Kad māju ļaudis bija savas druvas un iedzīvi aplīgojuši, tie gaidīja ierodamies jāņubērnus. Katrs, kas Jāņu vakarā atnāca no citām mājām, bija jācienā ar Jāņu sieru un alu. Jāņubērniem atkal no savas puses jāvēl laimes kā Jāņatēvam, tā Jāņamātei: labu ražas briedumu un labu veselību. Saulei atstājot augstāko vietu debesu lokā, atstājot vasaras saulgriežus, sākās augļu brieduma laiks, kur vajadzēja cilvēkam nākt palīgā ar dažādām izdarībām, veicinot ziedu pārvēršanos augļos. Viena no šādām darbībām bija jāņuzāļu sanešana sētā, kūtī un istabā, jo Jāņu naktī atveras zeme ar savām bagātībām, ar savu lielo veģetatīvo spēku, kas nes briedumu dzīvajai radībai un augiem. Tādēļ īsta jāņubērna pienākums bija nākt ar jāņuzālēm.
Jo lielāks pulks jāņubērnu nāca, jo vairāk tie šķiet ienesam mājā labumu. Tālu ceļu nākušo jāņubērnu zāles un darbība skaitījās vissvētīgākās. Vispār ticēja, ka jāņubērni ienes mājās spēkus, kas rosina un veicina auglību, un tādēļ Jāņu vakarā tos labprāt gaidīja ik sētā.
Līgotāju baram - jāņubērniem - pa priekšu gāja dziedātāja - dziesmu teicēja. Jāņubērnu barā tā bija svarīgākā persona - barvede. Viņa zināja un izsauca katrā brīdī un apstākļos vajadzīgās dziesmas. Ar dziesmu vārdiem notika visa sarunāšanās - paskaidrojumi, jautājumi un atbildes. Bijušas pat tādas dziedātājas, ka visu nakti varējušas dziesmas teikt, un tad vēl palikušas neizteiktas. |