logo
rus eng
Manas vietas
draugiem.lv
Reģistrēties
Kāpēc reģistrēties?
Aizmirsi paroli?
Ātrā pieeja
Naktsmītnes
Rezervējamās naktsmītnes
Pirtis
Ievērojamākās vietas
Pilis un muižas
Atpūta laukos
Telpas svinībām, banketiem
Restorāni, kafejnīcas
Atpūta pie ūdens
Muzeji
Naktsmītnes Rīgā
Informācijas centri
Teātri
Konferencēm un semināriem
Auto noma
Peintbola vietas
Pasākumu kalendārs
Marts
25 26 27 28 29 30 31
Aprīlis
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30
Rezervē ar atlaidi!
Šobrīd Vietas skatās 379
Viesi - 379
Reģistrētie lietotāji - 0
Sadarbībā ar
Booking
Krievijas Tūrisma Industrijas Savienības Baltijas nodaļa
Worldofbmx.com
Autoorientēšanās
Latvijas Viesn
Slovākijas ceļvedis
Dabas retumu kr
Vidzemes t
Sazinies ar Vietas*lv!
Tālrunis: +371 29111411
e-pasts: [email protected]
Skype vietas_lv
Twitter: vietas
IESAKI ŠO SATURU CITIEM!
Raksti > Personības

Edvards Virza (1883 - 1940)

09.05.2005
Skatīts 47028 reizes
Edvarta Virzas personība un darbi vairāk nekā četrdesmit pēckara gadus bija noklusēti. Par viņu nerakstīja, viņa darbus neizdeva, taču Virzas grāmatas tika meklētas, par tām diskutēja, jūsmoja. Tikai pēc 1985. gada beidzot atļāvās atklāti un nopietni runāt arī par vienu no visizcilākajiem un vislatviskākajiem mūsu literatūras dižgariem - par Edvartu Virzu.

Edvarts Virza, īstajā vārdā Jēkabs Edvarts Liekna, ir zemgalietis. Viņš dzimis 1883. gada 27.decembrī Emburgas (Salgales) pagasta Rāceņos (mātes dzimtas mājas).

Tēva Jura Lieknas rokām klausīja gan arkls, gan vijole. Māte Anna Vīgante bija liela dainotāja un dancotāja. Abi vecāki bija turīgu Zemgales saimnieku dzimtas atvases.
Edvarts bija vecākais no Lieknu ģimenes deviņiem bērniem. Edvarta māsas – Emīlija un Zelma – vēlāk bija skolotājas, bet Valdis, Alīda, Valija, Kārlis, Ādolfs un Artūrs kļuva par lauksaimniekiem.
Vecākiem piederēja turīgas lauku mājas. Virzas dzimtajām mājām ir sena vēsture, bet tuvinieki - vitāli un mākslinieciski apdāvināti cilvēki. Īpaši jāuzsver vecvecāku loma dzejnieka bērnībā. Vectēvam Pēterim piemita bohēmiska daba un stāstītāja talants. Savukārt vecāmāte Anna bija tautas ticējumu, burvību, leģendu zinātāja. No viņas dzejnieks pārmantojis interesi par etnogrāfisko un mistisko. Virzas vecāki savu dzimtas māju saņem jau kā noteiktu dzīves, materiālu un tikumisku vērtību. Pārticību dzimtā no paaudzes uz paaudzi nodrošinājusi darba mīlestība un sīksta izturība.

 Edvarts mācījās Salgales pagasta skolā un Bauskas pilsētas skolā. Mācījās labi un jau skolas gados bija guvis labu literāru skolu. Šajā laikā Virza sevišķi aizrāvās ar Puškina dzeju, to zināja no galvas un daudz deklamēja. Bauskas pilsētas skolu Edvarts Virza beidza 1901. gadā, un tad viņš atgriezās mājās. Šajā gadā dzejnieka tēvs manto Billītes (savas dzimtas mājas), uz kurieni tad arī pārceļas Lieknu ģimene. Materiālie apstākļi ir tik tālu uzlabojušies, ka Edvarts var palikt mājās un nodoties literatūrai.

    1902. gadā viņš uzsāk mācības Rīgas pasta - telegrāfa skolā. Bet monotonais darbs viņam nepatīk, un viņš no skolas izstājās. 1904. gadā Edvarts dodas uz Maskavu un klausās lekcijas jurisprudencē un tautsaimniecībā. Maskavā Edvarts pavada tikai gadu, un jau 1905. gadā viņš atgriezās Billītēs.  


    Dzīvodams dzimtas mājās, pašmācības ceļā apguva franču valodu. Šajā laikā viņš pastiprināti sāka pētīt franču un krievu simbolistu un dekadentu dzeju, sāk arī sacerēt to pats. Edvarts Virza sevi latviešu literatūrā vispirms piesaka kā dzejnieks. 1906. gadā Virzas pirmie dzejoļi sāk parādīties žurnālā „Dzelme”. Pirmā publikācija ir dzejoļu cikls „Nakts dziesmas”, kuru ievada moto: „Cik pasaule ir dziļa, To nakts tik zināt drīkst.” 1907. gadā tiek izdots viņa pirmais dzejoļu krājums „Biķeris” (plašāk par krājuma tapšanu sk. „Edvarta Virzas daiļrade” „Mīlas lirika”), ko dēvē par pirmo erotiskās dzejas krājumu latviešu valodā. Un neviens nešaubījās, ka latviešu literatūrā ienākusi jauna, spēcīga personība.

 Gadi līdz Pirmajam pasaules karam ir šaubu, iekšēju konfliktu, sava dzejas stila meklējumu laiks. Tas ir arī laiks, kad jaunais dzejnieks jūtas vientuļš, jo viņu atbalsta tikai tuvākie draugi – V. Eglītis un V. Dambergs. Arī šajā laikā Edvarts Virza ļoti rūpīgi studē franču dzeju.

Karam sākoties, visa dzimta pošas bēgļu gaitām, bet kāda nomaldījusies lode 1915. gada vasarā nogalina Edvarta māti.
No 1915. līdz 1922. gadam top Virzas tēlojumi, kas vēlāk ievietoti krājumā „Zaļā Zemgale” (izdots 1923.).
 1916. gadā Edvarts Virza iestājās karadienestā – strēlnieku 5. Zemgales pulkā, kuru komandēja Jukums Vācietis. Šajā laikā viņš ieguva pulka dzejnieka slavu, kurš uzrakstījis ne vienu vien dzejoli par saviem cīņu biedriem.
1917. gadā, ienākot vācu frontei Latvijā, Virza atkāpjas un Krieviju un apmetas Pēterburgā. Šeit, lai darītu zināmu Sabiedrotajiem par krievu karaspēka postījumiem Vidzemē un Zemgalē, top publicistiski kaismīgs un dziļi analītisks raksts „Izpostītā Latvija” par Vācijas un Krievijas karu Baltijas telpā, par latviešu karavīru bezjēdzīgo varonību, cīnoties svešā armijā. Šo rakstu Virza tulko arī franču valodā, lai plašāku starptautisko sabiedrību informētu par baltiešu traģiku. Rakstā „Izpostītā Latvija” autors izvirza arī Latvijas neatkarības ideju.
    Šajā gadā, kad četros kara gados izpostīto zemi ir sadalījuši divu lielvalstu karaspēki, kad notikusi traģiskā strēlnieku šķelšanās, kad liela daļa tautas izklīdināti bēgļu gaitās, Virza raksta:
    „Nava stāsta skumjāka kā stāsts par Latviju, kura, atstāta no draugiem un uzvarēta no ienaidniekiem, izpostīta un gandrīz bez dzīvības, guļ pie pasaules lielceļa, kas iet no vakariem uz rītiem.”
 1918. gadā Virza tiek demobilizēts, un viņš dodas atpakaļ uz Latviju.

 Latvijas valsts tapšanas laikā nepārvērtējamo nozīme bija tā laika presei. Tā bija tautas vienotāja, tautas garīgo un sabiedrisko centienu paudēja, kā arī iedvesmotāja. Laikrakstu veidošanā aktīvi līdzdarbojās daudzi pazīstami literāti, piemēram, Kārlis Skalbe, Jānis Akuraters u.c. Arī Edvarts Virza bija viens no tiem literātiem, kas līdzdarbojās vairākos to gadu preses izdevumos. Viņš kaismīgi iestājās par tautas vienotību, bezkompromisa cīņu, kas vienlaikus bija arī cīņa par nacionālo kultūru. Laikrakstos tika publicēti Virzas raksti un dzejoļi – neviltoti, patosa un gaišas ticības piesātināti. Tie aicināja ikkatru mīlēt savu tēvzemi un ienīst ienaidnieku, tie drošināja neticīgos un vērsās pret izlīdzējiem.
Būdams klāt Latvijas vistumšākajos un kritiskākajos brīžos, Virza (arī J. Akuraters un K. Skalbe) kopā ar pagaidu valdību 1919. gada janvārī atstāj Rīgu un dodas uz Liepāju. Tur viņš strādā laikrakstā „Latvijas Sargs”. Bet šī paša gada pavasarī, kad no Latvijas brīvvalsts Kurzemē bija atlicis tikai kuģis Liepājas ostā, uz kura patvērās pagaidu valdība, un kad gandrīz visa Vidzeme un Latgale bija lielinieku armijas ieņemta, Edvarts Virza no Liepājas caur Rēveli (Tallinu) devās uz vienīgo tolaik vēl brīvo Latvijas pilsētu – Valku. Tur kopā ar O. Nonācu un J. Janševski E. Virza dibina dienas laikrakstu „Tautas Balss”. Savā īsajā pastāvēšanas laikā šis laikraksts kļūst par savdabīgu vēl nesalauztās Latvijas brīvības simbolu.


 Divdesmit Latvijas Republikas gadi ir arī Edvarta Virzas literārās darbības ražīgākie gadi.

1918. gada rudenī Virza pārnāk dzīvot uz Rīgu (no Valkas) un strādā laikraksta „Latvijas Kareivis” redakcijā, kurā strādāja arī tādi zināmi literāti kā Viktors Eglītis, Aleksandrs Grīns.

1919. gada rudenī Melngalvju namā dzejnieks ieraudzīja melnīgsnēju dāmu – dzejnieci Elzu Stērsti. 1920. gadā Virza saraksta poēmu „Marselīne Nevermore”, ko veltī Elzai Stērstei. Šī poēma uzrakstīta ar sapņu vieglumu un apdzied visšķīstāko mīlestību. 1920. gada 17. oktobrī abi dzejnieki apprecas. Pēc kāda laika, 1922. gadā, viņu ģimenē ienāk meita, mazā Amarillis, kurai tēvs veltījis vairākus dzejoļus.

Saistītie objekti (skatīt kartē)
Ir ko teikt par šo rakstu? (0)
Atpakaļ
Reklāma
© 2005-2024 SIA VIETAS Top.LV Rambler Top100