Limbažu Rajons

Limbažu novada teritorija bijusi apdzīvota jau pirms mūsu ēras, par ko liecina atrastie akmens cirvji un kalti Liepupē, Limbažos, Rozēnos un Viļķenē, kas attiecināmi uz 1.gadu tūkstoti pirms Kristus dzimšanas, bet uz mūsu ēras sākumu - neolīta senkapi 9 km no Limbažiem Rīgas virzienā Limbažu pagastā pie “Dravnieku” mājām (Buļļumuižas senkapi)  un Alojas apkārtnē. Tā kā Limbažu rajons bagāts ar upēm un ezeriem, cilvēki jau tālā senatnē to izvēlējušies par savu dzīves vietu un viņu apmetnes atradušās galvenokārt ezeru un upju krastos. Pirmās rakstiskās ziņas par Limbažu novadu atrodamas Indriķa hronikā, kur rakstīts, ka 13.gs. sākumā Vidzemes rietumos gar Rīgas līci divos novados – Metsepolē un Turaidā- dzīvojuši lībieši, bet trešajā- Idumejā- jaukti lībieši un latgaļi. Pašreizējais Limbažu rajons ir senais lībiešu Metsepoles novads. Lībieši te dzīvojuši pirms vācu krustnešu iebrukuma. Pēc tam sākusies pakāpeniska lībiešu asimilēšanās, kas izbeidzās 19.g.s.To veicināja kopējā teritorija, ciešie ekonomiskie sakari starp latviešiem un lībiešiem. Par to, ka tagadējais Limbažu rajons ir sena lībiešu dzīves vieta, liecina arī pirmais zināmais un rakstītajos avotos saglabājies Limbažu novada nosaukums - Metsepole- lībiešu valodā nozīmē mežaina vieta.

Daudzi vārdi, kas saistīti ar zveju, jūru, aizgūti no lībiešu valodas (murds, salaka, selga u.c.).Liela daļa senāko vietvārdu rajonā lībiešu izcelsmes (Puikule, Pāle, Aloja, Limbaži, Kuiviži, Ainaži, Vainiži u.c.) Limbažu novadā uzskaitītie pilskalni Limbažos, Salacgrīvā, Liepupē, Skultē, Vainižos u.c. ( pavisam tādu ir 15) ir senās nocietinātās dzīvesvietas, kuru vietā vācu iekarotāji nereti cēla savas mūra pilis, piemēram, Limbažos, Salacgrīvā, Vainižos, Ungurpilī.

13.g.s.Limbažu novads nonāca vācu feodāļu pārvaldījumā, pie tam lielākā daļa teritorijas, Limbažus ieskaitot, pārgāja Rīgas virsbīskapa īpašumā, pārējā teritorija piederēja Livonijas ordenim. Arhibīskapa rezidence bija Limbažu pils, kurā arhibīskaps ar pavadoņiem uzturējies no Sveču dienas līdz Vasarsvētkiem.

Sākot ar 16.gs., Limbažu novads cieta nepārtrauktos karos: Livonijas karš (1558. –1583.), pēc kura te uzkundzējās poļi, zviedru- poļu karš (1600. – 1629.), kad Limbažu novads nokļuva zviedru varā, pēc Ziemeļu kara tas tika pievienots Krievijai.

1621.gadā Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs uzdāvināja Limbažus kopā ar apkārtējām zemēm Rīgas pilsētai, Rīgas pakļautībā Limbaži atradās līdz 1877.gadam.

Straujā kapitālisma attīstība 19.g.s.otrajā pusē skāra arī Limbažus un Limbažu novadu. Izveidojās pirmie rūpniecības uzņēmumi. Bija jūtama strauja saimnieciskās un kultūras dzīves rosība. Kad tikko uzceltā osta Ainažos bija kļuvusi par stratēģiski nozīmīgu vietu piekrastes aizsardzībai, 1912.gadā pirmā šaursliežu dzelzceļa līnija tika novirzīta uz Ainažiem, bet Limbažu stacijā vilciens pienāca tikai 1934.gada 15.septembrī, taču tā bija saimnieciski nozīmīga platsliežu līnija cauri Skultei un Stienei, kas vēlāk tika pagarināta līda Alojai un Rūjienai.

Lielceļus galvenokārt izmantoja vietējai satiksmei un preču piegādei ostām un dzelzceļa stacijām, bet 20.gadsimta pirmajā gadu desmitā sāka attīstīties arī regulāra pasažieru pārvadāšana ar autotransportu. Pirmā autobusu satiksme starp Rīgu un Limbažiem uzsākta 1909.gadā. Preces un pasažierus Ainažu-Liepupes-Rīgas līnijā pārvadāja kuģi PERNIGELE un NEIBĀDE, vēlāk arī KAIJA.

20.gs.Limbažu novads dažādu politisko notikumu rezultātā piedzīvoja vairākas administratīvi teritoriālā iedalījuma izmaiņas.1918.gada 18.novembrī, kad tika proklamēta neatkarīga Latvijas Republika, tās teritorijā vēl joprojām atradās svešu valstu karaspēks. No 1918. gada februāra Limbažu novadu bija okupējis vācu karaspēks. Tikai 1920.gadā, kad brīvības cīņu rezultātā visa Latvijas teritorija bija atbrīvota, Latvijas Republikas valdība varēja sākt risināt valsts robežu izveides un administratīvi teritoriālā iedalījuma jautājumus. Latvijas Republikas laikā, kad teritorija tika iedalīta 4 apgabalos: Vidzeme, Kurzeme, Zemgale un Latgale un administratīvā iedalījuma pamatvienības veidoja apriņķi un pagasti. Pirmās Latvijas Republikas laikā lielākā daļa  tagadējā Limbažu rajona teritorija bija sadalīta starp Rīgas un Valmieras apriņķiem. Lielākā daļa no patreizējā Limbažu rajona ietilpa Vidzemes apgabala Valmieras apriņķa sastāvā  (tagadējā Limbažu rajona teritorijā bija 20 pagasti: Duntes, Stienes, Umurgas, Vainižu, Augstrozes, Lādes, Limbažu, Tūjas, Katvaru, Vitrupes, Viļķenes, Pociema, Puikules, Pāles, Svētciema, Salacas, Alojas, Rozēnu un Ainažu) Atšķirībā no patreizējām robežām Skultes, Vidrižu un Lēdurgas pagasti, kuri tagad atrodas Limbažu rajona dienvidu daļā, bija iekļauti Rīgas apriņķa ziemeļu daļā. Teritorijas centrs – Valmiera atradās apmēram divas reizes tālāk no iedzīvotājiem, ja salīdzina ar attālumu līdz patreizējam rajona centram – Limbažiem.

Visiem pārkārtojumiem, it īpaši pirmās neatkarīgas Latvijas laikā, ir ļoti izteikta saikne arī ar Rīgu, ko nodrošina Baltijas jūras Rīgas līcis un līdz ar to jūras ceļš, kas kompensēja slikto sauszemes ceļu uz valsts galvaspilsētu. Tā par savdabīgu ekonomiskās rosības centru gadsimta pirmajā pusē varēja uzskatīt Lembužus (ciems Liepupes pagastā, kas tagad gandrīz izzudis kā apdzīvotne), no kurienes notika kravu plūsma (malka, akmens Rīgas bruģim, degvīns, zivis utt.) uz Rīgu un atpakaļ pa jūru, tika būvētas laivas un kuģi.

Pirmajos pēckara gados dalījums apriņķos saglabājās, taču sākās to reorganizācija.1945.gadā tika izdots dekrēts par sīkāku administratīvi teritoriālā iedalījuma vienību – ciemu izveidošanu pagastos.

Padomju laikā teritorijā tika veiktas vērienīgas reformas.1947.gadā tika izveidots Limbažu apriņķis, sadalot Valmieras apriņķi divos. Toreizējais Limbažu apriņķis apmēra ziņā atbilda tagadējam Limbažu rajonam.

1949.gada 31.decembrī tika pieņemts AP Prezidija dekrēts, kas paredzēja Latvijas agrākā administratīvi teritoriālā dalījuma apriņķos un pagastos likvidēšanu. Tika izveidoti atsevišķi  Limbažu un Alojas rajoni. Limbažu rajonā ietilpa 26 pilsētu un ciemu teritorijas. 1956.gadā Alojas rajons tika likvidēts un teritorija pievienota Limbažu rajonam.

Realizējot kolektivizāciju, iznīcinot viensētu saimniecības un vēlāk apvienojot kolhozus, un dibinot lielas padomju saimniecības, tika apvienoti arī ciemi. Ja 1950. gadā Latvijā bija 1358 ciemi, (Limbažu rajona toreiz esošajā teritorijā 25) 1966.gadā jau 553, 1976.gadā 507, bet 1982.gadā 468 (Limbažu rajona pašreiz esošajā teritorijā 15) .

Tādējādi pašreizējā Limbažu rajona teritorija bijusi pakļauta daudziem reformas viļņiem: vairākkārtējiem pārkārtojumiem vietējo pašvaldību līmenī, kā arī nemitīgiem rajona vai apriņķa robežu pārkārtojumiem:

         1947.g. – Limbažu apriņķis
         no 31.12.1949. – Limbažu rajons
         07.1952. – 21.04. 1953. ietilpst Rīgas apgabalā
         07.12.1956. – pievienots likvidētais Alojas rajons
         12.12.1962.- likvidēts un pievienots Valmieras rajonam
         10.01.1967.- izveidots no jauna ar administratīvo centru Limbažos, ieskaitot tā sastāvā: Valmieras rajona Ainažu, Limbažu Salacgrīvas pilsētu, Alojas Staiceles pilsētciemu un Ārciema, Braslavas, Brīvzemnieku, Katvaru, Liepupes, Salacas, Stienes, Umurgas, Viļķenes, un Vitrupes ciemu padomju teritorijas; Rīgas rajona Lēdurgas, Skultes un Vidrižu ciema padomju teritoriju. Skultes ciema padomes zvejnieku arteļa “Zvejnieks” teritoriju, kā norādīts dekrētā, administratīvi pakļaut Rīgas rajona Saulkrastu pilsētciematam.

         28.03.1977.- tiek veikta robežu pārkārtošana starp Limbažu, Valmieras un Rīgas rajoniem.

Laikā no 1947. līdz 1998.gadam veikta nemitīga vietējo pašvaldību teritoriju dalīšana apvienošana un pārkārtošana. Visa iepriekš ieskicētā pārkārtošana ir labs fons, uz kura analizēt vēstures gaitā veikto pārkārtojumu ieguvumus un zaudējumus.

Pašreizējā pagastu vidējā platība ir 160,5km2 (mazākais 82,5km2 – Braslavas pagasts, lielākie 325,1 km2- Salacgrīvas pilsēta ar lauku teritoriju un 258,2 km2 – Staiceles pilsēta ar lauku teritoriju) ir lielāka nekā 1935.g.Valmieras un Rīgas apriņķa pagastu vidējā platība.