Visvairāk izplatītā tradīcija ir jāņuguns dedzināšana. To parasti dedzināja kāda augstāka kalna galā, lai liesmas apspīdētu plašu apkārtni, ietekmētu laukos auglību un pasargātu no visādiem ļaunumiem un slimībām. Ja kāds bija slims, tad to nesa pie jāņuguns, lai arī vārgo apspīdētu dzīvinātājas liesmas. Dažās vietās (Zemgalē) jaunieši aizdedzināja lāpas un skrēja pa laukiem, vicinādami tās kā auglības un aizsardzības simbolu, bet reizē arī kā dabas spēku zīmi, kura ietver sevī gaismu un dzīvību.
Jāņugunis Jāņu vakarā sāka aizdegt tikai pēc saules rieta, kad bija jau labi satumsis. Uguņošana notika dažādā veidā, bet galvenā tomēr bija uguns, ko pacēla kārts galā. Šīs uguns iededzināšanai kārts galā bija piestiprināts kāds vecs ratu ritenis, katls, darvas muca, spainis, muciņa vai kas tamlīdzīgs. Gaisā paceltai ugunij - kā kurā vietā - bija dažādi nosaukumi: jāņuguns, pundele, pūdele, jāņulampa, ragana. Dažās vietās dziesmas min arī sveci vai lukturi. (..)
Pūdeļu dedzināmais materiāls bija sveķaina malka, bērzu tāsis, kas ilgi sprakšķēdamas dega. Daži veci ļaudis Kurzemē atceras, ka ugunij vēl klāt lika vecas slotas, lupatas, ar darvu sasmērētas pastalas, lai tā taisītu lielus dūmus, jo tie iztīrot gaisu no ļauniem gariem un slimībām. Lauki, kas tika pārklāti ar dūmiem, tajā gadā dodot labu ražu.
Straubergs Kārlis Latviešu tautas paražas I.- Rīga, 1994.
Latviešu gadskārtas svinību neatņemama sastāvdaļa ir uguns, kuras dedzināšana ir daļa no svinību rituāla. Uguns svinību laikos kurināta pavardā, dedzināta laukā ugunskurā vai pacelta augstu gaisā kārts galā kalna virsotnē, kā to mēdz darīt Jāņos. Uguns nozīme ir trejāda: 1) ugunij gan svinībās, gan ikdienā ir vajadzības nozīme, jo to lieto ēdiena gatavošanai, tā dod siltumu un gaišumu, 2) uguns piešķir svinībām sevišķu greznumu, un 3) uguns simbolizē labā uzvaru pār ļauno, gaismas uzvaru pār tumsu.
Šīs trīs uguns nozīmes labi saskatāmas ziemassvētkos, kad, bluķi sadedzinot, rada siltumu un svētku greznumu, bet simboliski līdzi bluķim sadeg arī visas pagājušā gada nelaimes. Arī vasaras saulgriežos Jāņos augsti paceltā uguns simbolizē Saules uzkāpšanu zenītā, gaismas pilnīgo uzvaru par tumsu, bet blakus šai nozīmei stabu galos degošās muciņas un kalnu virsotnēs sakurtie ugunskuri piešķir Jāņu naktij sevišķu spožumu, dodot arī Jāņu bērniem iespēju sasildīties
Jāņuguni dedzina katrā sētā jau iepriekš izraudzītā un sagatavotā vietā, parasti augstienē vai kalna galā. Jāņuguns, kas paceltā pāri līgotāju galvām, ir kārts galā piestiprināta muciņa ar darvu vai sveķainu malku.
Jāņu nakti muca dega augsta kalna galiņā;
Ciema puiši sanākuši Jāņu nakti priecāties.
32893
Jāņuguns var būt arī zemē sakurts ugunskurs. Jāņos lietoti abi veidi. Degoša muciņa kārts galā daudz krāšņāka, apgaismo plašāku apkārtni, ir tālāk redzama, bet tās degšanas laiks ir īsāks. Toties ugunskurs, ko var papildināt ar jaunu malku, deg visu nakti.
Kas mirdzēja, kas vizēja viņā lauka galiņā?
Jānīts kūra uguntiņu, savus bērnus gaidīdams.
32895
Jāņuguns aizdedzināšana ir saimnieka uzdevums. Kārts galā piestiprināto muciņu aizdedzina ar salmu grīstes palīdzību, kas piesieta pie muciņas un sniedzas līdz zemei. Salmu grīstei pielaistā uguns kāpj pa to uz augšu un aizdedzina mucā ielikto darvu vai sveķaino malku. Šādu kārts galā degošu mucu sauc par pūdeli.
Lej, Jānīti, vaŗa sveci, liec kārtiņas galiņā,
Lai redzēja Jāņu bērnu, Jāņu nakti līgojot.
53851
Kad saule nogājusi, apkārtnē viena pēc otras iedegas jāņugunis. Tās ietin dabu un cilvēkus teiksmainā gaismā un kopā ar Jāņu bērnu dziedāšanu rada burvību noskaņu, kas tik raksturīga Jāņu naktij.
Jāņu kalnā pie uguns norisinās visas Jāņu nakts nodarbības: līgošana, dejas, rotaļas un apdziedāšanās.
|
Ir ko teikt par šo rakstu? (0)
