievēlē Teodoru Eniņu. 1997. gada 18. februārī Saeima pieņem Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likumu.
1997. gada 18. martā uz pirmo sēdi pulcējas jaunievēlētie pilsētas domnieki. Par Pilsētas domes priekšsēdētāju ievēlē Uldi Sesku.
Sagatavoja Liepājas muzeja direktores vietniece zinātniskajā darbā Uļa Gintnere |
