Raksti > Personības | |||||||
Edvards Virza (1883 - 1940) | |||||||
09.05.2005 | |||||||
Edvarta Virzas personība un darbi vairāk nekā četrdesmit pēckara gadus bija noklusēti. Par viņu nerakstīja, viņa darbus neizdeva, taču Virzas grāmatas tika meklētas, par tām diskutēja, jūsmoja. Tikai pēc 1985. gada beidzot atļāvās atklāti un nopietni runāt arī par vienu no visizcilākajiem un vislatviskākajiem mūsu literatūras dižgariem - par Edvartu Virzu. | |||||||
Edvarts Virza, īstajā vārdā Jēkabs Edvarts Liekna, ir zemgalietis. Viņš dzimis 1883. gada 27.decembrī Emburgas (Salgales) pagasta Rāceņos (mātes dzimtas mājas). Tēva Jura Lieknas rokām klausīja gan arkls, gan vijole. Māte Anna Vīgante bija liela dainotāja un dancotāja. Abi vecāki bija turīgu Zemgales saimnieku dzimtas atvases. Edvarts mācījās Salgales pagasta skolā un Bauskas pilsētas skolā. Mācījās labi un jau skolas gados bija guvis labu literāru skolu. Šajā laikā Virza sevišķi aizrāvās ar Puškina dzeju, to zināja no galvas un daudz deklamēja. Bauskas pilsētas skolu Edvarts Virza beidza 1901. gadā, un tad viņš atgriezās mājās. Šajā gadā dzejnieka tēvs manto Billītes (savas dzimtas mājas), uz kurieni tad arī pārceļas Lieknu ģimene. Materiālie apstākļi ir tik tālu uzlabojušies, ka Edvarts var palikt mājās un nodoties literatūrai. 1902. gadā viņš uzsāk mācības Rīgas pasta - telegrāfa skolā. Bet monotonais darbs viņam nepatīk, un viņš no skolas izstājās. 1904. gadā Edvarts dodas uz Maskavu un klausās lekcijas jurisprudencē un tautsaimniecībā. Maskavā Edvarts pavada tikai gadu, un jau 1905. gadā viņš atgriezās Billītēs.
Gadi līdz Pirmajam pasaules karam ir šaubu, iekšēju konfliktu, sava dzejas stila meklējumu laiks. Tas ir arī laiks, kad jaunais dzejnieks jūtas vientuļš, jo viņu atbalsta tikai tuvākie draugi – V. Eglītis un V. Dambergs. Arī šajā laikā Edvarts Virza ļoti rūpīgi studē franču dzeju. Karam sākoties, visa dzimta pošas bēgļu gaitām, bet kāda nomaldījusies lode 1915. gada vasarā nogalina Edvarta māti. Latvijas valsts tapšanas laikā nepārvērtējamo nozīme bija tā laika presei. Tā bija tautas vienotāja, tautas garīgo un sabiedrisko centienu paudēja, kā arī iedvesmotāja. Laikrakstu veidošanā aktīvi līdzdarbojās daudzi pazīstami literāti, piemēram, Kārlis Skalbe, Jānis Akuraters u.c. Arī Edvarts Virza bija viens no tiem literātiem, kas līdzdarbojās vairākos to gadu preses izdevumos. Viņš kaismīgi iestājās par tautas vienotību, bezkompromisa cīņu, kas vienlaikus bija arī cīņa par nacionālo kultūru. Laikrakstos tika publicēti Virzas raksti un dzejoļi – neviltoti, patosa un gaišas ticības piesātināti. Tie aicināja ikkatru mīlēt savu tēvzemi un ienīst ienaidnieku, tie drošināja neticīgos un vērsās pret izlīdzējiem.
1918. gada rudenī Virza pārnāk dzīvot uz Rīgu (no Valkas) un strādā laikraksta „Latvijas Kareivis” redakcijā, kurā strādāja arī tādi zināmi literāti kā Viktors Eglītis, Aleksandrs Grīns. 1919. gada rudenī Melngalvju namā dzejnieks ieraudzīja melnīgsnēju dāmu – dzejnieci Elzu Stērsti. 1920. gadā Virza saraksta poēmu „Marselīne Nevermore”, ko veltī Elzai Stērstei. Šī poēma uzrakstīta ar sapņu vieglumu un apdzied visšķīstāko mīlestību. 1920. gada 17. oktobrī abi dzejnieki apprecas. Pēc kāda laika, 1922. gadā, viņu ģimenē ienāk meita, mazā Amarillis, kurai tēvs veltījis vairākus dzejoļus. |