logo
rus eng
Manas vietas
draugiem.lv
Reģistrēties
Kāpēc reģistrēties?
Aizmirsi paroli?
Ātrā pieeja
Naktsmītnes
Rezervējamās naktsmītnes
Pirtis
Ievērojamākās vietas
Pilis un muižas
Atpūta laukos
Telpas svinībām, banketiem
Restorāni, kafejnīcas
Atpūta pie ūdens
Muzeji
Naktsmītnes Rīgā
Informācijas centri
Teātri
Konferencēm un semināriem
Auto noma
Peintbola vietas
Pasākumu kalendārs
Decembris
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31
Janvāris
1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
Rezervē ar atlaidi!
Šobrīd Vietas skatās 100
Viesi - 100
Reģistrētie lietotāji - 0
Sadarbībā ar
Sazinies ar Vietas*lv!
Tālrunis: +371 29111411
e-pasts: [email protected]
Skype vietas_lv
Twitter: vietas
IESAKI ŠO SATURU CITIEM!
Raksti > Vēsture

Tālava

11.04.2006
Skatīts 9419 reizes
Seno latgaļu valstiskais veidojums 12.–13.gs. (latīniski Tolowa, Tholowa). Aptvēra daļu Z-Vidzemes un Z-Latgales teri-torijas.

Domājams, ka Tālavas ekonomiskais un politiskais centrs bija Beverīnas pils Trikātā (cita versija – Smiltenē). Tālavieši mak-sāja meslus Novgorodas un Pleskavas kņaziem, no Krievzemes ienāca kristīgā ticība (pareizticība).

  • 13.gs. Zobenbrāļu ordeņa vadī-tājiem izdevās Tālavas valdnieku Tālivaldi iesaistīt 1208.–1212.g. karā ar igauņiem, kurā šis novads tika stipri izpostīts.
  • 1214.gadā Tālava pakļāvās Rīgas bīskapam Albertam. Tālivalža dēli – Remēka, Dri-vi-naldis un Varibuls kļuva par bīskapa vasaļiem.
  • 1224.gadā vācieši visu Tālavas zemi sadalīja savā starpā un pilnīgi likvidēja latgaļu valsts pārvaldi. 2/3 valstiņas tika iekļautas Rīgas bīskapijā, 1/3 – Zobenbrāļu ordeņa zemēs.

No "Sējēja" publikācijas 1936. gadā

Tālavas vārdu piemin jau pirms vācu laikiem arabu ceļotājs IbnelFardi. Ka tā bija pazīstama arī ārpus Baltijas, laikam gan, izskaidrojams ar to, ka vecs krievu vīkingu tirdzniecības ceļš jau sen pirms Rīgas dibināšanas gāja no Pliskavas uz Daugavgrīvu cauri Tālavai.

Tomēr tuvākas ziņas par Tālavas vēsturi iegūstam tikai 13.g.s. sākumā no Latviešu Indriķa chronikas. Bet arī šīs ziņas ir trūcīgas un vēstures rekonstrukcijai izlietojamas ar apdomu.

Pats Indriķis 1208.g. sauc sevi par latvju svētnieku (Letthorum sacerdos). Tomēr būtu nepareizi no tā secināt, ka tas, ko viņš stāsta, par latviešiem, attiecinams uz visiem latviešiem. Nemaz nerunājot par kuršiem, zemgaļiem un sēļiem, chronista zināšanas par latgaļiem jeb latvjiem, kas 13.g.s. apdzīvoja visu tagadējo Latgali un Vidzemes lielāko daļu, ir ierobežotas ar diezgan šauru novadu - ar paša Indriķa dzīves un darba vietu. Tagad vairs nav šaubu, ka chronikas autors ir avotos 1234. un 1259.g. minētais Rubenes baznīckungs Indriķis (plebanus Hemricus de Papendorpe). Šī draudze bija arī pirmā latviešu katoļu draudze, un tās vācu nosaukums “Mācītāja ciems” (Papendorf) ir liecība par pirmo Livonijas vēsturnieku un pirmo Latvijas katoļu mācītāju. (H. Laakmann, Zur Geschichte Hemrichs von Lettland und seiner Zeit, 71. Beitrage zur Kunde Estlands, XVIII, 2. Reval, 1933). Ja atskaita. Lībju zemē Sontaganā pavadīto amata laiku (starp 1227. un 1234.g.), Indriķis mūža lielāko daļu nodzīvoja Imerā, kāpēc arī viņa spriedumi par latviešiem vienmēr iztulkojami sašaurinātā nozīmē: tie teikti nevis par latviešiem vispār, bet tikai par Imeras un Tālavas latviešiem.

Tas sakāms arī par vairākkārt pārrunāto chronikas vietu: “Jo pirms (katoļu) ticības latvji bija pazemīgi (humiles) un nicināti (despectes), un viņiem daudz darīja pāri lībji un igauņi. Tāpēc viņi bija ļoti priecīgi par svētnieku ierašanos, jo pēc kristības viņi ieguva tās pašas tiesības un to pašu mieru, ko visi citi.” (XII, 6). Tā kā latviešu lielākai karaļvalstij Jersikai nebija robežu ar igauņiem, tad jau no teksta kopsakarības vien izriet, ka Indriķis nesaka to par Jersikas latviešiem. Bez tam šai laikā (1208.g.) viņš vēl nemaz nepazina Dienvidvidzemes un Latgales apstākļus. Atzīmējot uz Latvijas kartes Indriķa chronikā minētos vietu vārdus, redzam, ka arī vēlāk chronista ģeografijas zināšanas ir visdrošākas un lielākas tai Ziemieļvidzemes stūri, ko ieslēdz līnija: Aģes grīva - Igate - Burtnieku ezers, - Trikāta - Cēsis - Sigulda - Ropaži. Bet uz dienvidiem no šīs līnijas trijstūri, ko rada Daugava - Ropaži - Trikāta - Krievija, chronika apliecina ļoti maz vietas vārdu. No tā A.Bīlenšteins nepareizi secināja, ka novadi jau ap Juglu un Ogri un viss Tālavas austrumu gals Indriķa laikos vāciem bijusi nezināma zeme (Die Grenzen des lett. Volksstammes, 35 un 83. Petersburg 1892). Patiesībā, šos novadus nepazina vienīgi pats chronikas autors. Tas savukārt pierāda, ka Indriķa chronika ir nepietiekošs avots Tālavas robežu, un līdz ar to valst territorijas platības noteikšanai. Tāpat chronists nezina vai noklusē daudzus lībju un latvju novadu un pils kungus.

Otrkārt, būdams vienkāršs lauku mācītājs, Indriķis uz daudziem 13.g.s. notikumiem skatās ar savas draudzes locekļu latviešu acīm. Šis lokālpatriotisms pa daļai izskaidro chronista naidu pret lībjiem (Laakmann.

75). Bet neatkarīgi no tā pētniekiem duŗas acīs, ka Indriķim trūkst intereses un saprašanas valsts un polītikas lietās - “viņam nebija politiskas galvas” (H.Hildebrand, Die Chronik Heinrichs von Lettland, 51-53. Berlin, 1865). Ja nu tā, tad ar lielu kritiku, jāuzņem chronista tēlojums, kā un kāpēc tālavieši tika pakļauti vācu varai un līdz ar to gāja bojā Tālavas valsts.

Treškārt, vienmēr jāpatur vērā, ka Indriķa chronika nav juridisks dokuments, bet 1225./26.g. pēc atmiņām uzrakstīta laika grāmata, kuŗas uzdevums tēlot Livonijas katoļu misijas kaŗa vēsturi. Šī viduslaiku teoloģiskā historiografija vērtē cilvēkus pēc viņu ticības spēka un pakalpojumiem katoļu baznīcai. Tāpēc Indriķis slavē latviešus, bet nopaļā lībjus un igauņus. Visa pārējā nereliģiskā darbība vēsturniekam šķiet tik nesvarīga, ka viņš to uzskata par uzrakstīšanas necienīgu. Nodzīvodams 50 gadus Vidzemē, Indriķis, protams, labi pazina latviešu dzīvi. Bet tā kā tā savā dziļākā būtībā bija akatoliska, tad viņš neatzina to par katoļu baznīcas vēsturei noderīgu vielu un deva tikai gadījuma faktus par latvju cilts ticējumiem, valsts iekārtu, sociālām un agrārām attiecībām. Cik liela bija Indriķa vēsturiskā neredzēšana, var spriest no tā, ka viņš savā kaŗa vēsturē neapraksta ne latviešu karogu un kaŗaspēka iedalījumu, ne kaŗavīru apbruņojumu un piļu iekārtu.

Krusta kaŗu ideoloģija ar viņu iedvesmotāja pāvesta Urbāna II devīzi:

“Dievs to grib”, ko tas pasludināja 1095.g. Klermonas koncilā, ir tas tendenciozais viedoklis, no kuŗa chronikas autors vērtē vācu iebrukumu Latvijā un Igaunijā. Viņa acīs tas ir Dievam patīkams darbs. Dievišķīgā Providence vada bīskapu Albertu, izraudzīdama viņu par savu ieroci vācu kolonijas dibināšanai Baltijas jūŗas austrumu piekrastē. Tēlodams leišu briesmas Austrumeiropā, chronists raksta: “Un krievi bēga pat no

nedaudz leišiem. cauri mežiem un ciemiem kā zaķi no mednieka; lībji un latvji bija leišu ēsma un it kā aitas vilku rīklē, kam nav gana. Tad Dievs sūtīja labu un uzticīgu ganu un izglāba savas avis, jau kristītos lībjus un latvjus, no vilku rīkles, proti, bīskapu Albertu” (XIII, 4.).

Šais pārspīlētos, patētiskos vārdos Latv. Indriķis, varbūt neapzinīgi, izsaka sava garīgā priekšnieka Rīgas bīskapa polītisko ticības apliecību:

sagrābt un paturēt savā varā veco Daugavas tirdzniecības ceļu no grieķiem uz vaŗagiem, ko pastāvīgi apdraudēja leišu siŗotāji. Laikam gan šī ceļa iekaŗošanu pirmām kārtām prasīja bīskapa Alberta kara operāciju finansētāji - Gotlandes un Vācijas tirgotāji. Tāpēc bīskapa kaŗa spēki - krustneši - tiek virzīti pa Daugavu uz augšu ar tuvāko gala mērķi Polocku, kuŗas lielkungs Valdemārs 1212.g. noslēdza ar bīskapu Albertu militārkonvenciju pret Lietavu, lai vācu-krievu tirdzniecībai nodrošinātu Daugavas ceļu. Tā kā bīskaps sākumā negribēja dalīties ar zobenbrāļiem Daugavas ceļa labumos, tad ordenis šai laikā cenšas iegūt sev otro veco tirdzniecības ceļu - gar Gauju līdz Cēsīm un tad cauri Tālavai uz Pliskavu, vai nu pa dienvidu nozarojumu: no Cēsim pāri Smiltenei un Gaujienei uz Alūksni, vai pa ziemeļu nozarojumu: no Cēsīm pāri Valmierai, Ērģemei un Rūjienai uz Tērbatu. (P.Abuls, Kur atradās Beverīna? Rīgā, 1924.)

Ja bīskaps veda pretleišu politiku, tad turpretim ordenis izšķīrās par pretigauņu kampaņu. Šai cīņā viņš bij pratis atrast sev uzticīgus sabiedrotos - latvju valdniekus. Vēlākais 1208.g. rudenī latvju kungi (seniores de Letthis): Soteklas Rūsiņs, Autīnas Varidots un Beverīnas Tālivaldis (Thalibaldus, XII. 6.) bija jau noslēguši draudzības līgumu ar Zobenbrāļu ordeņa mestra vietnieku Cēsīs, brāli Bertoldu. Ne velti 4 gadus vēlāk (1212.g.) Rūsiņš, apsēsts Dabreļa pilī, atgādināja Cēsu Bertoldam, ka viņi ir “draugi”, t.i. “sabiedrotie” (draugum suum, id est consocium, XVI. 4.). Un 1214.g., kad Tālava atdevās pilnīgi bīskapa varā, chronists varēja teikt, ka nu latvieši un vācieši būs “viena miesa un dvēsele” (XVIII. 3). Šī vācu-latviešu draudzība bij vērsta pret igauņiem.

Tā kā Latv. Indriķis ir noklusējis vai tikai gaŗām ejot pieminējis dažu labu svarīgu faktu. zobenbrāļu vēsturē, tad nav pārsteigums, ka viņš neko nestāsta, kad un kādos apstākļos tika sperts šis Latvijas vēsturei tik liktenīgais solis - Tālavas latviešu labprātīgā pāriešana vācu iekaŗotāju pusē. Šo izcilo politisko notikumu somu un igauņu vēsturnieki novērtē ļoti negātīvi, bet nepamatoti galveno vainu uzveļ latviešu tautas raksturam. Atbilde meklējama un atrodama Tālavas toreizējā starptautiskā stāvoklī.

Pie Tālavas nepiederēja ne lībju, ne igauņu novadi; citādi būtu nesaprotami Indriķa vardi, ka “(Tālavas) latvjiem bij jācieš liela pārestība no lībjiem un igauņiem” (XII. 6.). Tā tad pie Tālavas rietumu, ziemeļu un ziemeļaustrumu robežām dzīvoja svešās somu-ugru ciltis - Turaidas un Metsepoles lībji, Sakalas un Ugaunijas igauņi. Citiem vārdiem, tālavieši bija latgaļu “tālais gals”. Bet kamēr uz ziemeļiem izvirzītos zemgaļus sargāja dabiskas robežas (Daugava, Rīgas līcis, mežu josla starp Zemgali un Kursu), tikmēr pārāk eksponētais Tālavas ziemeļu stūris viņpus Gaujai atradās igauņu un lībju uzbrukumu krustugunīs. Šāds neizdevīgs Tālavas ģeografiskais stāvoklis liecina, ka latvju kolonistu priekšpulki bij pārak dziļi iespiedušies svešā territorijā un padzinuši somu-ugrus no viņu agrākām mītnēm. Tas pierāda, ka latviešu kolonizācijas vēsture ir pavisam citāda, nekā to iedomājās soms J.Koskinens, apgalvodams (1866.g.), it kā 13.g.s. sākumā latvieši bijuši “zemāka un padzīta tauta”.

Parasti visi tie, kas aizstāv teoriju par lībju kultūras pārākumu, skaidriem vārdiem vai klusējot savā izejas punktā atbalstās uz pazīstamo Indriķa chronikas vietu (1208.g.): “Imeras latgaļi priecājās par svētnieka Alabranda ierašanos, jo leiši bij bieži viņus izpostījuši un lībji pastāvīgi apspieduši (et a Livonibus semper oppressi), kāpēc cerēdami, ka vāci atvieglos viņu postu un tos aizsargās, ar prieku pieņēma Dieva vārdu” (XI. 7.). Šai imeriešu sūdzībā Alabrandam vārds “pastāvīgi” nav iztulkojams kāda ilga vēstures perioda nozīmē, bet šķiet, ka tas lietots kā tīri retorisks pretstatījums vārdam “bieži”: leiši bij nevēlami, bet tāli viesi, lībji - imeriešu kaimiņi. Jauktajos robežu novados, kur Alabrands bij par svētnieku un soģi (Turaidā, Idumā), latgaļi varēja būt minoritāte un līdz ar to tiesā un pārvaldē ciest no lībju majoritātes.

Neviens nezina, kur īsti atradās Imeras upe un novads, ko Indriķa chronika piemin kādas 20 reizes. Vairākums, sākot ar mācītāju J.Bergeru (1778.g.) un beidzot ar skolotāju P.Abulu (1921.g.), pieņem, ka Imera ir Seda, kas ietek Burtnieku ezerā. Turpretim mazākums (V.D.Balodis 1895.g., prof. Fr.Balodis 1911.g., H. Lākmanis 1930.g.) Imeru pielīdzina Jumaras upei, kas Kokmuižas pagastā ietek Gaujā no labās puses. Man liekas, pēdējā hipoteze var izskaidrot vairāk vēstures faktu nekā pirmā. Tā, piem., meklējot Imeru pie Igaunijas robežām, paliek nesaprotams, kāpēc Imeras latvji Alabrandam, kas pie viņiem tikko bij ieradies no Igaunijas, sašutis uz igauņiem par savu neveiksmīgo misiju, sūdzas vienīgi par lībjiem, kamēr Tālavas latvji šai pašā gadā apsūdz kā lībjus, tā igauņus.

Sedas vārds dokumentos sastopams jau 1472.g.; tāpēc nav domājams, ka 13.g.s. šī upe būtu saukta citādi. Bez tam kādā 1509.g. robežu grāmatā teikts, ka Seda esot Tērbatas bīskapijas robežupe (LGU II, 84). Ievērojot to, ka katoļu draudzes Latvijā parasti dibināja agrākos pils novados, jāpieņem, ka Tērbatas bīskapijas robeža pa Sedas upi bija jau chronista Indriķa laikā nevien draudžu, bet arī igauņu un latviešu nācionālā un valsts robeža. Citiem vārdiem, Tālavas valsts Trikātas gals sniedzās līdz pat Sedai. (H.Laakmann, Ymera, 148, Sitzungsberichte der Gelehrten Estnischen Gesellschaft, 1930. Tartu, 1932.). Tā kā imerieši kādu laiku bija apvienoti ar idumiešiem vienā tiesas apgabalā (fōgtijā), tad jādomā, ka Imera atradās blakus Idumam. Šo un vēl citu iemeslu dēļ H.Lākmanis pielīdzina Imeras novadu tagadējai Rubenes draudzei, kuŗai cauri tek šīs draudzes pirmam mācītajam, chronistam Indriķim tik labi pazīstamā Jumaras upe.

Lai gan Imeru apdzīvoja latgaļi, tomēr - pretstatā krievu kristītiem Tālavas latvjiem - viņi, .šķiet, bija pagāni, tāpat kā lībji un idumieši. Tā kā toreiz kristīšanās nozīmēja arī pāriešanu misijas valsts tiešā vai netiešā pavalstniecībā, tad var apgalvot, ka Imera nebija Tālavas pavalsts. 1208.g. imeriešus kristīja Alabrands un Indriķis, ar ko šis nelielais Lības robežu apgabals nonāca Rīgas bīskapa varā. (XI, 7.).

Bet kam gan piederēja jauktie lībju-latvju novadi Tālavas pierobežā? - Jau 1207 gada rudenī lībju zeme tiek sadalīta starp Rīgas bīskapu un zobenbrāļiem, pie kam pirmais paturēja sev 2/3, bet ordenim nodeva - 1/3. Jauktais Iduma apgabals, vēlākā Straupes draudze, bija kristīta gadu iepriekš (1206.g.), un bīskaps tai pašā gadā to izlēņoja kādam bruņniekam - varbūt Rozenam (LGU I, 73, 211). Lai gan 1207.g. dalīšanas akts nav uzglabājies, tomēr Indriķis savā atstāstījumā dalīto novadu starpā nemin Idumu: acīmredzot, Idums bija viena no tām “provincēm”, uz kuŗām chronists attiecina savu piebildumu: “bija jau nodota lēņos”.

Iduma polītiskie un tiesiskie likteņi bija tie paši, kas 1207.g. sadalītām lībju provincēm - Turaidai un Metsepolei, kopā ar kuŗām Straupes novads krita bīskapa tiesā un izveidoja tā saukto Rīgas bīskapijas “lībju galu”, ko no vienas puses ieslēdza Gaujas labais krasts, no otras - Rīgas jūŗas līcis. Drīzāk Idumu var uzskatīt par Lības un Tālavas buferu valsti nekā par Tālavas pavalsti. Bet varbūt Idums bija Rūsiņa valsts?

Savai trešdaļai zobenbrāļi izraudzīja šauru koridoru gar Gaujas kreiso krastu līdz Cēsīm. Tas aptvēra plašo un mežaino Juglas, Ropažu un Inčukalna apgabalu, kā arī Siguldu un Mālpili. Pēdējā bija lībju zemes austrumu pierobežas novads, kur vēl 1690.gadā sastopam lībisko nosaukumu Idus ciems, bet 13.g.s. sākumā atradās neapcietinātā Idavas pilene - patiesībā, veca pamesta pils (antiquum castrum Ydove). Jau ap 1207.g. šīs pils kungu Maneģintu zobenbrāļu ordenis bija pakļāvis vācu varai kā savu vasali, laikam gan tais pašās tiesiskās formās, kādās vēlāk Rīgas bīskapa varā atdevās Jersikas karalis Visvaldis (1209.g.) un Tālavas kunga Tālivalža dēli (1214.g.).

Arī Cēsis nebija tīri latvisks novads. Jau 17.g.s. Cēsu pilsētā ir Līvu iela un Līvu zvans, bet uz laukiem - Līvu pagasts. Tāpat kā Straupei (Raupa), Cēsīm bija savs latviešu un savs somu-ugru vārds (Wenden). Iespējams, ka Cēsu līvi nemaz nebija lībji, bet voti, kuŗus lībji sauca par venediem (LGU I.122). Votu kaŗa gūstekņu vai kolonistu ciemu avoti jau 1388.g. piemin Sigundas pagastā, un 15.g.s. mestrs nometina tos arī Bauskas apkārtnē, kur latvieši viņus dēvēja par krieviņiem. Varbūt, Cēsu līvi bija kāda Novgorodas votu kaŗa gūstekņu nometne jau no 12.g. simteņa, kuŗus vēlāk latgaļi neatšķīra no viņiem valodā līdzīgiem lībjiem. Indriķa stāsts (X. 14), ka Cēsu vendi savā laikā padzīti no Ventas, ir tikai leģenda, kas varēja izcelties no šī vārda tautas etimoloģijas: Wendi - Wynda. Kā arī būtu, jāpieņem, ka Cēsis neatradās vis Tālavā, bet pie pašām Tālavas robežām.

Raugoties atpakaļ no 700 gadu perspektīvas, jāsaka, ka 1207.g. zobenbrāļu ordenis izrādīja lielu polītisku gudrību, paturēdams sev Gaujas koridoru, ar atbalsta punktu Rīgā un operāciju bāzi Cēsīs. Kā redzējām, te saplūda kopā krievu vācu tirdzniecības ceļa ziemeļu (cauri Igaunijai) un dienvidu (cauri Tālavai) nozarojumi. Jau tas vien, ka krievu valodā ir veci nosaukumi Alūksnei (Alyst) un Cēsim (Kesj), liecina, ka krieviem šie tirdzniecības punkti bija pazīstami jau pirms vācu laikiem. No Cēsīm ordenis arī iesāka latviešu polītisko un igauņu militāro ielenkšanu. Tas, laikam, ir viens no nedaudziem piemēriem vēsturē, ka šaurā koridorā starp otras valsts diviem spārniem (Rīgas bīskapijas lībju un latvju galu) cita valsts dibina kaŗa ministra (Sigulda) un valsts galvas sēdekli (Cēsīs no 1297-1330., 1429- 1434., 1481-1561.g.). Bet tas pierāda, cik svarīgu lomu ordenis piešķīra Gaujas koridoram un Cēsīm kā ceļu mezglam.

Cēsu vendi (“līvi”) tiek kristīti 1206.g. un. līdz ar to kļūst par Rīgas bīskapa pavalstniekiem (X. 14). Par viņiem chronists saka to pašu, ko vēlāk par latgaļiem: “viņi bija pazemīgi un nabagi”. Tā tad vācu polītikas paņēmiens bija - iegūt sev piekritējus starp “pazemīgiem, apspiestiem, nabagiem, nicinātiem”. Kad bīskaps nodeva Cēsis ordenim, nav zināms. Tāpat avoti noklusē, no kā zobenbrāļi ieguva zemi varenās Cēsu, pils celšanai (1208.-10.g.). Jādomā gan, ka no vendiem, jo Indriķis zina stāstīt, ka 1210.g. zobenbrāļi kopā ar vendiem vēl apdzīvo “veco pili”. (XIV. 8).

Bet ordeņa lielai polītikai, protams, nepietika ar skaitliski maziem, materiāli nabagiem un polītiski nesvarīgiem vendiem. Vai nu ar diplomātisku viltību, solot no krieviem atkarīgiem latviešiem “Dieva bērnu” brīvību, vai veikli izmantojot tālaviešu sacensību ar igauņiem krievu tranzita jautājumā, vai vienkārši uzpērkot neapzinīgākos - lai nu kā, 1208.g. pavasarī jau pastāv vācu zobenbrāļu un latvju kungu Rūsiņa, Varidota un Tālivalža draudzības līgums, kuŗa saturs, diemžēl, nav zināms.

No vācu puses šī līguma dvēsele bija zobenbrālis Bertolds, kas, laikam, saprata latviski, un ko chronists vēlāk (1212.g.) godā par Cēsu mestru; no latviešu puses līgumā piedalījās 3 pareizticīgi valdnieki, no kuriem chronika slavē Soteklas Rūsiņu kā drošsirdīgāko latvieti (Letthorum fortissimus). Savu jauno sabiedroto atbalstīti, latvji 1208.g. uzaicina igauņus uz apspriedi (placitum), kur prasa gandarījumu par daudziem nodarījumiem, kā arī par nolaupītām vācu tirgotāju precēm. Apspriede beidzās nesekmīgi, un apvienotais vācu-lībju-latvju kaŗaspēks iebrūk Igaunijā, “lai ar zobenu un uguni atriebtu nodarīto pārestību”. Sākas nepārtraukti asinsatriebības kari, kuŗos igauņi meklē palīgu Pliskavā, līdz beidzot, cīņās noasiņojuši, mēŗa un bada spiesti, lībji, latvji un vāci 1212.gada pavasarī noslēdza Turaidā mieru ar igauņiem uz 3 gadiem. (XVI. 1).

Ko deva latviešiem vācu draudzības pirmie 4 gadi? - Ļoti nežēlīgā asinsatriebības karā lībji, latvji un igauņi iznīcināja cits citu, laupīdami, dedzinādami un postīdami savu kaimiņu sētas, ciemus un pilis, lai pēc tam pār novājinātiem un saskaldītiem nevāciem jo vieglāk varētu valdīt vācbrāļi, iejūdzot tos “kristietības jūgā” (XII.6). Jau 1211.g. rudenī Lībā, Idumā, Tālavā un Cēsu novadā sākās mēris, kam 1212.g. pavasarī pievienojās bads un liela tautas mirstība (XV.7.11). Ko nu līdzēja brāļu kaŗā kaimiņiem atņemtais laupījums un igauņu verdzenēm pārpildītā zeme, ja šī netaisnā manta atnesa svētību vienīgi tiem, kas savas polītiskās mākslas pārākumā “svešām rokām rausa kastaņus no oglēm”.

Kamēr zobenbrāļi bij iemanevrējuši Tālavas bruņotos spēkus cīņās pret igauņiem, tikmēr Rīgas bīskaps Alberts kopā ar krustnešiem 1209.g. rudenī iekaŗoja lielāko latgaļu karaļvalsti - Jersiku, piespiežot tās valdnieku Visvaldi palikt par savu vasāli (XIII.4). Šai lietā ir diezgan neskaidra Autinas kunga Varidota loma, ko Indriķa chronika piemin tikai 1208.g. vienā nodaļā (XII.6).

Tur lasām, ka latvju un igauņu konferencei izjūkot, Varidots ar citiem latvju vecajiem (Letthorum senioribus) devās uz Rīgu un lūdza palīdzību pret igauņu pārestībām. Rīdzinieki paklausīja viņu lūgumam un, sapulcinājuši Turaidā lielu kaŗaspēku, no visas Lības un Latgales, siŗoja uz Igauniju. Kas bij šie citi chronikā minētie latvju vecaji, nezinām. Bet no Visvalda padošanās līguma 1209.g. (LGU, I.2) ir pilnīgi skaidrs, ka 1208.g. Autinas pilsēta (urbs) vēl piederēja pie Jersikas karaļvalsts un maksāja Visvaldim meslus. Citiem vārdiem, Autinas valsts bij Jersikas pavalsts,un latgaļu vecākais Varidots politiski atkarīgs no otra latgaļu valdnieka-karaļa Visvalda. (Sal. Fr.v.Keussler, Die Tributpflichtigkeit der Landschaft Tolowa an die Pleskauer, 88. Mitteilungen a.d. Geschichte, XIV Riga, 1890). Jādomā, ka Vairidots, tāpat kā visi Jersikas pavalstnieki bij pareizticīgs. Bet jau 1209.g. Autinas valsts biij katoliska. Tā kā militāro palīdzību nedod par velti, tad laikam gan Rīgā vāci prasīja no Varidota savas valsts nodošanu bīskapam un latīņu ticības pieņemšanu. Kāpēc Varidots atkrita no Visvalda un kļuva par vācu sabiedroto, par to chronika nemin ne vārda.

Nevar būt šaubu, ka pie Autinas atradās Tālavas un Jersikas valsts robeža. Tāpēc vien jau Autinas vietas pareizai noteikšanai ir ļoti liela nozīme latviešu politiskās vēstures izpratnē. Autinu meklējuši daudzi vēsturnieki: V.D.Balodis un. A.Bīlenšteins Valmierā, grāfs K.Sīverss un P.Abuls Cēsu pilsdārza Riekstu kalnā. Vēlāk P.Abuls manīja savus uzskatus un 1906.g. (R.L.B. Konversācijas vārdnīca, I, 256) aizstāvēja domas, ka Autinas pilsēta atradusies Priekuļu pagasta Sārumu pilskalnā uz Vaives upītes labā krasta, 8 km no Cēsīm. 1933.g. šīm domām, ar zināmiem iebildumiem, pievienojās H.Lākmanis (Zur Geschichte Heinrichs von Lettland, 98-99). Šāds Autinas novietojums labi saskan ar Indriķa chronikas (XVI,3, XIX,3) tēlojumu un to atbalsta arī citi vēstures fakti 13.g.s. Autinas vārds sastopams 1601.g. un 1638.g. zemes revīzijās kā Cēsu pils novada Avotiņu pagasts (Auwotnen Wacke), pie kam pirmā revīzija vēl paskaidro, ka “Awetannsz Wacke” bijusi jau ordeņa laikā. (A.Švābe, Die älteste schwedische Landrevision Livlands, 489. Riga. 1933). Avotiņu pagaista mājas vēlāk sastopam Priekuļu pagastā un Veismaņu muižas novadā, tā tad turpat, kur Sārumu pilskalnu. Šāds pilskalna tuvums Cēsīm (8 km) izskaidrotu arī Autinas kunga Varidota ciešo sadarbību ar zobenbrāļu ordeni 1208.g.

Šī paša iemesla dēļ Cēsu vācbrāļa Bertolda “drauga” Rūsiņa pils Satekla ar lielu ticamību meklējama Raiskuma pagasta Kvēpeņa mājas zemē. Šis pilskalns atrodas Gaujas labajā krastā, 6 km lejpus Cēsīm, un ir vienīgais latvju pilskalns, kur četrstūrainā akmeņu būve saistīta ar kaļķu javu. (E.Brastiņš, Latvijas pilskalni, Vidzeme, 78. lp., Rīgā, 1930. g.). Tas, bez šaubām, noticis noskatoties vācu, resp. gotlandiešu mūrnieku darbā. Tā kā Cēsu ordeņa pili sāka celt 1208.g. un šai laikā Rūsiņam bija labas attiecības ar Cēsu vācbrāli Bertoldu, tad iespējams., ka Sateklas pils nocietināšana ar vieglu mūri notika ar ordeņa mūrnieku palīdzību, lai jaunajiem sabiedrotiem latviešiem rastos uzticība vācu polītikai. Un ja, beidzot, pieņemam, ka uz Cēsu pilsdārza Riekstu kalna atradās Indriķa chronikā minētā vendu (“līvu”) pils (Wendorum castrum, XXII.5), kur kādu laiku kopā ar vendiem dzīvoja arī zobenbrāļi, tad dabūjam topografisku trijstūri: Wenden (Cēsis) - Autina (Priekuļi) - Satekla (Raiskums), pie kam abas katetes (6 km līdz Sateklai, 8 km līdz Autinai) saiet kopā Cēsīs, kur atradās vācu zobenbrāļu politisko un militāro operāciju baze.

Lai gan Autinas valsts polītiski piederēja pie Jersikas, tomēr ģeografiski tā iekļāvās Gaujas baseinā un līdz ar to tiecās uz Tālavu. Diemžēl, nav nekādu drošu pieturas punktu mēģinājumiem noteikt Autinas valsts robežas. Jādomā, ka Autinas territorija aptvēra vēlākās ordeņa valsts latviešu draudzes Gaujas koridora kreisā pusē starp Siguldu un Cēsīm: vendu neapdzīvotās Cēsu un Āraišu draudžu daļas, kā arī Skujenes, Nītaures un Jaunpils draudzes. Protams, šādai Autinas valsts lokālizēšanai nav nekādu tiešu, liecību, bet gan tikai retrospektīvais secinājums: , šie pils novadi vēlāk piederēja ordenim un nav zināms, kad zobenbrāļi varēja tos iegūt, ja nepielaižam vienīgo iespējamību, ka tas noticis 1213.gadā, noapaļojot un apmainot pirmās (1211) Latgales dalīšanas radītos starpgabalus. Abos dokumentos pieminēta Autina, resp. Autenine, kas 1211.g. piekrita Rīgas bīskapam, bet 1213.g. tika galīgi, - kā pils (castrum), tā novads, - atdota ordenim (UB,I,38).

Par Rūsiņa valsti trūkst pat šādu norādījumu. Satekla pieminēta Indriķa chronikā tikai 1 reizi (XII.6). Ja tā tiešām atradās Raiskuma pagastā, tad vismaz ģeografiski šī pils piederēja pie Iduma, kas aptvēra plašo novadu starp Gauju un Braslu. Tā kā jau 1212.g. Rūsiņš bija no vācu piekritēja kļuvis par ļoti bīstamu neatkarības partijas vadoni (XXV.2), kas krita cīņā pret vāciem lībju kunga Dabreļa pili Sateselē, tad jāsecina, ka Rūsiņa valstī dzīvoja arī lībji, kuŗu brīvības cīņas viņš apliecināja ar savu nāvi. Citādi, vispār, jautājums par Rūsiņa nostāšanos lībju priekšgalā paliek par neatrisināmu mīklu (sal. H.Laakmann, 81).

Līdz ko Tālavas un Autinas latvji kopā ar vāciem 1212.g. pavasarī bij noslēguši mieru ar igauņiem, sākās ķildas pašu sabiedroto starpā. Autinas latvji iesniedza sūdzību savam zemes kungam bīskapam Albertam pret Cēsu zobenbrāļiem, kas esot viņiem nolaupījuši biškokus un nodarījuši zaudējumus viņu tīrumiem. Šo lietu izsprieda miera ceļā ar šķīrējtiesu (XVI.3. un 6.), bet gala iznākumā ordenis 1213.g. ieguva visu Autinas valsti, iemainot to no bīskapa pret Kokneses un Jersikas trešdaļu (XVI.7). Turpretim Turaidas lībju sūdzība pret ordeni par nolaupītiem tīrumiem, pļavām un naudu beidzās ar turaidiešu un idumiešu sacelšanos, pie kam viens no nemiernieku vadoņiem bija Sateklas kungs Rūsiņš, kas arī dabūja galu Dabreļa pilī Sateselē. Kad nemieri bija apspiesti, ordenis kontribūcijas vietā - tā bij domāta 100 ozeringu jeb 50 sudraba mārku no katras provinces - saviem lībjiem par sodu paaugstināja nodokļus, ievedot līdzšinējās kunga tiesas (census) vietā desmito tiesu (XVI.5). Bez tam atsevišķus idumiešus un latviešus, kas aktīvi nemieros gan nepiedalījās, bet tomēr tos pabalstīja, soģis sodīja ar naudas sodu.

1213.g. pavasarī leiši iebruka Latvijā (terra Letthorum) un postīdami nonāca līdz Trikātai, kur saņēma gūstā šīs provinces vecāko (seniorem illius provinciae) Tālivaldi un viņa dēlu Varibulu. Pēc tam leiši cēlās pāri Gaujai un postīja Jumaras ciemus. Dabūjis to zināt, Tālivalža otrs dēls Rameka sapulcināja latviešus un kopā ar Cēsu zobenbrāļiem dzinās leišiem pakaļ, pie kam Tālivaldim laimējās izbēgt no gūsta (XVII.2). Tā kā Indriķa chronika vēlāk vairs nekad nepiemin Varibulu, tad ir iespējams, ka leiši viņu nogalināja, lai atriebtos par Tālivalža bēgšanu.

Latviešu Indriķis vēstī, ka 1214.g. vasarā pie bīskapa Alberta vietnieka, Raceburgas bīskapa Fīlipa, Turaidā ieradās Tālivalža dēli ar Rameku priekšgalā un “atdevās bīskapa varā”, solīdamies pārmainīt pareizticību pret katoļticību. Savukārt viņi prasa no bīskapa, lai tas miera un kaŗa laikā aizsargātu viņus no igauņu un leišu uzbrukumiem, kā arī uzliktu tālaviešiem mazākus nodokļus nekā maksāja lībieši un citi latgaļi, proti, tikai vienu pūru labības no divzirgu zemes (XVIII.3). Bīskaps pieņēma šo priekšlikumu un deva viņiem līdz Jumaras svētnieku, chronistu Indriķi, lai tas ievestu Tālavas latgaļus jaunā ticībā.

Lai gan Tālavas padošanās līgums nav uzglabājies, tomēr no Latviešu Indriķa atstāstījuma var spriest, ka tas būs bijis tāds pats lēņtiesisks darījums, kādu jau 1209.g. bij noslēdzis Jersikas karalis Visvaldis. (A.Švābe, Jersikas karaļvalsts, 17.lp. Senatne un Māksla, I. Rīga, 1936. g.). Tikai jādomā, ka trūka visu to Svinīgo ceremoniju un simbolu (karogu), kas Visvalža aktā, jo Tālivalža dēli nebij karaļi, bet tikai novada kungi. No baznīcas tiesību viedokļa tas bija konversijas līgums, kuŗa saturs bij pāriešana citā ticība. No valsts tiesību viedokļa tā bij lēņtiesiska oblācija, ar ko Tālavas valdnieki dāvinājuma veidā atteicās Rīgas katoļu baznīcai par labu no savām īpašuma tiesībām ar nosacījumu, ka saņems atpakaļ lēņos savu valsti un zemi vai tās daļu, līdz ar to kļūstot par bīskapa Alberta vasaļiem. Pašā chronikā ir tikai viens juridisks termins (tradentes se), kas norāda, ka 1214.g. tiešām notikusi kommendācija un oblācija. (A.Švābe, Latvju kultūras vesture, II. 75-78., Rīgā, 1922.g.). Bez tam 1224.g. Tālavas dalīšanas aktā Rameka nosaukts par bīskapa “vīru” (vir), kas nozīmēja vasali.

Tā kā chronists stāsta vienīgi par Tālivalža dēlu, bet ne par paša Tālivalža atdošanos bīskapa varā, tad jāpieņem, ka: 1) Tālivaldis palika joprojām pareizticīgs un tāds arī 1215.gadā nomira (XIX.3.); 2) ka 1214.g. Rīgas bīskaps ieguva ne visu Tālavu, bet tikai tās daļu, kamēr pārējie tālavieši joprojām palika pareizticīgi un zobenbrāļu ordeņa sabiedrotie (Letti fratrum milicie, XXIII.5), kuŗiem bij savi kungi un vecākie - piem., 1219.g. Meluke un Varigribe, kas 1223.g., neatkarīgi no Ramekas kaŗaspēka, iebruka Igaunijā (XXVI.12), lai apspiestu igauņu dumpi pret ordeni. (H.Laakmann, Zur Geschichte Heinrichs von Lettland und seiner Zeit, 84., 89. lp., Reval, 1933.) Tālavas pakļaušanā Rīgas bīskapijai aktīvu lomu spēlēja Rameka. Vienīgi viņu piemin 1224.g. dalīšanas akts, vienīgi viņu sauc vārdā Latviešu Indriķis, aprakstot 1214.g. oblāciju. Cik pavisam Ramekam bij brāļu, tas skaidri nav zināms. Bez viņa paša Indriķa chronika dažādās vietās vēl runā par Varibulu un Drivivaldi kā par Tālivalža dēliem un vienreiz par kādu, vārdā nenosauktu Drivivalža brāli (XXIII.9).

Nav skaidrs, kāpēc taisni 1214.g. vasarā Rameka ar saviem brāļiem uzteica 1208.g. draudzības līgumu ar zobenbrāļiem; līdz ar to daļa tālaviešu no ordeņa sabiedrotiem (“kaŗa draugiem”) kļuva par Rīgas bīskapa pavalstniekiem (“ļaudīm”). Vai Ramekam bij radušās nesaskaņas ar ordeņa Cēsu pavēlnieku, sakarā ar leišu 1213.g. siŗojumu, kas pierādīja, ka zobenbrāļi nespēj vai negrib aizsargāt Tālavu pret šo stipro ārējo ienaidnieku? Laikam gan krita svarā arī tas, ka 1215.g. sākumā izbeidzās igauņu-latviešu-vācu miera līgums, un ka tāpēc Tālavai bija gaidāms igauņu uzbrukums. Ar šādu iztulkojumu labi saskan Ramekas padošanās līguma nosacījums, ka Rīgas bīskaps aizsargās Tālavu pret igauņiem un leišiem kā kara, tā miera laikā.

Kā arī būtu, jaunais 1214.g. līgums nozīmēja lielu polītisku neveiksmi zobenbrāļu ordenim, kas zaudēja sabiedrotās Tālavas valdniekus un viņu kunga novadus. Tiešām, kad 1215.g. sākumā vāci nolemj atjaunot kaŗa darbību pret igauņiem, kuŗā piedalās arī Tālivalža dēli, tad nevis mestrs, bet Rīgas bīskaps iesauc kaŗaspēku “no visām Daugavas un Gaujas latvju un lībju pilīm” (XVIII.5).

Šai kaŗā igauņiem atņemtos 3 podus sudraba Tālivalža dēli aizveda uz sava tēva pili Beverīnu. Šis sudrabs kļuva liktenīgs Tālivaldim. Pēc kādiem 2 mēnešiem, 1215.g. aprīlī, Sakalas un Ugaunijas igauņi iebruka agrākās Jersikas karaļvalsts Autinas pavalstī, kas tagad piederēja ordenim. Zobenbrāļu padzīti, igauņi devās uz Trikātu, kur sagūstīja Tālivaldi un dzīvu cepināja uz uguns, prasīdami, lai viņš tiem atdod visu savu sudrabu (XIX.3).

Tālivalža mocekļa nāve saviļņoja visus Tālavas latviešus un ļauj mums secināt, ka viņa autoritāte sniedzās tālu pāri Trikātas robežām. Ramekas un Drivivalža vadībā 9 latviešu kaŗaspēki cits pēc cita iebrūk igauņos, briesmīgi atriebdami sava valdnieka nāvi. Šai asinsatriebības kaŗā, kas ieilga līdz pat 1215.g. vasarai, latviešu pusē piedalījās arī zobenbrāļi, Cēsu mestra Bertolda vadībā, un Rīgas bīskapa vasaļi, viņa brāļa Dīriķa vadībā. Arī šoreiz asiņainās latviešu un igauņu cīņas prata izmantot vācieši, lai galīgi nostiprinātos D.Igaunijā - Sakalā im Ugaunijā. (XX.4). Šos novadus līdz pat 1224.g. paturēja ordenis.

Šai laikā Tālavas latvjiem radās jauns ienaidnieks - krievi. Bij pagājuši divi gadi, kamēr daļa tālaviešu iestājās vācu pavalstniekos, bet Pliskava izlikās it kā nekā nezinātu. Tikai 1216.g. rudenī, kad arī Ugaunijas igauņi bij pārgājuši katoļu ticībā, Pliskavas karalis Valdemārs, kas 1212.-1214.g. bij soģis Idumā un Talavā, piepēši iebruka Igaunijā, pieprasīdams kunga tiesu un vaku (censum ac tributum, XX.3). Tā paša gada ziemā Pliskavas meslotāji ieradās Tālavas latviešu zemē (in terram Letthorum de Tholowa), lai “parastā kārtā ievāktu savu pagastu” (XX.5), ko saņēmuši, aizdedzināja Beverīnas pili un pielaida uguni arī citām latvju pilīm par zīmi, ka viņi taisās karot.

Pēc tam Tālavas vārds izzūd no avotiem līdz pat 1224.g. Protams arī šais 8 gados turpinās latvju cīņas ar igauņiem un krieviem. Tā 1218.g. rudenī Naugardas karalis un Pliskavas Valdemārs ar savu kaŗaspēku izsiŗo Jumaru, Idumu ar Unguriem un Straupi, kā arī nesekmīgi apsēž Cēsu pili, atgriezdamies Krievijā caur Trikātu. Latvieši savukārt dzenas pakaļ un izsiŗo Krieviju (XXII.4-7). Šis kaŗš tiek atjaunots 1219.g. rudenī, kad bīskapa ļaudis no Kokneses un ordeņa latvieši no Melukes un Varigribes kunga novadiem iebrūk Pliskavas valstī un to izlaupa, kam savukārt seko krievu siŗojums uz Latviju (XXIII.5). Kur atradās abas minētās latvju kunga valstis, nav zināms. Spriežot pēc kaŗa darbības rajona, tās jāmeklē toreizējos Tālavas ordeņa novados vai arī Gaujienā un Alūksnē.

Indriķa chronika piemin Varigribi (Warigerbe?) vēl otrreiz 1223.g. sākumā kopā ar Rameku, kad viņi abi, katrs ar savu karaspēku, iebrūk Ugaunijā (XXVI.12). No tā jāsecina, ka Varigribes valsts tiešām jāmeklē Tālavas ordeņa daļā. Tālaviešu iebrukumam, kā parasti, pēc dažiem mēnešiem sekoja Sakalas un Ugaunijas igauņu siŗojums uz Jumaru, Trikātu, Turaidu un Rozulu, pie kam Lēdurgā (Letthegore) bij nolikta siŗotāju koppulce. Šai kaŗagājienā chronika pēdējo reizi piemin Ramekas vārdu, stāstot, ka viņš pie Ungurmuižas (Urele) uzbrucis igauņu un krievu arjergardam (XXVII.1).

Beidzot, 1224.g. septembŗa sākumā apvienotais vācu-latvju-lībju kaŗa

spēks ieņēma igauņu un krievu aizstāvēto stipro Tērbatas pili (XXVIII.5-6), kas nozīmēja Ugaunijas patstāvības galu. No iekaŗotās Igaunijas radīja Lihulas (Leales), vēlāko Tērbatas bīskapiju, par kuŗas bīskapu bij Rīgas bīskapa Alberta brālis Hermanis. Līdz ar to (1224.g.) izbeidzās 1217.g. iesāktais Krievijas-Livonijas kaŗš, lai gan attiecīgais miera līgums nav uzglabājies. Vienīgi Latviešu Indriķis ziņo par to šādiem vārdiem: “Arī Naugardas un Pliskavas krievi sūtīja vēstniekus uz Rīgu un lūdza mieru. Rīdzinieki uzņēma viņus, slēdza mieru un atjaunoja meslus (tributum), kas viņiem vienmēr pienācās Tālavā. Bet Rīgas bīskaps un viņa zobenbrāļi sadalīja Tālavas latvjus (Letthos de Tholowa), pie kam divas daļas paņēma bīskaps, bet trešo daļu atstāja zobenbrāļiem” (XXVIII.9).

Tā tad ar 1224.ģ. līgumu Rīgas bīskaps atzina, ka arī turpmāk Tālava paliek par Pliskavas pavalsti, jo polītiskā atkarība 13.g.s. izteicās meslu jeb pagasta došanā. Šīs pliskaviešu tiesības uz tālaviešu mesliem bīskaps Alberts apstiprināja no jauna 1228.g., kad Pliskava atteicās pabalstīt naugardiešu uzbrukumu Livonijai. Jādomā, ka arī 1268.g. vācu-krievu līgums, kas saturēja bīskapa Alberta un mestra Folkvīna laikā pieņemtos miera principus, atzina arī pliskaviešu tiesības uz Tālavas mesliem. (Fr.von Keussler, Die Tributpflichtigkeit der Landschaft Tolowa an die Pleskauer. 104-05. Mitteilungen a.d. Gebiete der Geschichte Liv-, Est- und Kurlands, XIV. Riga 1890.)

Nezinām, kā techniski bij noorganizēta krievu meslu piedzīšana vācu soģu pārvaldītā Tālavā. Laikam gan pagastu un ciemu vecākie ievāca metekli katrs no saviem ļaudīm atsevišķi un to nodeva vācu soģim (fogtam), kad tas 2-3 reiz gadā ieradās pagasta sapulcēs tiesāt un piedzīt nodokļus. Ne velti vēl poļu laikos 16.g.s. pagastus sauca par “soģu iecirkņiem” (advocatia). Soģi savukārt nodeva ievāktos meslus saviem zemes kungiem - bīskapam vai mestram, kuŗu pienākums bij tos nosūtīt Pliskavai. Ja tas nenotika, tad pliskavieši paši ieradās pēc mesliem, kā piem., 1216.g. ziemā, bīskapam Albertam vēl dzīvam esot. Tas atkārtojās arī vēlāk. Tā Pliskavas annāles vēstī, ka 1285.g. 12.janvārī vāci nogalinājuši pie Alūksnes (Olysta) 40 Pliskavas meslotājus. Pēc vācu avotiem, vainīgi bijuši Rēzeknes ordeņa brāļi, kas nosituši pliskaviesus Gaujienas novadā (in terra Adzelle). Šīs liecības pierāda, ka vēl 13.g.s. beigās Pliskava nebij atteikusies no savas, jau pirms vācu laikiem nodibinātās, meslu kundzības uz Gaujas baseina latvju novadiem.

Uz šo 13.g.s. meslu kundzību atsaucās Jānis Briesmīgais 1557.gadā, prasīdams no Livonijas ordeņa, lai tas samaksā Krievijai 1 mārku no katra iedzīvotāja un bez tam vienreizēji 50.000 mārkas par agrāko gadu meslu nodokļa parādiem (G.Forsten, Baltysky vopros 1544-1648, I d. 86- 87 lp. Pēterb. 1893).

Kā redzējām, Latviešu Indriķis savas chronikas 28.nodaļā vienā teikumā piemin arī Tālavas sadalīšanu 1224.g. starp Rīgas bīskapu un zobenbrāļu ordeni. Paldies Dievam, attiecīgais pergamenta dokuments latīņu valodā uzglabājies divos orīģinālos - viens Krakovā firsta Čartoriska bibliotēkā, otrs Stokholmā Valsts archīvā. Tie satur 14 Tālavas vietu vārdus, pēc kuriem vienīgi var noteikt šīs latviešu zemes robežas 13.g.s. sākumā. Tāpēc dodam šī svarīgā Latvijas valsts akta Krakovas redakciju oriģinālā un latviešu tulkojuma.. (Sal. M.Perlbach, Urkunden des Rigaschen Capitel-Archives in der Fürstlich Czartoryskischen Bibliothek zu Krakau, 13 un 20-23. Mitteilungen, XIII. Riga, 1886):

In nomine sancte et individue trinitatis. Albertus, Dei gratia Rigensis episcopus, cunctis Christi fidelibus in perpetuum notum esse volumus praesentibus et futuris, quod terram, quae Tolowa dicitur, secundum ordinationem Domini papae, inter nos ac fratres militiae Christi super Livonia ac Letthia factam, cum eisdem fratribus de prudentium virorum consilio sic divisimus: villam apud Viwam fluvium sitam, terminos possessionum viri, qui Rameke dicitur, et quicquid in possessione nostra ante hanc divisionem habuimus usque Astyerwe, cum ecclesiis, decimis et omni temporali proventu tenebuntur iuridictione civili. Pro sorte vero duarum portionum cum omni iure haec nos contingent: Gibbe, Jovnate, Jeie, Ale, Zlavka, Saueke, Virevele, Zurvegale, Metsene, Gulbana, Jazoa, Prebalge. Si quas etiam piscationes, arbores, prata aut agros infra praedictos terminos hactenus dicti fratres emptione vel donatione habuerunt, deinceps nostra erunt. Similiter si quid habuimus in sorte eorum, ipsis libere pertinebit. Caeteram praeter haec terra, quae Agzele dicitur, praedicto modo ipsis pertinebit, remanentibus nobis respectu eiusdem terrae Berezne, Pornuwe, Abelen et Abrene. Ne quis autem in posterum huic nostrae divisioni ausu temerario contraire praesumat, factum nostrum litteris mandari fecimus, et sigillis communiri, subscriptis nominibus eorum, qui praesentes fuerunt, cum haec fierent: venerabilis frater noster Hermanus, Lealensis episcopus, Iohannes, praepositus maioris ecclesiae in Riga, milites Daniel de Linewarde, Conradus de Ykescole, Iohannes de Dolen, Iohannes de Bikkeshovede, Engelbertus de Tisenhusen, famulus noster Engelbertus et alii quam plures.

Svētās un nedalāmās Trīsvienības vārdā. Mēs, Alberts, no Dieva žēlastības Rīgas bīskaps, gribam, lai visiem tagadējiem un nākošiem Kristus ticīgiem vienmēr būtu zināms, ka novadu, ko sauc par Tālavu, saskaņā ar pāvesta kunga rīkojumu, kas dots mums un Kristus bruņniekiem attiecībā uz Lībiju un Latviju, sekojot ,gudru vīru padomam, sadalām ar minētiem [zoben] brāļiem šādi: ciemu, kas atrodas pie Vijas upes, tā [bīskapa] vīra īpašumu robežās, kuru sauc par Rameku, un visu, kas pirms šīs dalīšanas bij mūsu valdījumā līdz pat Burtniekiem, ar baznīcām, desmito tiesu un visiem laicīgiem ienākumiem viņi valdīs līdz ar civīlo tiesas varu. Bet laimējot [izrādījās, ka] mūsu divkāršā daļā ar visām tiesībām ietilpst: Gibbe, Jovnate, Jeie, Ale, Zlavka[1], Saueke, Virevele, Zurvegale, Metsene, Gulbana, Jazoa, Prebalge. Ko līdz šim minētie [zoben]brāļi bij pirkuma vai dāvinājuma ceļā ieguvuši aprakstītās robežās no zvejām, [biš]kokiem, pļavām vai tīrumiem, turpmāk būs mūsu. Tāpat viss tas, kas mums piederēja viņu tiesā, tagad brīvi piederēs viņiem. – Bez tam novads, ko sauc par Gaujienu, iepriekš teiktā kārtā piekrīt viņiem, kamēr mums pašiem no šī novada paliek Berezne, Pornuwe, Abelen un Abrene. Bet lai vēlāk kāds ar neapdomīgu rīcību nemēģinātu šo mūsu dalījumu apstrīdēt, esam likuši izgatavot šo mūsu grāmatu un apstiprināt ar to [vīru] zīmogiem un vārdiem, kas bij klāt, kad tas notika: mūsu cienījamais brālis Leales bīskaps Hermanis, Rīgas lielākas baznīcas prāvests Jānis, bruņnieki: Dāniels no Lielvārdes, Konrāds no Ikšķiles, Jānis no Doles, Jānis no Bikkeshovedes, Engelberts no Tīzenhūzes, mūsu gaitnieks Engelberts un daudzi citi.

Tālavas dalāmā grāmata nav datēta, bet spriežot pēc vārdā minētiem lieciniekiem, nevar būt šaubu, ka dalīšana notikusi 1224.g. 21-24.jūlijā, kad starp Leales, vēlāko Tērbatas, bīskapu Hermani un ordeni sadalīja arī D.Igauniju, pie kam 7 Tālavas akta liecinieki bij klāt, sastādot Igaunijas dalāmo rakstu. Veseli juridiski izteicieni (formulas) vārdiski saskan abos dokumentos un iespējams, ka tos rediģējusi viena un tā pati persona.

Tālavas un Igaunijas sadalīšana patiesībā bij polītisks izlīgums (compositio) starp abiem brāļiem bīskapiem, Albertu un Hermani, no vienas puses, un zobenbrāļiem no otras puses. Visu šo laiku starp abiem partiem bij notikusi nepārtraukta cīņa par varu un jauniem territoriāliem ieguvumiem Latvijā un Igaunijā. Pēc 1223.gada lielā igauņu dumpja un Dānijas sabrukuma ordeņa stāvoklis bij kļuvis loti gŗūts, ko nekavējoties izmantoja Rīgas bīskaps, uzspiezdams zobenbrāļiem neizdevīgos 1224.g. līgumus (sal. H.Laakmann, 89). Ar to ordenis D.Igaunijā zaudēja par labu bīskapam Hermanim pusi no agrāk iekaŗotiem Sakalas im Ugaunijas novadiem, pie kam ordenis atdabūja tikai Sakalu, bet bīskaps Hermanis paturēja Ugauniju. Turpretim Tālavā zobenbrāļi bij spiesti atdot bīskapam Albertam pat divas trešdaļas no visas territorijas.

Dalot Tālavu pēc samēra 1:2, Rīgas bīskaps atsaucās uz pāvesta rīkojumu. Tiešām, jau 1207.g. sadalot Lībiju un 1211.g. arī Jersikas karaļa zaudētos latviešu novadus (Lettia), turējās pie Romas kūrijas atzītā principa, ka bīskapam pienākas 2 kvotes, bet ordenim tikai viena. Turpretim ordeņa mērķis bij panākt savas territoriālās kvotes (l/3) palielināšanu, kas viņam 1224.g. izdevās Igaunijā (1/2), bet 1254.g. arī Kurzemē (2/3), kur bīskapam - pēc Prūsijas parauga - atstāja tikai 1/3. Tā tad salīdzinot ar Kurzemi, ordeņa stāvoklis Vidzemē bij divreiz vājāks.

Dokumentā teikts, ka Tālava sadalīta laimējot (ar lozi jeb laimestu). Spriežot pēc agrākiem precedentiem, tas notika šādi: zemes vecaji (UB., I.18), resp. latvju zemes kungi, “saziņā ar citiem gudriem vīriem” - svētniekiem, soģiem un bruņniekiem, kas savos ceļojumos bij iepazinušies ar Tālavu - vienojās, kā vislabāk to iedalīt trīs līdzīgās daļās un kā noteikt šo daļu robežas. Pēc tam uz 3 lapām (cartulae, UB., I.23) uzrakstīja katras daļas galvenos laimestus - svarīgākos vietu vārdus - un deva lasītnepratējam vilkt vienu lozi priekš zobenbrāļiem, divas - priekš Rīgas bīskapa. Ja šādi laimējot radās starpgabali, tad tos vēlāk apmainīja uz jauna līguma pamata, kā tas, piem., bij pēc pirmā Latvijas sadalījuma 1211.g., kam 1213.g. sekoja dažu bīskapa un ordeņa novadu apmaiņa (UB., I. 38).

Nezinām, pēc kādiem principiem un ar kādām metodēm noteica laimējamo daļu vienādību - pēc arāju sētu, ciemu vai piļu skaita. Laikam gan katoļu misionāri un baznīckungi Jau kristīšanas laikā sastādīja savas draudzes māju un ciemu sarakstu, lai zinātu, no kā prasīt desmito tiesu. No šādiem sarakstiem dāņi Z.Igaunijā izveidoja zemes kadastru (Liber Census Daniae) līdz ar arklu skaitu, kas galīgā redakcijā uzglabājies no 1241.g. Vai arī Rīgas bīskapam bij šādi baznīckungu sastādīti Vidzemes zemes arklu saraksti, par to nav nekādu ziņu. Bet nevar šaubīties, ka viņam bij vajadzīgi ciemu un ciematu rādītāji (reģistri). Turpretim paši latvieši gan būs turējušies pie savas zemes iedalījuma civīlos pagastos un militārās draudzēs. Vismaz vācieši savās 1211.-13.g. zemes dalāmās grāmatās iziet no latvju pilīm un pils novadiem (“draudzēm”) kā no administrātīvām vienībām. Protams, tas bij ļoti paviršs nolīdzinājuma paņēmiens, jo piļu biežums bij dažāds. Piem., Valkas apr. 1 pilsvieta atrodas caurmērā uz 531 kv. km., Valmieras apr. - 462, Rīgas apr. - 202, Madonas apr. - 165, Cēsu apr. - 154 kv. km.; tā tad Cēsu apr. Vidzemes augstienā, kas gandrīz pilnīgi ietilpa Tālavā, piļu biežums bij apm. trīsreiz lielāks nekā Z.Vidzemes Valmieras un Valkas apriņķos. No tā, starp citu, var secināt, ka divos pēdējos apriņķos latgaļi bij ieceļojuši vēlāk un jaunajā kolōniālā apgabalā nebij paspējuši vēl uzcelt daudz piļu.

Tālavas 1224.g. dalāmā grāmatā pilis nemaz nav minētas, ar ko tā loti zīmīgi atšķiras no Jersikas karaļvalsts dalīšanas akta. (A.Švābe, Jersikas karaļvalsts, 23-25. Senatne un Māksla, I). Ko īsti apzīmēja Tālavas grāmatā sastopamie 14 vietu vārdi, to dabūjam zināt no kāda vēlāka 1259.g. dokumenta, kuŗa latīņu oriģināls glabājas Čartoriska bibliotēkā Krakovā. Tā kā 1224.g. dokumenta nepilnīgās redakcijas dēļ vēlāk izcēlās ķildas Rīgas bīskapa un ordeņa starpā, tad 35 g. pēc Tālavas sadalīšanas Kurzemes bīskaps Indriķis nopratināja divus virsbīskapa Alberta uzdotus lieciniekus, starp kuŗiem bij arī pāri par 70 g. vecais Rubenes baznīckungs un chronists Indriķis, kas 1224.g. esot bīskapa Alberta uzdevumā ievedis zobenbrāļus viņu trešdaļas valdījumā. Rubenes baznīckungs Indriķis savukārt 1259.g. apliecināja, ka viņš kopā ar Rīgas bīskapa vasali Straupes Dīriķi esot no ordeņa rokām saņēmuši un nodevuši bīskapam 12 ciemus: Gippe, Jovnathe, Jeie, Ale, Slauca, Saueke, Vireuele, Zirvegale, Metsene, Gulbana, Jazoa, Prebalge (sal. P.Abuls, Kur atradās Beverīna, 44-45; G.Berkholz, Vermischte Bemerkungen,39-48. Mitteilungen, XIII). Šie nosaukumi un tai pašā kārtībā sastopami arī 1224.g. dokumentā. Tā tad aculiecinieks pēc 35 g. apgalvoja, ka 1224.g. Tālavas dalāmā grāmatā minētie 12 vietu vārdi bij tikai ciemu nosaukumi (villae).

Mums nav iemesla neticēt šai liecībai. Šis svarīgais konstatējums, ka oficiāls Tālavas dokuments nerunā ne par vienu latviešu pili, rada daudz citu problēmu, ko pētnieki līdz šim nav pietiekoši ievērojuši. Bet tai pašā laikā šis fakts ļauj atbildēt uz kādu citu jautājumu, proti: kāpēc 1224.g. akts pilnīgi noklusē Tālavas politisko centru Beverīnu, ko chronists Indriķis sauc vārdā 15 reizes? Ja šis dokuments vispār noklusē pilis, tad nevar gaidīt, ka tas pieminēs Beverīnas pili.

Iedziļinoties 1224.g. līgumā, redzam, ka lai gan Rīgas bīskaps runā par Tālavas dalīšanu (divisio), tomēr īstenībā notiek nevis dalīšana, bet robežu noapaļošana un starpgabalu apmaiņa. Tas ir tipisks maiņas līgums. Uz to nepārprotami norāda šī darījuma klauzulas (piebildumi), piem.: “Viss tas, kas mums (Rīgas bīskapam) piederēja viņu (zobenbrāļu) tiesā, tagad piederēs viņiem” un otrādi: “ko līdz šim zobenbrāļi minēto 12 ciemu robežās bij ieguvuši pirkuma vai dāvinājuma ceļā” tas turpmāk piederēs bīskapam”.

Tā kā citi vēlāki līgumi attiecībā uz Tālavu un Gaujienu nav uzglabājušies, tad jādomā, ka ar šo 1224.gada aktu tika galīgi noteiktas Rīgas bīskapijas un ordeņa valsts robežas - protams, atskaitot dažus sīkus pierobežas grozījumus. Bet spriežot pēc šai aktā deklarētā dalīšanas principa (1:2) un arī Livonijas viduslaiku kartes, nevar būt šaubu, ka ordenim pirms maiņas piederēja lielāka Tālavas un Gaujienas daļa nekā pēc tās. Citiem vārdiem, 1224.g. ordenis polītisku iemeslu dēļ bij spiests nodot bīskapam plašāku territoriju, nekā viņš mainot dabūja pretim.

No Rubenes Indriķa 1259.g. liecības kļūst skaidrs, ka vismaz 1224.g. dalāmā grāmatā minētie 12 Vidzemes vidienas ciemi pirms tam piederēja zobenbrāļiem (que ante fratrum militie fuerunt). Pareizāk, viņi šais latviešu ciemos bij ieguvuši tīrumus, pļavas, biškokus un zvejas tiesības, kuŗas tagad nācās cedēt bīskapam Albertam. Turpretim tie Tālavas ciemi un pagasti, kuŗos ordenim nebij nekādu īpašumu un tiesību, nemaz nav minēti. Ar to es gribu teikt, ka būtu loti nepareizi domāt, it kā tais Tālavas divās trešdaļās, kas saskaņā ar 1224.g. līgumu uz visiem laikiem piekrita bīskapam Albertam un ietilpa Rīgas bīskapijas “latvju galā”, pavisam bij tikai 12 ciemu. Tā kā uz pārējiem ordenim acīmredzot nebij nekādu civiltiesisku pretenziju, tad maiņas darījumā nebij nozīmes saukt tos vārdā.

Šī akta civiltiesiskais raksturs varēja būt par iemeslu, kāpēc dokuments neko nerunā par pilīm, kas taču lielāko tiesu bij pagasta vai visas valsts īpašums. Ka šo ciemu tuvumā ir bijušas pilis, to var droši pierādīt, piem., par Lizuma pag. Jaunatām (Jovnate). Jādomā, ka ordenis vispār toreiz nevarēja rīkoties ar Tālavas valsts mantu, tāpēc ka tālavieši vēl 1224.g. nebij ordeņa pavalstnieki, bet tikai viņa sabiedrotie. Pēc manām domām šim svarīgam secinājumam par labu runā juridisko formulu dažādība 1224.g. dokumenta pirmā un otrā daļā. Par trešdaļu, ko ordenis Z.Vidzemē iemainīja no bīskapā, teikts, ka zobenbrāļi to saņems “ar baznīcām, desmito tiesu, visiem laicīgiem ienākumiem un civīlo tiesas varu”. Turpretim par bīskapa iegūtām Tālavas divām trešdaļām minētās formulas vietā lasām: “ar visām tiesībām”.

Man šķiet, ka abu šo formulu saturs nebij vienāds, un ka ordeņa iegūtā trešdaļa tiesiskā ziņā bij vērtīgāka par bīskapa 2/3. Zobenbrāļi ar 1224.g. maiņas darījumu saņēma to Tālavas galu, ko 1214.g. Tālivalža dēli bij pakļāvusi Rīgas bīskapa varai, līdz ar to paši kļūdami par bīskapa vasaļiem (“vīriem”), bet viņu ļaudis par bīskapijas pavalstniekiem, kam bij jādod desmitā, resp. kunga tiesa jaunajam zemes kungam, bīskapam Albertam. Kā Drivivalža (XXIII.9), tā Ramekas īpašumi atradās Z.Vidzemā pie Burtnieku ezera un Vijas upes; tā tad bīskapijas tiesā.

Desmit gadu laikā (1214.-24.g.) bīskaps te bij nodibinājis dažas (Trikātas, Burtnieku) draudzes un uzcēlis pirmās katoļu baznīcas, kuŗas 1224.g. pārgāja ordeņa īpašumā. Turpretim 1224.g. dalāmā grāmata ne ar vārdu nepiemin, ka bīskaps līdz ar Tālavas 2/3 saņem arī no ordeņa kādas baznīcas. Tai vietā dokuments runā tikai par laicīgiem labumiem - zvejām, dravām un taml. Man šķiet, ka tai Tālavas galā, kas līdz 1224.g. bij sabiedrojies ar zobenbrāļiem, nekādu katoļu baznīcu nebij, un šie tālavieši joprojām bij pareizticīgi. To pašu es gribētu apgalvot par gaujieniešiem. Citiem vārdiem formulējot šīs domas, varētu teikt, ka līdz 1224.gadam bīskaps Tālavā bij jau ieguvis publiski tiesisko zemes kunga stāvokli, kamēr ordenis bij tikai tālaviešu “kaŗa draugs” un viņam Vidzemes vidienas ciemos bij vienīgi civīltiesiski īpašumi un ienākumi. Ja šo teoriju atmet, tad 1224.g. aktā daudz kas paliek nesaprotams.

Nav gŗūti atminēt, kāpēc tika apmainīti taisni tie un ne citi Tālavas ciemi un pagasti. Kā jau esmu citur plašāk aizrādījis, Jersikas karaļvalstij bij kopējas robežas ar Tālavu apm. virzienā no Sāruma pilsvietas (Priekuļu pag. pie Cēsīm) uz Cesvaini un tālāk uz Lubānu. Novadus uz rietumiem no šīs līnijas Jersikas karalis jau 1209.g. bij spiests “dāvināt” Rīgas bīskapam; turpretim novadus uz austrumiem bīskaps iemainīja no ordeņa tikai 1224.g., ar ko viņa valsts pieauga apmēram divkārši.

Ir ļoti svarīgi identificēt 1224.g. aktā minētos 12 “ciemus” ar tagadējiem vietu vārdiem. Bet ja tas nav iespējams, tad vismaz atrast apgabalu, kur tos meklēt. Šai ziņā vēsturnieki akli seko 50 g. atpakaļ (1886.g.) G. Berkholca izteiktām domām, it kā Tālavas 12 ciemi atradušies ne visai tālu no Burtnieku ezera (Mitteilungen a.d. Gebiete der Geschichte, XIII 46). Lai gan viņam neizdevās šai novadā identificēt nevienu vietu vārdu, tomēr šīm nepareizam domām pieslējās A.Bīlenšteins (Die Grenzen des lett. Volksstammes, 82, 92-93), kuŗa zīmētas 13.g.s. kartes ar dažiem grozījumiem vēl tagad tiek lietotas mūsu skolās. A.Bīlenšteina pamatkļūda bij tā, ka viņš minētos 12 vietu vārdus meklēja uz ziemeļiem no Gaujas ordeņa daļā, lai gan no 1224.g. dalāmās grāmatas skaidri redzams, ka šie 12 ciemi atradās Rīgas bīskapijas “latvju galā” un reprezentē 2/3 Tālavas (sal. H.Laakmann, Zur Geschichte H.von Lettland, 85). Citiem vārdiem, A.Bīlenšteina zīmētā Tālava patiesībā jāpalielina kādas 3 reizes, lai dabūtu īsto Tālavu, kādu to tēlo 1224.g. dokuments.

Ja nu tā, tad pārrunātie Tālavas 12 vietu vārdi jāmeklē uz dienvidiem no Gaujas vidusdaļas, Rīgas bīskapa valstī, un uz austrumiem no līnijas Priekuļi-Cesvaine-Lubāna. Bez tam jāpatur vērā, ka mūsu vēstures avotos vārdam “villa” ir loti dažāda nozīme, un ka 1259.g. liecības autori bij ilgi dzīvojuši Z.Vidzemes lībiskos vai jauktos novados (Straupē, Rubenē), kur par ciemu (wackendorp) vēl 16.g.s. sauca arī pagastu jeb vaku. Ne velti galvenā liecinieka chronista Indriķa darba vieta Rubene saucas vāciski par Mācītāja ciemu (Papendoŗp), lai gan patiesībā tā bij vesela draudze.

Tāpēc būs pareizāk, ja arī 1224.g. dalāmās grāmatas “ciemus” uzskatīsim par plašāku novadu nosaukumiem. Protams, ka “Gulbana” ir tagadējā Madonas apr. Jaun- un Vecgulbene, bet nevis A.Bīlenšteina - pasta stacija Gulbene Lugažu draudzē pie Sedas. Tāpat “Prebalge” var attiekties tikai uz Cēsu apr. Jaun- un Vecpiebalgas novadu. “Zirvegale”, “Zurvegale” šķiet būt viduslaiku avotos minētais “Serbigal” - tagadējais Cirgaļu (agrākais Aumeisteŗa) pag. starp Viju un Gauju. “Jovnate” ir uzglabājusies agrākā Rankas, tagadējā Lizuma pag. māju vārdā “Jaunatas”, netālu no kurienes Urekstes labā krastā atrodas 13 m. augsts Pilskalns. Bez tam Rankas pagastā sastopam arī Kundziņu mājas, ko var saistīt ar Ramekas vai viņa pēcteču īpašumiem šai novadā. “Jazowas” vārdu ieraugām kādā 1431.g. lēņa

grāmatā (LGU., I 260), Piebalgas kastellātūrā (Yasouwe), un 16.g.s. tai vietā atrodas Jerslavas muiža (curia Gerslau) - starp Skujeni un Dzērbeni. Zināms, te vēl daudz jāpētī, pirms tiksim pie lielākas drošības un skaidrības. Galvenās gŗūtības ir tās, ka šo 12 vietu vārdu kārtībā pagaidām vēl nevar saskatīt to maršrutu (ceļu), pa kuŗu 1224.g. devās bīskapa Alberta komisāri, lai pārņemtu no ordeņa minētos novadus.

Turpretim ordenim stratēģiskā ziņā bij nepieciešami dabūt savā varā Tālavas bīskapa daļu, lai vispirms varētu Gaujas koridoru pagarināt līdz igauņu Sakalai un varbūt vēlāk, atbalstoties uz Cēsu komturiju, paplašināt savu militāro operāciju bazi ziemeļu virzienā. Šai ziņā ir ļoti raksturīgi, ka 1224.g. iemainītā territorija - Valmiera, Lugaži, Trikāta, Burtnieki - tiek pievienota latviešu apdzīvotai Cēsu komturijai, kamēr ar 1207.g. dalījumu nodibinātās lībiskās un jauktās draudzes - Sigulda, Mālpils, Nītaure - paliek pie Siguldas komturijas.

Acīmredzot, ar nolūku un cerot uz sava polītiskā stāvokļa uzlabošanos, ordenis nav centies precīzēt savas valsts robežas Tālavas bij. bīskapa tiesā. Atskaitot Vijciemu, tur nav minēti nekādi citi ģeografiski punkti, bet ordeņa robeža aprakstīta ar ļoti plaši iztulkojamo apzīmējumu: “līdz pat Burtniekiem”. Šo nenoteiktību ordenis drīz vien izlietoja savā labā, kāpēc Rīgas virsbīskapam 1259.gadā bij jāgriežas pie Kurzemes bīskapa ar lūgumu nopratināt bīskapa Alberta komisārus attiecībā uz abu valstu robežām Burtnieku ezera un Salacas apvidū.

Savelkot kopā visu augšā teikto, Tālavas robežas varam iedomāties šādi. No Cēsīm pa Iduma un Jumaras (Straupes un Rubenes draudžu) novadu stigām līdz Līdeces (Briedes) upei un tās ietekai Burtnieku ezerā. Tā bij tālaviešu robeža ar lībiešiem un jauktiem latvju-lībju novadiem. Robeža ar igauņiem sākās pie Burtnieku ezera un gāja pa Sedas upi līdz Ugaunijai, kur Cirgaļu, Zvārtavas un Gaujienas pagastu mežos un purvu salās, pa kreisi no Gaujas, palika Tālavas un pa labi sākās Gaujienas valsts robeža. Tālāk abām valstīm Gauja bij dabiska šķirtne līdz Lejasciemam, pie kam Gaujas ielokā pa kreisi palika viduslaiku dokumentos labi pazīstamais, plašais “Gaujas muižu” novads Sinoles pag., kuŗa robežas vēl 17.g.s. sagāja kopā ar Gulbeni. Jādomā, ka no Lejasciema pa Beļavas un Kalncempju pag. ezeriem un purviem Tālavas un Gaujienas, resp. Alūksnes valsts robežas stiepās līdz Aiviekstes baseinam, no kuŗas pa kreisi pie Lubānas ezera beidzās Gaujienas-Alūksnes valsts bīskapa daļa un līdz ar to Pliskavas meslu tiesa. Tā kā šai Latgales stūrī sadūrās Pliskavas, Polockas un Jersikas valsts robežas, tad te nevien 13.g.s., bet arī vēlāk notika asiņaini “zemes ķīviņi”, un robeža vairākkārt tika pārcelta. Dienvidos un rietumos Tālavai bij kopēja robeža ar Jersikas valsti, bet te zinām tikai dažus noteiktus punktus, proti: Cesvaini, Piebalgu, Jazavu un Cēsis.

Ja šo tēlojumu salīdzinām ar parasto, A.Bīlenšteina nodibināto schēmu par latgaļu robežām ap 1224.g., tad dabūjam šādu starpību: A.Bīlensteins nekā nezina un negrib zināt par 13.g.s. valstīm tag. Latgalē un Vidzemē. Tai vietā viņš pāri visai kartei raksta tīri etnisko cilts nosaukumu Lethigallia (Latgale), neievērodams, ka latgaļu cilts zeme bij polītiski organizēta vairākās valstīs un pavalstīs. Vienīgi ar Tālavu viņš taisa izņēmumu. Bet A.Bīlenšteina Tālava patiesībā ir tikai tālaviešu valsts ziemeļu gals, ko labi pazina un sīki aprakstīja Rubenes baznīckungs Indriķis. Šī Mazā Tālava viņam bij mīļa, jo līdz 1224.g. tā bij bīskapa Alberta valsts, kuŗas likteņi viņam ļoti rūpēja. Turpretim ordeņa polītiski ielenktā Lielā Tālava, kā vispār zobenbrāļu ieguvumi, chronistu neinteresēja. Bez tam, spriežot pēc Indriķa chronikā minētiem vietu vārdiem, arī viņa zināšanas par šo tālaviešu valsts galu bij ļoti mazas. Lielā Tālavā Indriķis ieradās tikai 1224.g. kā bīskapa sūtīts robežu komisārs.

Tālavas valsts centrs atradās Trikātā, kuŗā dzīvoja un nomira Tālivaldis. Chronists sauc viņu par Beverīnas pilskungu (XII.6), Trikātas provinces vecāko (XVII.2) un Tālavas Tālivaldi (XVIII.3). Šīs valsts galvas pilsēta Beverīna atradās Trikātā (XII.6, XV.7), pie kuŗas toreiz piederēja nevien Burtnieki, bet arī Valmiera. Ja chronists Tālavu sauc par zemi (terra), tad Trikātu viņš dēvē tikai par provinci (XVII.2); kādas bij citas Tālavas provinces, chronists nesaka. Šīs pavalstis pētniekam jāuzmin no 1224.g. dalāmās grāmatas un citiem avotiem. Bez šaubām tāda Tālavas pavalsts bij Rauna, par ko liecina nevien dižais Tanīsa pilskalns, bet arī tas ļoti svarīgais polītiskais fakts, ka Rīgas virsbīskaps netālu no šīs stiprās latvju pils 1262.g. cēla savu pili, kur parasti uzturējās 17 nedēļas gadā - no Miķeļiem līdz Sveču dienai. Raunā ierīkoja arī vienu no virsbīskapijas trim fogtijām. Ir taču pierādīts, ka vācieši Livonijā savus administrātīvos un militāros centrus bieži vien dibināja blakus mūsu senču pilīm.

Bet vai Beverīna tiešām bij Raunas Tanīsa kalns, ko 1927.g. centās aizstāvēt E.Brastiņš (Beverīnas pilsvieta, Aizsargs, 1927.g., nr.1-3), par to var būt dažādās domās. Kamēr nav pierādīts, ka Vācu ordeņa chronikas piļu sarakstā minētā “Beuerinc” nav kāda kļūda (Scriptores Rerum Livonicarum, I 865, piez.4), katram vēsturniekam jāatzīst, ka Beverīna pēc 1224.g. atradās Mazā Tālavā, un zobenbrāļi vēl kādu laiku to lietoja kā savu ordeņa pili. Tā kā Rauna bij bīskapa daļā, tad tā nevarēja būt Beverīna. Bet spriežot pēc šīs chronikas, Beverīna nebij arī ne Valmiera, ne Trikāta, jo tās abas šai piļu sarakstā nosauktas blakus Beverīnai. Tomēr pats pēdējais, šim jautājumam veltītais darbs atkal atgriežas pie prof. Fr.Baloža jau 1911.g. izteiktiem uzskatiem, ka Beverīna meklējama Kauguru pag. Pekas kalnā (H.Laakmann, Die Ymera, 151. Sitzungsberichte der Gelehrten Estnischen Gesellschaft, 1930. Tartu 1932). Diemžēl H.Lākmans nepazīst P.Abula darbu un viņa norādījumu uz ordeņa chronikas piļu sarakstu. Gŗūtības rada arī tas, ka pie Pekas kalna nav atrasti nekādi pierādījumi par pilsētas bijumu, lai gan tādus varētu gaidīt, ja apgalvojam, ka Beverīna bij Tālavas galvas pilsēta.

1224.g. dokuments savā trešā daļā nosaka territoriālās kvotes “Gaujienas zemē”. Šai daļā 1224.g. akts patiesi ir dalāmā grāmata, jo nekāda zemju apmaiņa te nenotiek. Dalīšanas princips izteikts vārdiem: “iepriekš teiktā kārtā” (praedicto modo); no tā jāsecina, ka līdzīgi Tālavai arī Gaujienā ordenis ieguva tikai vienu trešdaļu, bet bīskaps divas. Arī še ordeņa daļā nav minēts neviens vietu vārds, bet tā ir Gaujas koridora turpinājums starp Rīgas un Tērbatas bīskapijām - nevis ziemeļu, bet austrumu virzienā. Ja pirmā virzienā ordenim vēlāk tiešām izdevās visā pilnībā reālizēt savu polītiku un iegūt Igaunijā nepārtrauktu territoriju līdz pat Somu jūŗas līcim un Narvas upei, tad turpretim Gaujas koridora austrumu virziens nobeidzās kā maisā pie Pliskavas valsts krievu robežas un nepiepildījās ordeņa sapņi iekaŗot te jaunas zemes. Tā kā savā daļā ordenis uzcēla divas komturijas - Gaujienu un Alūksni, tad ir zināms pamats pieņemt, ka tās atbilst divām latviešu valstīm pirmsvācu laikos.

Tāpat kā Tālavā, arī Gaujienā bīskapa daļa apzīmēta tuvāk ar vietu vārdiem; ja tur to bij 12, tad še ir tikai 4. Jādomā, ka Gaujienas zemē bij pavisam 6 kunga valstis. Ja Gaujienas ordeņa daļa atradās Vidzemē, tad turpretim bīskapa tiesa iekrita Latgalē. Arī šai ziņā A.Bīlenšteins ļoti maldījās, meklēdams bīskapa Gaujienas un Alūksnes novadus Trikātes un Smiltenes draudzēs ap Abulu. Ar diezgan lielu ticamību ir iespējams identificēt šos 4 Gaujienas bīskapa valsts vietu vārdus. 1224.g. dokumentā minētā Berezne atbilst tagadējam Bērzpils pagastam Jaunlatgales apriņķī. Pornuwe laikam gan uzglabājusies tagadējā Purnavas ciema nosaukumā Liepnas pagastā (Jaunlatgales apriņķī), lai gan toreiz tā bij vesela valsts ap Viļaku kā savu centru. Turpretim divi pēdējie vārdi - Abelen un Abrene - varētu būt uzglabājusies Ludzas apriņķa Baltinavas pag. Ābeļavas un Abriņas ciemu nosaukumos, pie kam šie 13.g.s. minētie vietu vārdi attiecas uz plašāku novadu nekā tagad. Abrenes valsts centrs varētu būt bijis Augšpilī (krievu Višgorodā). Ka Purnava un Abelene (Ābeļava) jāmeklē Latgalē, tas izriet no Livonijas mestra 1416.g. 23.aug. ziņojuma virsmestram par ordeņa un virsbīskapa zemju apmaiņu, pie kam pirmais grib iegūt no otrā Swaneburg (Gulbeni), Abilen un Purnowe, kā arī Krustpils novadu līdz Daugavpils robežai.

Diemžēl, šos senās Gaujienas novadus Rīgas virsbīskaps nespēja nosargāt, un tie jau 14.-15.g.s. nonāca pa daļai krievu, pa daļai Vācu ordeņa rokās. Ar to sākās šīs senās latviešu zemes pārkrievošana (sal. Ziemeļlatgales atmoda, rakstu krājums V.Krasnā redakcijā, 27.-33.lp. Rīgā, 1935). Vispār, ordenim vēlāk Latgalē izdevās palielināt savu territoriju uz bīskapa valsts rēķina. Bez tam viņš ap 1263.g. ieguva še plašus novadus arī no bijušās Jersikas karaļvalsts virskunga, Polockas karaļa Konstantīna, proti: ap Lubānas ezeru un Rēzeknes komturiju. Diemžēl, līdzšinējais pētījumu stāvoklis vēl neatļauj skaidri noteikt, kur Latgalē sagāja kopā Jersikas, Gaujienas un Polockas valstu robežas.
_________________________________________________________

[*] Tekstā saglabāta autora lietotā latviešu valodas pareizrakstība. Labotas tikai acīmredzamas drukas kļūdas. Tekstā saglabāti autora izcēlumi. Tekstā sastopamie citāti vai atsevišķi vārdi svešvalodās atšķirībā no oriģināla šajā publikācijā doti kursīvā.

[1] Šī dokumenta Stokholmas tekstā attiecīgie vietu vārdi rakstīti šādi: Zlauka, Zirvegale, Jazowa. Pedējo vārdu daži vēsturnieki lasījuši kā Jarowa un Jarva.
__________________________________________________________

Publicēts: Sējējs. 1936. 2, 135.-141.lpp.; 4, 363.-374.lpp.

Skatīt arī šī raksta 1957.gadā pārstrādāto versiju - Švābe, A. Tālava. Grām: Švābe, A. Straumes un avoti. III sējums. Sakārtojusi Švābe, L. Lincoln (Nebraska): Pilskalns, 1965. 393 lpp.>179.-210.lpp

Pēdējie 10 komentāri
Ja ir interse par Beverinu, kura joprojam nav precizi atrasta, der palasities so saitu
http://www.sauleskoks.lv/kratuve/beverinas_ref_tezes.php
Tālavietis
22.07.2006, 10:26
#1
Ir ko teikt par šo rakstu? (1)
Atpakaļ
Reklāma
© 2005-2018 SIA VIETAS Top.LV Rambler Top100