Zemgale ir mazākais Latvijas novads.
Zemgale minēta ap 1014. gadu Nedervalles rūnakmenī Sēdermanlandē ( Zviedrija) kā zeme, uz kuru bieži ar bagātiem kuģiem braucis kāds vīrs Svens. Jādomā, šis vīrs bija tirgotājs, ar kuru lepojās viņa sieva, uzstādīdama viņam piemiņas zīmi.
Vācu tirgotāji, apmezdamies Daugavas krastos, izprasīja no pāvesta aizliegumu svešzemju tirgotājiem apmeklēt Zemgali! Indriķa hronikā ir ierakstīts piemērs, kurš rāda, ka Rīgas tirgotāji tos tirgoņus, kas šo aizliegumu neievēroja, sodīja, tā apkarojot savus konkurentus. Vēlāk gan starp zemgaļiem un vāciešiem notiek samierināšanās un kopīgs karš pret lietuvjiem, taču drīz vien zemgaļi ar lietuvjiem salabst un turpmākajās kara gaitās sniedz lietuviešiem atbalstu.
Sākot ar 2.gadsimtu, Zemgale bija kultūras attīstības centrs, bet no 5. līdz 9.gadsimtam piedzīvoja savu lielāko saimniecisko, kultūras un izglītības uzplaukuma periodu. Savu nosaukumu Zemgale ir ieguvusi no baltu ciltīm - zemgaļiem, kuri, pēc 13.gadsimta vēstures avotu ziņām, apdzīvoja šī reģiona robežas.
Vēsturiski Zemgalē ietilpst arī Sēlija, kura 13.gadsimtā, pēc Latvijas Indriķa hronikas ziņām, bija viens no galvenajiem politiskajiem un militārajiem centriem Latvijā. Zemgaļu leģendārā osta Mītava (tagad – Jelgava) 13.gadsimtā bija lielākā konkurente Rīgai.
13.gadsimts Latvijas vēsturē ierakstīts kā varonīgo zemgaļu neatkarības cīņu laiks pret iebrucējiem – vācu feodāļiem, kam neraugoties uz militāro pārspēku, nebija viegli salauzt Zemgales aizstāvju pretestību. 1289.gadā Zemgaļi nodedzināja savu pēdējo pili Dobelē un aizgāja uz Žagari Lietuvā, līdz ar to noslēdzās zemgaļu brīvības cīņas, kā rezultātā viņu zemes nonāca Livonijas ordeņa varā. Livonijas ordenis valsti sadalīja pārvaldes iecirkņos, un 14.gadsimta sākumā sāka veidoties lēņu muižas.
Laikā no 1561.-1795.gadam izveidojās Kurzemes un Zemgales hercogiste (daudzviet rakstos sastopama kā Kurzemes hercogiste), kuras administratīvais, politiskais un saimnieciskais centrs 1570.-1775.g.bija Dobele, pēc 1775 g. apriņķa centrs tika pārcelts uz Jelgavu. Hercogistē bija 4 vitspilskungi – Jelgavā, Tukumā, Sēlpilī un Kuldīgā. Kurzemes un Zemgales hercogiste bija autonoma savā saimnieciskajā dzīvē un lielāko saimniecisko uzplaukumu sasniedza hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas laikā (1642.-1681.g.).
1710.gada Ziemeļu karš un Lielais mēris bija galvenie iemesli, kas kardināli izmainīja gadsimtiem ilgo dzīves veida tradīciju 2 – 4 māju ciematos, sākās zemnieku ciematu sairšanas process, veidojās patstāvīgas saimniecības.
1795.gadā, nonākot Krievijas impērijas sastāvā, Zemgale gan administratīvi, gan ekonomiski palika vienota teritorija, jo līdz pat Latvijas valsts proklamēšanai 1918.gadā tā ietilpa Kurzemes guberņas sastāvā, kuras centrs bija Jelgavas pilsēta.
1866.gadā izdotais likums par amatniecības un rūpniecības brīvību sekmēja ekonomisko attīstību reģionā.
Latvijas Republikas pirmsokupācijas periodā Zemgale bija valsts “maizes klēts”, jo lauksaimniecībai piemēroto augšņu dēļ šeit veidojās un attīstījās lielas zemnieku saimniecības, tika pielietotas tiem laikiem modernas lauksaimniecības tehnoloģijas.
Postošu ietekmi uz Zemgales reģionu atstāja II Pasaules karš, kura laikā cieta Zemgales lauku sētas, tika iznīcinātas dzīvojamās un saimniecības ēkas, aizdzīti ganāmpulki u.c., tika nopostīta Jelgava, savukārt daļa Dobeles rajona atradās Kurzemes katla teritorijā, kur notika vienas no vissmagākajām cīņām šī kara laikā.
Tālākais periods raksturojas ar lielu PSRS bruņoto spēku dislokāciju reģionā un forsētu rūpniecības attīstību, kas veicināja lielu iedzīvotāju migrāciju no PSRS republikām, kā rezultātā, piemēram, Jelgavā latviešu īpatsvars samazinājās gandrīz par 50%. Reģionā ražotā rūpniecības produkcija bija paredzēta tikai Austrumu tirgum. Iepriekš izveidotā infrastruktūra rūpniecības attīstībai, kā arī nepārdomātā lauksaimniecības politika, Latvijai atgūstot neatkarību, radīja grūtības iedzīvotājiem pielāgoties darbam tirgus ekonomikas apstākļos.
Zemgali raksturo daudzie muižu un piļu arhitektūras paraugi. Zemgale ir Latvijas prezidentu Jāņa Čakstes, Gustava Zemgala, Alberta Kvieša un Kārļa Ulmaņa dzimtā puse.
