Dobele jau izsenis zināma kā apdzīvota vieta Zemgales līdzenuma rietumu malā, Bērzes upes krastos. Dobelene, Doblen, ??????? – tie visi ir Dobeles vārdi dažādos laikos. Zemgales auglīgā zeme un rosīgā tauta bija labi pazīstama sirotājiem un tirgotājiem, kuri bieži apmeklēja Lielupes grīvu. Vikingi, lietuvieši, krievi, lībieši nāca šajā zemē postīt, dedzināt zemgaļu sētas un aizvest gūstā ļaudis. Lai sargātu savu brīvību, zemgalieši meklēja sabiedrotos. Gāja gadi gan ar miera līgšanu, gan ar karstiem strīdiem. Pienāca 1219.gads, kad notika pirmās nopietnās zemgaļu sadursmes ar vācu krustnešiem: zemgaļu valdnieks Viestards cīnījās ar bruņās kaltiem vīriem Mežotnē. Zemgaļi juta, ka viņu brīvība tiek apdraudēta, bet krustneši izjuta cieņu par tik niknu pretošanos.
No 1236.–1250.gadam Zemgalē valda relatīvs miers, bet nekas nav galā, jo pāris gadus vēlāk sākas Zemgales dalīšana starp Livonijas ordeni, Rīgas arhibīskapu un Rīgas domkapitulu. 1254.gadā vēstures dokumentā – Zemgales dalīšanas aktā – pirmo reizi rakstos tiek minēts Dobeles vārds.
Kopš tā laika Dobeles vārds nav izzudis no vēstures lappusēm, lai arī daudzas no tām bijušas sāpju un asaru pilnas. Pāri zemgaliešu nedienām uzvirmojusi rosība, panākumi un prieks: 1495.gadā sākas baznīcas celtniecība, tai līdzās veidojas tirgus laukums. 17.gadsimtā, Hercoga Jēkaba valdīšanas laikā, uzceļ kokzāģētavu, darbojas ūdensdzirnavas, vilnas kārstuve un etiķa darītava. 19.gadsimtā izbūvē dzelzceļa līniju Jelgava-Mažeiķi-Liepāja, 1870.gadā Dobelē notiek 1. Kurzemes dziesmu svētki.
Pilsētas tiesības Dobele ieguva 1917.gadā.
1925.gadā tiek apstiprināts pilsētas ģerbonis, kura zīmējums – sarkans lauks ar sudraba svītru valsts karoga dalījumā, pāri tam slīpi novietots zobens – simbolizē zemgaļu varonīgās cīņas.