logo
rus eng
Manas vietas
draugiem.lv
Reģistrēties
Kāpēc reģistrēties?
Aizmirsi paroli?
Ātrā pieeja
Naktsmītnes
Rezervējamās naktsmītnes
Pirtis
Ievērojamākās vietas
Pilis un muižas
Atpūta laukos
Telpas svinībām, banketiem
Restorāni, kafejnīcas
Atpūta pie ūdens
Muzeji
Naktsmītnes Rīgā
Informācijas centri
Teātri
Konferencēm un semināriem
Auto noma
Peintbola vietas
Pasākumu kalendārs
Augusts
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31
Septembris
1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
Rezervē ar atlaidi!
Šobrīd Vietas skatās 98
Viesi - 98
Reģistrētie lietotāji - 0
Sadarbībā ar
Booking
Krievijas Tūrisma Industrijas Savienības Baltijas nodaļa
Worldofbmx.com
Autoorientēšanās
Latvijas Viesn
Slovākijas ceļvedis
Dabas retumu kr
Vidzemes t
Sazinies ar Vietas*lv!
Tālrunis: +371 29111411
e-pasts: [email protected]
Skype vietas_lv
Twitter: vietas
IESAKI ŠO SATURU CITIEM!
Raksti > Personības

Jānis Čakste (1859-1927)

13.05.2005
Skatīts 20807 reizes
Satversmes sapulces prezidents, pirmais Latvijas Republikas prezidents.

   Dzimis Lielsesavā 1859.gada 14.septembrī, 1882.gadā beidzis Jelgavas ģimnāziju, 1886.gadā - Maskavas universitātes juridisko nodaļu. Tajā pašā gadā J.Čakste sāka strādāt par sekretāru Kurzemes guberņas prokuratūrā, bet 1888.gadā - par advokātu Jelgavā. Aktīvi iesaistījās Jelgavas sabiedriskajā dzīvē, tādēļ tika ievēlēts par triju lielāko latviešu biedrību priekšnieku. 1895. gadā panāca, ka 4. dziesmu svētki tiek sarīkoti Jelgavā, daļēji tos finansējot.
1905.gadā piedalījās Latvijas autonomijas projekta izstrādē, bet 1906.gadā tika ievēlēts pirmajā Krievijas Valsts Domē kā pārstāvis no Kurzemes. Pēc tās atlaišanas, J.Čakste bija to 166 deputātu vidū, kas parakstīja tā saukto Viborgas uzsaukumu, kurā pilsoņi tika aicināti nemaksāt nodokļus un nedot rekrūšus līdz otrās Domes sasaukšanai; par to viņu notiesāja uz trim mēnešiem cietumā.  1915.gadā J.Čakste pārcēlās uz Tērbatu, kur kopā ar citiem latviešiem nodibināja Latviešu bēgļu centrālkomiteju un 1917.gadā kļuva par tās priekšsēdētāju. 1917. g sākumā viņš devās uz ārzemēm, lai propagandētu Latvijas neatkarības ideju; tur sarakstīja brošūru "Die letten und ihre Latvija". 1918.gadā Tautas padome ievēlēja J.Čaksti par priekšsēdētāju. Šā paša gada nogalē viņš ārzemēs organizēja Latvijas diplomātisko korpusu, vadīja Latvijas delegāciju Parīzes miera konferencē, kurā tika prasīta Latvijas neatkarības atzīšana.
1919.gada jūlijā J.Čakste atgriezās Latvijā un vadīja Tautas padomi. Satversmes sapulce viņu ievēlēja par prezidentu, un saskaņā ar Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumiem viņš vienlaikus veica Valsts prezidenta un armijas augstākā virspavēlnieka funkcijas. Pirmā un otrā Saeima J.Čaksti ievēlēja par Valsts prezidentu. Ar savu darbības stilu J.Čakste radīja Valsts prezidenta amata autoritāti, publicēja 402 likumus un apžēloja 549 notiesātos.

Biogrāfija
Jānis Čakste bija zemgalietis, dzimis Jelgavas apriņķī, Lielsesavas Čakstu-Zirņu mājās 1859.gada 14.septembrī. Tēvs Krišjānis bija lauksaimnieks. Pamatizglītību Jānis Čakste ieguva Annas elementārskolā, pēc tam mācījās Jelgavas ģimnāzijā, kur rosīgi piedalījās latviešu skolēnu vakaros ar referātiem. Ģimnāzijas laikā uz jauno Čaksti lielu iespaidu atstāja Kurzemes mazgruntnieku dedzīgs organizētājs un Baltijas Zemkopja izdevējs un redaktors Māteru Juris.

1882.gadā, 23 gadu vecumā, beidzis ģimnāziju, Čakste devās uz Maskavu, kur iestājās Maskavas universitātes juridiskajā nodaļā, ko beidza 1886.gadā. Studiju laikā viņš nodibināja Maskavas latviešu studentu biedrību, no kuras vēlāk radās studentu biedrība Austrums un korporācija Fraternitas Moscoviensis.  Studiju laikā kopā ar Krišjāni Valdemāru, Frici Brīvzemnieku  un citiem rosīgi organizēja Maskavas latviešu vakarus, kuriem bija liela sabiedriska, kulturāla un nacionāla nozīme. Studiju laikā Jānis Čakste pētnieciskos mēģinājumos pievērsās senajām Kurzemes un Zemgales hercogistes kolonijām, sevišķi Tobago.

Tūlīt pēc studiju beigām, 1886.gadā, Jānis Čakste iestājās jaundibinātajā Kurzemes guberņas prokuratūrā par sekretāru. Tomēr birokrātiskais dienests Čakstem nepatika, un viņš ātri atstāja šo ierēdņa karjeru, lai varētu būt neatkarīgs. Čakste sāka darboties par advokātu Jelgavā, kas bija nozīmīgs kultūras un sabiedriskās dzīves centrs. Čakste aktīvi sāka darboties latviešu sabiedriskajā dzīvē un jau 1887.gadā kļuva Jelgavas latviešu biedrības priekšnieks. Čakste noorganizēja zemkopības nodaļu, kas vēlāk izveidojās par Jelgavas lauksaimniecības biedrību, un izveidoja arī vairākas citas biedrības. Čakste aktīvi darbojās arī Kurzemes biškopju biedrībā un Latviešu Sarkanā Krusta komitejā. Kā jurists Čakste sagatavoja jauno biedrību statūtus.

Jānis Čakste aktīvi darbojās arī latviešu sabiedrības apvienošanas jomā. Šo darbu  sekmēja kopš 1888.gada Jelgavā iznākošais laikraksts Tēvija, kas kļuva par Kurzemē visvairāk lasīto nedēļas laikrakstu. Kopš 1889.gada  Čakste bija Tēvijas redaktors un asi apkaroja muižnieku privilēģijas. Kā mazgruntnieku delegātu vadonis viņš piedalījās vairākās sanāksmēs, kuras sasauca Krievijas valdība agrārjautājumu apspriešanai.

Latviešu kultūras dzīvē liela loma bija IV Latviešu Vispārējiem Dziesmu svētkiem, kas notika Jelgavā 1895.gada 15.-18.jūnijā. Dziesmu svētki bija ne tikai kulturāla, bet arī politiska demonstrācija. Tās galvenais organizētājs un daļēji arī finansētājs bija Jānis Čakste.

Čakste bija aktīvs arī 1905.gada revolūcijas laikā. Šajā laikā viņš piedalījās Latvijas autonomijas projekta izstrādāšanā. 1906.gada aprīlī Čaksti ievēlēja par deputātu jaunajā Krievijas Domē kopā ar Jāni Kreicbergu, Arvīdu Brēmeni, Jāni Ozoliņu un Franci Trasūnu. Domē Latvijas deputāti darbojās liberālajā kadetu frakcijā. Kad 1906.gada jūlija sākumā Krievijas cars Nikolajs II I Valsts domi atlaida, Čakste kopā ar citiem demokrātiskiem deputātiem pret to protestēja t.s. Viborgas uzsaukumā Somijā. Par to 1908.gada vasarā Čaksti uz 3 mēnešiem ieslodzīja Jelgavas cietumā. Tas laupīja viņam iespēju kandidēt II Valsts domes vēlēšanās, kā arī maksāja Tēvijas redaktora posteni. Jāatzīmē, ka I Valsts domes darbības laikā Čakste iesniedza likumprojektu, kas paredzēja Baltijas baznīcu zemes atsavināšanu un piešķiršanu rentniekiem.

Sākoties I Pasaules karam 1914.gada augustā, Jānis Čakste atjaunoja Jelgavas Sarkanā Krusta komitejas darbību, ierīkojot lazareti 100 ievainotiem karavīriem un vācot ziedojumus frontinieku vajadzībām. Jau kara trešajā dienā Čakste sapulcēja savā dzīves vietā Jelgavā dzīvojošos latviešu virsniekus un ārstus un patriotiskā uzrunā pauda cerību, ka karš var radīt iespēju latviešiem iegūt zināmas brīvības. Saistībā ar divu Daugavgrīvas latviešu bataljonu izšķīrēju lomu Jelgavas aizsargāšanā Čakste 1915.gada maijā  organizēja patriotisku manifestāciju, kas radīja pamatu asai Kurzemes muižniecības maršala denunciācijai Krievijas ķeizara galmā.

Vāciešiem ieņemot Kurzemi, Čakste kopā ar ģimeni (No Piebalgas nākusī sieva Justīne (dzim. Vesere) un deviņi bērni) pārcēlās uz Tērbatu, kur viņu ievēlēja par vietējās bēgļu komitejas priekšnieku. 1915.gada 30.-31.augustā Pēterpilī notikušajā latviešu bēgļu kongresā Čakste piedalījās Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas dibināšanā un tika ievēlēts par tās priekšnieka vietnieku. 1917.gada 28.martā, pēc šīs centrālkomitejas priekšsēdētāja Viļa Plutes-Olava nāves, Čaksti izraudzīja par viņa darba turpinātāju.

1917.gada 7.maijā Čaksti ievēlēja par Kurzemes zemes kongresa priekšsēdētāju Tērbatā, un drīz pēc tam viņu iecēla par Kurzemes guberņas komisāru. Kā tāds viņš vēlāk pārcēlās uz Kazaņu. Pirms revolūcijas Čakste kopā ar Kreicbergu devās ceļā uz Savienotajām Valstīm latviešu interešu aizstāvēšanai, bet jau Stokholmā viņus pārsteidza ziņa par revolūciju. Stokholmā Čakste laida klajā vērtīgu pārskatu "Die Letten und ihre Latvia: Eine lettische Stimme" ("Latvieši un viņu Latvija: kāda latvieša balss"). Tajā Čakste deklarēja: "Latvju tauta grib pasargāt savu tēviju Latviju, panākt neierobežotu iespēju un brīvību noteikti vadīt Latvijā savu nacionālo, kulturālo un ekonomisko attīstību."

Sākot darboties Latviešu Pagaidu Nacionālajai Padomei 1917.gada rudenī, Jānis Čakste sāka darboties tās ārlietu nodaļā, kur izstrādāja memorandu tekstus iesniegšanai rietumu sūtniecībām Pēterpilī un protestēja pret vācu aneksijas plāniem Baltijā. 1918.gada 26.-28.jūnijā Čakste jau pagrīdes apstākļos vadīja Nacionālās padomes 3. sesiju. 1918.gada 17.novembrī Jāni Čaksti, kas tajā laikā mita savās lauku mājās "Aučos" Jelgavas apriņķī, vienbalsīgi ievēlēja par Latvijas Tautas padomes priekšsēdētāju. Ar telegrammu viņu uzaicināja ierasties uz Latvijas republikas proklamēšanas aktu 18.novembrī, bet ziņa pienāca ar nokavēšanos, tāpēc proklamēšanas aktu atklāja viņa biedrs, vēlāk otrais Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals, bet ar valdības deklarāciju nāca klajā vēlākais ceturtais Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis.

1919.gada pirmo pusi Jānis Čakste pavadīja Parīzē ārpolitiskos uzdevumos kā jaunās valdības interešu aizstāvis Parīzes miera konferencē, lieliski sadarbojoties ar visu virzienu pārstāvjiem. Čakste izstrādāja arī reparāciju pieprasījumu no Vācijas, tomēr tas neguva Sabiedroto atbalstu. F.Cielēns liecina: "Viņš neuzbāzās ar savu oficiālo autoritāti, nesteidzās pirmais izteikt savas domas kādā jautājumā, bija apbrīnojams priekšsēdis, kas pārrunas lietderīgi vadīja racionālā darba gultnē, vienmēr ieturēdams vienotības garu un simpātiskas attieksmes ar visiem delegācijas locekļiem." Atgriežoties Latvijā, Čakste 21.jūnijā delegācijas vadību nodeva ārlietu ministram Z.Meierovicam. 13.jūlijā J.Čakste Rīgā pārņēma Tautu padomes sēžu vadību. Tajā laikā J.Čakste politiski piederēja pie Zemnieku savienības, no kuras tomēr drīz aizgāja, nevarot samierināties ar Kārļa Ulmaņa valdonīgo  partijas vadības stilu.

Jāņa Čakstes akadēmiskā darbība, kura sākās ar Latvijas Augstskolas dibināšanos 1919.gada septembrī, ir mazāk zināma. Čakste aktīvi piedalījās Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes izveidošanā, studiju programmu un plānu izstrādāšanā, kā arī mācību spēku izraudzīšanā. Čakste docenta statusā bija arī pirmais starptautisko publisko tiesību kursa pasniedzējs augstskolā. 1919.gada 14.novembrī viņu iecēla par profesoru. Virsnieku kursos Jānis Čakste bez atlīdzības lasīja valststiesību lekciju kursu. Atzīmējot augstskolas piecu gadu jubileju, 1924.gada 28.septembrī viņam piešķīra Dr. jur. honoris causa (goda doktora) grādu.

1920.gada 1.maijā Jāni Čaksti ar 83 balsīm ievēlēja par Latvijas pirmā parlamenta - Satversmes sapulces priekšsēdētāju (sociāldemokrātu izvirzītais J.Rainis ieguva 48 balsis).

1922.gada 7.novembrī pēc satversmes pieņemšanas notika oficiālās Latvijas Republikas Valsts prezidenta vēlēšanas. Jāni Čaksti ievēlēja otrajā kārtā ar 92 balsīm, 6 atturoties. Čakste šajā laikā jau bija Demokrātiskā centra vadītājs. Valsts prezidenta amatā Čaksti ievēlēja 63 gadu vecumā. Viņa uzdevumos ietilpa jaunās Latvijas valsts reprezentācija. Čakste apzinājās, ka demokrātiskas un mazas valsts prezidents nedrīkst pārspīlēt ceremonijas ar samākslotu teatrālismu, lai nekļūtu komisks, bet nedrīkst arī pārstāvēt savu republiku ar nolaistu galvu, vienkāršām manierēm un pašapziņas trūkumu, jo tad viņu un viņa valsti necienīs ne zemes iedzīvotāji, ne ārzemju pārstāvji, un laikabiedri liecina, ka viņam bija izdevies atrast zelta vidusceļu.

1925.gada 6.novembrī  - nākamajās prezidentūras vēlēšanās - bija izvirzīti jau trīs kandidāti: sociāldemokrāts Rainis, no Zemnieku savienības - K.Ulmanis un no Demokrātiskā centra - Jānis Čakste. Pirmajā balsojumā, vienam atturoties, viņi saņēma attiecīgi 33, 32 un 29 balsis. Pēc tam sociāldemokrātu frakcija Raiņa kandidatūru noņēma. Otrajā kārtā, trim deputātiem atturoties, Čakste ieguva 60 balsis, Ulmanis - 31.

Savas prezidentūras laikā - no 1922.gada 14.novembra līdz 1927.gada 14.martam - Jānis Čakste parakstīja un izsludināja 402 Saeimas pieņemtos likumus, trīs likumus nosūtīja atpakaļ otrreizējai caurlūkošanai; saskaņā ar Satversmē piešķirtajām tiesībām apžēloja 549 personas un vienīgā reize, kad saņēma sabiedrības pārmetumus, bija 1926.gada aprīlī, kad apžēloja un atbrīvoja no cietuma par valsts nodevību notiesāto Andrievu Niedru, kaut gan izraidīja viņu trimdā. Čakstes laikā Latvijā mainījās septiņas valdības, un viņš bija tas, kas nominēja vispiemērotākos politiķus Ministru kabinetu sastādīšanai.
Čakste ļoti lielu uzmanību pievērsa ārlietām. Viņš pieprasīja, lai Latvijas sūtņi, atgriežoties no ārzemēm, vispirms ar saviem ziņojumiem dodas pie viņa, nevis ārlietu ministra, pats rūpīgi iepazinās ar saņemto informāciju un dažkārt pat ierosināja konkrētas kandidatūras sūtņu amatiem, kā arī centās panākt, lai diplomātiskajā korpusā strādātu vispiemērotākie un spējīgākie darbinieki.

Savas prezidentūras laikā viņš devās divās valsts vizītēs. 1925.gada 23.-25.februārī Jānis Čakste Tallinā tikās ar Igaunijas Valsts prezidentu Jirī Jāksonu. Tā paša gada maijā notika atbildes vizīte Rīgā un, lai gan šo sarunu nobeigumā abas valstis nekādus līgumus neparakstīja, vizītes manāmi kliedēja robežu jautājumu dēļ radušos spriedzi abu tautu starpā. 1926.gada 15.-16.maijā  Čakste bija valsts vizītē Somijā, kur Helsinkos tikās ar Somijas Valsts prezidentu Lauri Relanderu. Atbildes vizīte Latvijā notika tā paša gada 21.-24.jūnijā.

Laikabiedri Čaksti raksturo kā ārkārtīgi darbīgu, lojālu un patriotisku politiķi, izcilu diplomātu, miermīlīgu, erudītu un saprotošu cilvēku. Čakste lielu vērību pievērsa jaunatnei, īpaši atbalstīja skautu organizāciju, ļoti rūpējās arī par karavīru labklājību, sekoja armijas uzbūvei un vajadzībām. Jānis Čakste nebija partejisks, korupciju un kliķes gara ieviešanos sabiedriskajā dzīvē viņš uzskatīja par vienu no sabiedrības lielākajām problēmām.

Vēl 1927.gada 1.janvārī Čakste mundri pieņēma Jaungada apsveicējus, bet jau 14.martā nomira 68 gadu vecumā. Jāņa Čakstes bērēs piedalījās ap 150 tūkstoši pavadītāju, viņā kapavieta Meža kapos ir kļuvusi par simbolisku latviešu saikni ar pagātni un patriotisku demonstrāciju vietu.

Saistītie objekti (skatīt kartē)
Ir ko teikt par šo rakstu? (0)
Atpakaļ
Reklāma
© 2005-2020 SIA VIETAS Top.LV Rambler Top100