Atpūtnieki ar barbariskām metodēm neļauj aizaugt ceļiem uz jūru

Raksts sadarbībā ar

Saistītas apdzīvotās vietas
	Salacgrīva (Pilsēta)

Kopā ar inspektoru piektdien apskatījām vietas, kur cilvēki norobežojumus barbariski sabojājuši. Netālu no Lāņu muižas kāda domubiedru grupiņa (viens to izdarīt nevar!) barjeru ar visu smago betona kāju izrāvuši no zemes. Braucam uz Svētciemu, tur Toberkalna apkaimē sabojāti 2 norobežojumi. Viens gan jau atjaunots. Otrs stāv kā izsmiekls tiem, kas šo darbu darīja un priecājās, ka tik stipru norobežojumu ar armatūras stieņiem tik viegli nesalauzt, un kā liecība tam, ka radošs cilvēks ar mūsdienu tehniku visu ko var izdarīt - i dzelzs stieņus pārzāģēt.
Skaidrs, ka to darījuši nokaitināti vietējie - svētciemieši, salacgrīvieši, kas meklē sev atpūtas vietiņu tālāk no burzmas. Bet no šīs vietas līdz jūrai vien kādi 200 - 300 metri ejami… Varētu taču mašīnu atstāt uz pašvaldības ceļa piekrastes mežiņā. Pretarguments - kāds varot to apskādēt. Un tā nu cilvēki, vientulību tīkojot, tomēr nevar iztikt bez auto sev blakus un dzenas ar to kāpās iekšā līdz pat smiltīm, - stāsta G. Viļļa. Viņš bilst, ka savulaik šāda izdarība tika pamatota ar nezināšanu. Šobrīd piekrastē ir uzstādīti vairāki informācijas dēļi, kas brīdina, ka kāpu aizsargjoslā nedrīkst nobraukt no koplietošanas ceļiem. Un kur vēl skaidrākā valodā pateikt "nedrīkst", kā novietojot barjeru?!

Inspektors necer, ka kaut kad varētu pieķert barjeru bojātājus, bet kāpu izbraukātājus gan. Ir mainījušies likumi, Administratīvo pārkāpumu kodeksā nu skaidri pateikts, ka sodāmi tie, kuri iebraukuši kāpu aizsargjoslā. Inspektoriem ir dotas tiesības, pieķerot vainīgo, uz vietas to sodīt ar 20 latu naudas sodu. - Tā tomēr ir nauda… - bilst inspektors, izsakot cerību, ka varbūt šis iemesls mazinās grēkotāju skaitu. Tieši piektdien viņš brauca uz Rīgu pēc jaunajām soda kvītīm.

G. Viļļa atzīst, ka sodīšana ir medaļas viena puse, cilvēkiem jāpiedāvā alternatīva, bet Lāņu, arī Svētciema pusē joprojām tādas nav. - Jau gadiem mēs runājam ar privātajiem, lai viņi veido oficiālus stāvlaukumus jūras piekrastē, bet rezultāta nekāda. Acīmredzot cilvēki šādu nodarbi nevērtē kā ienākumu gūšanas veidu. Iespējams, viņus atbaida arī gaidāmās papīru darīšanas, - spriež sarunbiedrs.

Un tā spēlītes kurš kuru - piekrastes sargātāji vai neapzinīgie atpūtnieki - turpinās. G. Viļļa stāsta, ka tiks meklēti līdzekļi, lai barjeras atjaunotu. Varbūt jāliek tādas kā citviet, kur aizsardzība ir pat dubulta - vienā rindā betona, otrā dzelzs stabiņi, lai vismaz sarežģītu to bojātājiem dzīvi? Ir jau arī vietiņas, kur barjeras tiek apbrauktas ar līkumu. Bet inspektors apmierināts rāda vietu, kur savulaik pamatīgi izbraukātā zemsedze atjaunojas. Tā dēļ arī esot vērti šie cīniņi.

P.S. Jūnija sākumā rakstījām, ka šī paša Life projektā tika izveidota arī izziņas taka jūras piekrastē Salacgrīvā. Nepagāja ne mēnesis, kad jau vajadzēja atjaunot sabojātos informācijas stendus. Diezin vai morāles lasīšana un pat sodīšana var iemācīt cilvēkus nespļaut akā, no kuras pēc tam pašiem būs jādzer.