Sēlpils baznīca

Sēlpils luterāņu baznīcas drupas

Sēlpils baznīcas drupas

Saistītas apdzīvotās vietas
	Sēlpils (Pagasts)
	Vecsēlpils (Ciems)
	Sēlija (Ciems)

Tā uzcelta it kā trijstūra centrā starp Sēlpils pilsētu, Sēlpils pili un Sēlpils muižu. No 1620. līdz 1625. gadam te darbojās mācītājs Georgs Mancelis. Strādājot latviešu draudzēs, viņam vajadzēja apgūt latviešu valodu. Valodu viņš bija dzirdējis savā bērnībā un tagad to mācījās no pašiem Sēlpils zemniekiem. 1654. gadā iznāca viņa pirmā baznīcas sprediķu grāmata latviešu valodā. Minētā baznīca jau 1636. gadā atradusies sabrukuma stāvoklī, tāpēc vajadzējis būvēt jaunu, turpat blakus. Kad celta šī nākamā baznīca, zināms nav, taču ir ziņas, ka 18.gs beigās tā tikusi jau izmantota. Par šīs baznīcas izskatu ļauj spriest veca vara gravīra, kur attēlota baznīca 1704. gadā, kad Sēlpils pili bija aplencis krievu – sakšu karaspēks.

Visiem, kas vēlas palīdzēt baznīcas atjaunošā, lūdzam pieteikties Sēlpils ev.luteriskajā draudzē pie draudzes vecākās Maijas Kaufmanes (tel. 67940680) vai draudzes sekretāres Rasmas Draškas (tel. 9322037)

Īsu laiku, no 1782. līdz 1787. gadam, Sēlpils iecirkņa prāvests bija G.F.Stenders. Te tapušas daudzas viņa grāmatas un raksti.

Nākošais dievnams, kuru uzcēla Sēlpilī 1793. gadā, atradās apmēram 100 m uz DA no abām iepriekšējām baznīcām, bet arī tas jau 1840. gadā kļuva nelietojams. Dievvārdi kādu laiku noturēti rijā.

Tagadējā mūra baznīca uzcelta laikā no 1846. līdz 1850. gadam blakus iepriekšējai, ar 500 sēdvietām un mūra zvanu torni.

Nevar nepieminēt arī 1905. gada revolūciju Latvijā, kad tauta sacēlās pret vācu muižniecību un cara patvaldību. Šajā trauksmainajā laikā vietējo revolucionāru vadītājs, tautskolotājs Pēteris Rizga pēc sazināšanās ar vietējo mācītāju, kāpa Sēlpils baznīcas kancelē un uzrunāja savus novadniekus, skaidrojot revolūcijas mērķus.

1907. gadā Sēlpils draudzē bija ap 3800 locekļu. Tanī ietilpa Sēlpils pagasts, kas toreiz sniedzās līdz Vīgantei un daļa no Ābeļu pagasta. 1935. gadā draudzes iecirknī dzīvoja 2745 luterticīgie. 1938. gadā baznīcā laulāti 11 pāri, kristīti 18, iesvētīti 10.  Latvijas brīvvalsts laikā draudze baznīcu atjaunoja. Altāra glezna – “Kristus pie krusta” gleznota ap 1850. gadu, autors nav zināms. Glezna karā bija stipri bojāta, pēc tam restaurēta.

Sākoties 2. pasaules karam, baznīcas tornis stipri sašauts. 1941. gadā aizejošās sarkanarmijas daļas pāri Daugavai no Vidzemes puses sašāva baznīcas jumtu un torni. Arī 1944. gada vasarā, kad vācu armijas daļas atkāpās, viņu raidītie  šāviņi pāri Daugavai atkal postīja baznīcu. Pēc kara draudze baznīcu daļēji saremontēja, taču turpmākie gadi sākotnējos bojājumus arvien paplašināja, arī sniegs, lietus un vējš darīja savu. Pēckara valdošā komunistiskā ideoloģija nebija labvēlīga baznīcas saglabāšanai,  tā sekmēja pēdējās, vēsturiskās Sēlpils baznīcas sabrukšanu.

Ļoti izretinātā draudze, ar savu pēdējo mācītāju E.Grāvīti, nespēja tikt galā  ar baznīcas uzturēšanu un bija spiesta baznīcu nodot Sēlpils ciena izpildu komitejai. Protokolu grāmatā fiksētā pēdējā draudzes padomes sēde notika 1960. gada 13. martā un beidzās 16.30.

1992. gada sākumā baznīcai tika noņemtas sijas un mūri atbrīvoti no koka daļām. Sēlpils baznīcas rekonstrukcijas projektu paredzēts veikt līdz 2008.gadam, kad Sēlpils svinēs 800 gadu jubileju, kopš Sēlpils vārds minēts vēstures anālēs.