Lielvārde

Lielvārde ir kā "dzīva" mūsu zemes vēstures grāmata, tās senākās lapaspuses šķiramas Dievukalnā un Lielvārdes pilskalnā, bet jaunākās - A. Pumpura, mūsu tautas eposa "Lāčplēsis" autora, muzejā. Vēl vairāk - dažas no šīm lapaspusēm ir ne tikai izlasāmas, bet arī reāli izjūtamas, jo jebkurš uz brīdi var kļūt par tālaika liecinieku, piemēram, apmeklējot 12. gs. senlatviešu koka pili! Arheoloģiskie izrakumi Dievukalnā liecina, ka pirms trijiem tūkstošiem gadu šeit apmetušies balti. 7.-9. gs. pie Daugavas jau dzīvoja lībiešu ciltis. Ir dažādi minējumi par Lielvārdes nosaukuma izcelsmi. Dzejnieks Auseklis to sauca par vietu, kas "būs lielu vārdu nesusi". Visticamāk, ka vārds radies no skandināvu nosaukuma warde, kas nozīmē 'piestātne', 'krāvums' vai 'krauja ar signālugunskuru'. Nosaukums Leenewarde pirmo reizi minēts Indriķa hronikā par 1201. g., un vācieši to lietoja līdz 20. gs.

Stāvajā Daugavas krastā Rīgas bīskaps uzcēla akmens pili, kas pirmo reizi minēta 1229. g., ar nocietinājuma valni. Pils drupas apskatāmas arī šodien. Zviedru valdīšanas laikā (1629.-1705. g.) Lielvārdē nodibināja draudzes skolu latviešu bērniem. Pēc Lielā mēra epidēmijas 1710. g. Lielvārdē bija palikuši dzīvi ap 30% iedzīvotāju. Latviešu atmodas laikā 19. gs. otrajā pusē Lielvārdē ierosmi savai dzejai guva Andrejs Pumpurs (1841-1902) un Auseklis (1850-1879). 1861. g. pēc dzelzceļa līnijas Rīga-Dvinska (Daugavpils) un Rembates stacijas atklāšanas sāka strauji attīstīties Rembate, kas tagad ir Lielvārdes daļa (nesajaukt ar Rembati Ķeguma novadā, kas atrodas dažus kilometrus no Lielvārdes). 1. pasaules kara laikā, kad Daugava gandrīz trīs gadus bija frontes līnija, Lielvārde tika pilnīgi nopostīta. 1915.-1917. g. saspridzināja visas muižu ēkas un 1747. g. celto baznīcu. Sešus kilometrus no Daugavas vairs nebija palicis nevienas celtnes ar jumtu. 1926. g. tika nolemts Lielvārdes pagastam pievienot Rembates muižas centru un daļu zemju. Arī Rembates dzelzceļa staciju ap 1934. g. pārdēvēja Lielvārdes vārdā. 1948. g., kad Latvijā sāka veidot kolhozus, nodibināja arī kolhozu "Lāčplēsis". Lielvārdes novadam laimējās ar tā priekšsēdētāju - Edgaru Kauliņu (1903-1979), kurš pasargāja lielvārdiešus no izvešanas 1949. g. Viņa laikā saimniecība "Lāčplēsis" piedzīvoja uzplaukumu un bija pazīstama ar sakārtoto infrastruktūru un "Lāčplēša" alu, kas savu popularitāti nav zaudējis arī mūsdienās.