Kā vēstī senās fotogrāfijas, Gulbju dīķis, kura veidošana un arī parka iekārtošana bijusi toreizējā pilsētas galvas Kārļa Ūliha iecere, bijis iecienīta apkārtējo vasarnīcu iemītnieku atpūtas vieta. No abām pusēm uz saliņas varēja nokļūt pa diviem tiltiņiem, bet uz saliņas atradies neliels tējas paviljons. Apkārtējo māju iedzīvotāji siltajos vasaras vakaros tur pulcējušies, lai padzertu tēju, patērzētu un laiski paklausītos mūzikas skaņās, kas atplūda no Kūrmājas. Ir zināms, ka dīķa gultne izklāta ar apaļiem, ļoti piemērotiem akmeņiem, taču pēc Otrā pasaules kara, iespējams, mainoties gruntsūdeņu līmenim, ūdens līmenis krities arī dīķī. Pēdējos gados strauji pārpurvojas arī sanatorijas teritorijā esošās zemes, un domā, ka tas noticis līdz ar Ezerkrasta mikrorajona izbūvi Liepājas gruntsūdeņu kārtība izjaukta.
Arī tagad Gulbju dīķis joprojām ir vieta, kur pastaigājas iemīlējušies pārīši, māmiņas ar mazuļiem un sirmgalvji. Senā godība ir zudusi, bet jūras gaiss jau tāpēc nav mazāk svaigs.
3
