Cīrava

Cīravas, kā apdzīvotas vietas, vēsturi var sākt skaitīt ar 6.gs. pirms Kristus dzimšanas. Par ko liecina atrakto Dārznieku senkapu saglabātās liecības – urnas ar dedzinātiem kauliem, kas apliecina senprūšiem un kuršiem radniecīgas tradīcijas.

Rakstos Cīravas vārds minēts 1253. gadā, kad sadalot Kurzemi iekarotājiem, bīskapa vasaļiem Zighardam un Gizekinam BLOKIEM, izlēņota Cīravas Dzērve. Vārds „Cīrava” kuršu valodā apzīmējot strauju pagriezienu, virziena maiņu, un to dara Durbes upe Cīravas centrā. Novads starp Cīravu un Aizputi piederējis vācu ordenim, kam vajadzēja savienojošu joslu starp Grobiņas un Kuldīgas pilīm, pārējās apkārtnes zemes piederēja Kursas bīskapam. 1560.gadā ar visu Piltenes novadu Cīravu iegūst dāņu hercogs Magnuss, kam Cīravā bijusi pils. 1596. g. Polijas ķēniņš Sigismunds III Cīravu izlēņo savam kambarkungam Maidelim. Krievu valdīšanas laikā Cīravas muižu vēlējās iekārtot par priekšzīmīgāko saimniecību. Ap 1820.g. te iesākta aitu audzēšana, pirmoreiz Kurzemē lietoti mākslīgie mēsli un tvaika kuļmašīna, sēts āboliņš, stādīti kartupeļi. 1782.g. barons Hermanis Frīdriks fon Bērs nodod Cīravas muižu savam znotam, Kazdangas baronam Kārlim fon Manteifelim. Izveidojoties neatkarīgai Latvijai, muižniekiem zemes tiek atņemtas un atdotas latviešu zemniekiem. Cīravas muiža ar pusmuižām tiek sadalīta 55 vecsaimniecībās. Muižas centrs tika nodots Meža skolai un virsmežniecībai. Meža skola pilī darbojas līdz 1953. gadam, tad pilī sāk darbu mehanizācijas skola.