11. maija agrā rītā ap pulksten pieciem pārplūdušais Tartaka ezers, kurā ūdens līmenis diennaktī bija pacēlies par divarpus metriem, pārrāva aizsargdambi. Brīvībā nokļuvušais ūdens ar skaļiem dārdiem gāzās Rudņas upītē, lai dotos tālāk uz Daugavu. Betona dambis, kurš vietējiem kalpojis arī kā tilts, salūza gabalos un iegāzās upē, atraujot no ārpasaules trīs lauku sētas viņpus upītes.
Vēsturiski daļa Tartaka ezera te atradusies jau izsenis un tam visapkārt bijis purvs, taču 1970. gadā Rudņas upītes iztekā tika uzbūvēts aizsargdambis, tāpēc ezers paplašinājās uz apūdeņotā purva rēķina. Aptuveni 30 hektārus lielā ezera gultne piederot pieciem īpašniekiem, tostarp 6 ha pieder Ūdrīšu pagastam. Viens no ezera gultnes īpašniekiem Eduards Vatmans pastāstīja, ka naktī viņa sieva pamodusies no milzīga trokšņa un saukusi vīru, lai viņš atslēdzot visas elektriskās iekārtas. Taču sākotnējais priekšstats par tuvojošos pērkona negaisu izrādījās maldīgs, jo dārdējis brīvībā izlauzies ezers. Eduards ar skumjām noraudzījās izzūdošajā ezerā, kas gadiem ilgi bijusi iecienīta makšķerēšanas un atpūtas vieta. Viņš stāsta, ka kādreiz zivju mazuļus šurp veduši no Astrahaņas, zivju ezerā bijis ka biezs. Lai karotu ar malumedniekiem, uzlicis plāksnīti „Makšķerēt aizliegts”. Zivis ķērušās brangas, reiz kāds uzņēmējs nespējis izvilkt 23 kg smagu karpu, taču vietējiem tā esot ierasta lieta.
Vēl pirms notikušās nelaimes ūdens upē bijis pacēlies par divarpus metriem un nonācis gandrīz līdz Eduarda mājām. Vakarā viņš atvēris slūžas un vēl pirms pusnakts pārbaudījis, taču ūdens bijis tik daudz, ka slūžas tomēr neesot izturējušas. Rīta pusē kopā ar kaimiņiem viņš no dūņām vilcis zivju mazuļus un metis upītē. Eduards skumji noteic, ka zivis neviens neglābs, jo tās paslēpušās dūņās, bet ūdens drīz izsīks, atstājot tās bezpalīdzīgi nosmokam. Cerību uz dambja atjaunošanu viņam neesot. „Ja jau Krāslavā ar tādu traci cēla tiltu, tad jau nu dambi tik nomaļā vietā neviens necels. Varbūt vienīgi kādu koka tiltu uztaisīs”, viņš saka. Vietējie pastāstīja, ka dambis te bijis jau pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, kad upītes krastā atradušās dzirnavas.
Speciālisti arī noskaidrošot patiesos dambja sagrūšanas iemeslus. Iespējams, dambis un slūžas nav tikušas pienācīgi koptas, bet varbūt tās bija morāli novecojušas, jo betona konstrukcijās pat neesot armatūras stieņu, kas to saturētu kopā. Ceturtdien Ūdrīšu pagastā notika ārkārtas sēde, kurā tika lemts par dabas stihijas seku likvidēšanu. Pret dabu cīnīties esot grūti, uzskata iedzīvotāji. Ja reiz šeit bijis purvs, iespējams, tam tur arī jāpaliek. E.Vatmans šajā situācijā tomēr nezaudē humora izjūtu un aicina mūs vēlreiz ciemos, lai iegādātos sapropeli, kura tagad ezerkrasta ļaudīm būšot atliku likām. Jāatzīst, ka ezera izsīkšana ietekmēs arī ūdensputnu dzīvi, jo tie jau paguvuši savīt ligzdas un sadēt olas. Atlikušos ūdens krājumus meklēja vairāki gulbji, kuri ir pastāvīgi ezera iemītnieki. Latgales zoodārza direktors Mihails Pupiņš atzīst, ka palīdzēt putniem vairs nevar un jācer, ka mazuļi vēl nebija paguvuši izšķilties, taču putniem vēl esot laiks no jauna savīt ligzdas un radīt pēctečus citā vietā. Vienīgie cietēji var izrādīties purva bruņurupuči, kuri mītot šādās vietās, tiem gan nāksies palīdzēt, pārceļot uz citu ūdenstilpni, tāpēc cilvēkus aicina būt atsaucīgiem. |
Ir ko teikt par šo rakstu? (0)
