Zemgales Reģions

Mājas lapa: www.zemgale.jrp.lv
Apraksts

Zemgale ir mazākais Latvijas novads. 

Zemgale minēta ap 1014. gadu Nedervalles rūnakmenī Sēdermanlandē    ( Zviedrija) kā zeme, uz kuru bieži ar bagātiem kuģiem braucis kāds vīrs Svens.  Jādomā, šis vīrs bija tirgotājs, ar kuru lepojās viņa sieva, uzstādīdama viņam piemiņas zīmi.

Vācu tirgotāji, apmezdamies Daugavas krastos, izprasīja no pāvesta aizliegumu svešzemju tirgotājiem apmeklēt Zemgali! Indriķa hronikā ir ierakstīts piemērs, kurš rāda, ka Rīgas tirgotāji tos tirgoņus, kas šo aizliegumu neievēroja, sodīja, tā apkarojot savus konkurentus. Vēlāk gan starp zemgaļiem un vāciešiem notiek samierināšanās un kopīgs karš pret lietuvjiem, taču drīz vien zemgaļi ar lietuvjiem salabst un turpmākajās kara gaitās sniedz lietuviešiem atbalstu.

Sākot ar 2.gadsimtu, Zemgale bija kultūras attīstības centrs, bet no 5. līdz 9.gadsimtam piedzīvoja savu lielāko saimniecisko, kultūras un izglītības uzplaukuma periodu. Savu nosaukumu Zemgale ir ieguvusi no baltu ciltīm - zemgaļiem, kuri, pēc 13.gadsimta vēstures avotu ziņām, apdzīvoja šī reģiona robežas.

Vēsturiski Zemgalē ietilpst arī Sēlija, kura 13.gadsimtā, pēc Latvijas Indriķa hronikas ziņām, bija viens no galvenajiem politiskajiem un militārajiem centriem Latvijā. Zemgaļu leģendārā osta Mītava (tagad – Jelgava) 13.gadsimtā bija lielākā konkurente Rīgai.

13.gadsimts Latvijas vēsturē ierakstīts kā varonīgo zemgaļu neatkarības cīņu laiks pret iebrucējiem – vācu feodāļiem, kam neraugoties uz militāro pārspēku, nebija viegli salauzt Zemgales aizstāvju pretestību. 1289.gadā Zemgaļi nodedzināja savu pēdējo pili Dobelē un aizgāja uz Žagari Lietuvā, līdz ar to noslēdzās zemgaļu brīvības cīņas, kā rezultātā viņu zemes nonāca Livonijas ordeņa varā. Livonijas ordenis valsti sadalīja pārvaldes iecirkņos, un 14.gadsimta sākumā sāka veidoties lēņu muižas.

Laikā no 1561.-1795.gadam izveidojās Kurzemes un Zemgales hercogiste (daudzviet rakstos sastopama kā Kurzemes hercogiste), kuras administratīvais, politiskais un saimnieciskais centrs 1570.-1775.g.bija Dobele, pēc 1775 g. apriņķa centrs tika pārcelts uz Jelgavu. Hercogistē bija 4 vitspilskungi – Jelgavā, Tukumā, Sēlpilī un Kuldīgā. Kurzemes un Zemgales hercogiste bija autonoma savā saimnieciskajā dzīvē un lielāko saimniecisko uzplaukumu sasniedza hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas laikā (1642.-1681.g.).

1710.gada Ziemeļu karš un Lielais mēris bija galvenie iemesli, kas kardināli izmainīja gadsimtiem ilgo dzīves veida tradīciju 2 – 4 māju ciematos, sākās zemnieku ciematu sairšanas process, veidojās patstāvīgas saimniecības.

1795.gadā, nonākot Krievijas impērijas sastāvā, Zemgale gan administratīvi, gan ekonomiski palika vienota teritorija, jo līdz pat Latvijas valsts proklamēšanai 1918.gadā tā ietilpa Kurzemes guberņas sastāvā, kuras centrs bija Jelgavas pilsēta.

1866.gadā izdotais likums par amatniecības un rūpniecības brīvību sekmēja ekonomisko attīstību reģionā.

Latvijas Republikas pirmsokupācijas periodā Zemgale bija valsts “maizes klēts”, jo lauksaimniecībai piemēroto augšņu dēļ šeit veidojās un attīstījās lielas zemnieku saimniecības, tika pielietotas tiem laikiem modernas lauksaimniecības tehnoloģijas.

Postošu ietekmi uz Zemgales reģionu atstāja II Pasaules karš, kura laikā cieta Zemgales lauku sētas, tika iznīcinātas dzīvojamās un saimniecības ēkas, aizdzīti ganāmpulki u.c., tika nopostīta Jelgava, savukārt daļa Dobeles rajona atradās Kurzemes katla teritorijā, kur notika vienas no vissmagākajām cīņām šī kara laikā.

Tālākais periods raksturojas ar lielu PSRS bruņoto spēku dislokāciju reģionā un forsētu rūpniecības attīstību, kas veicināja lielu iedzīvotāju migrāciju no PSRS republikām, kā rezultātā, piemēram, Jelgavā latviešu īpatsvars samazinājās gandrīz par 50%. Reģionā ražotā rūpniecības produkcija bija paredzēta tikai Austrumu tirgum. Iepriekš izveidotā infrastruktūra rūpniecības attīstībai, kā arī nepārdomātā lauksaimniecības politika, Latvijai atgūstot neatkarību, radīja grūtības iedzīvotājiem pielāgoties darbam tirgus ekonomikas apstākļos.

Zemgali raksturo daudzie muižu un piļu arhitektūras paraugi. Zemgale ir Latvijas prezidentu Jāņa Čakstes, Gustava Zemgala, Alberta Kvieša un Kārļa Ulmaņa dzimtā puse.

Šajā teritorijā / apdzīvotā vietā atrodas
Objektu kategorijas šajā teritorijā
Aktīvā atpūta, sports 78
Apskate, ekskursijas 186
Daba 433
Ēdināšana 109
Iestādes, organizācijas 111
Izklaide 15
Kultūrvēsture 424
Naktsmītnes 190
Nauda 41
Pakalpojumi, resursi 18
Reliģija, kults 350
Satiksme, sakari 177
Skaistumam 24
Tirdzniecība 62
Transportam 62
Veselībai 125
Skatīt visus objektus teritorijā (Zemgales Reģions)   
Pēdējie raksti
Interesanti
Tūrisms Zemgalē
Vēsture
Saules kauja 1236.gada septembrī. Lokalizācijas mēģinājums. Karagājiena ceļš.
Apskates objekti
Baltais kalns (112.7m)
Vilces muiža
Kungu māja celta 18. gs. pēc barona Mēdema pasūtījuma, pārbūvēta 19. gs.sāk. Saglabājusies arī muižas kalte, klēts un smēde. Pie pils ir arī parks. Pašlaik šeit atrodas skola._
Unguru evaņģēliski luteriskās baznīcas drupas
Kad Krustpils baznīcas celtniecība gāja uz beigām, Korfu vairāk kā 10 gadu ilga bezbērnu laulība tikusi svētīta ar dēlu. Barons Korfs to uzskatījis kā sevišķu Dieva laipnību un baznīcas_
Asares muiža
Asares evanģēliski luteriskās baznīcas vitrāžās nosaukti muižas īpašnieki: 1569-1748 Weiss; 1748-1756 Grimberg gen Altenbokums; 1756-1832 Holteji; no 1832. g. fon Valteri Wittenheimi.Asares_
Strūves parks
Iekārtots 19. gs pilsētnieku atpūtai. Te tika svinēti dažādi pasākumi un organizēta gaisa balona pacelšanās. Pirms 1. Pasaules kara parku sauca par Kroņa dārzu, pēc 2. Pasaules kara –_
"Sāpju semafors"
1941. un 1949. gadā deportētajiem Bauskas rajona iedzīvotājiem uzstādīts pie Iecavas dzelzceļa pārbrauktuves 1990. gadā, tēlnieks Martiņš Zaurs.
Jaunsaules Romas katoļu baznīca