Pirmā Pasaules kara laikā Aizkraukle tika pilnīgi nopostīta, tai skaitā arī muiža, kuras dzīvojamā ēka savulaik tika uzskaitīta par Vidzemes baroka meistardarbu.
Aizkraukles kā apdzīvotas vietas vēsture sniedzas tālā senatnē – līdz pat 10. gadsimtam. Savulaik te dzīvojuši gan latvieši un lībieši, gan sēļi un vācieši, ir netiešas norādes arī uz skandināvu iespējamo klātbūtni.
Indriķa hronikā minētā Askrāde ir tā pati Aizkraukle. Vietvārdus Askrāde un Aizkraukle daļa pētnieku saista ar vietu aiz akmeņu krāvumiem, aiz krācēm, jo pie Aizkraukles beigušās Daugavas krāces.
No senākajiem laikiem vēl saglabājušās 13. gadsimta sākumā Livonijas ordeņa būvētās pils drupas. Šajā pilī bijusi kapela lūgšanām, viena no pirmajām reliģiskajām būvēm Latvijā.
Jūtams svars Vidzemes muižniecības dzīvē vairākus gadsimtus bija Aizkraukles dzimtkungiem Šulciem (Ašerādeniem), kuriem piederējušas daudzas apkārtējas muižiņas. Šulcu dzimta vairākās paaudzēs tika uzskatīta par demokrātiski noskaņotu, draudzīgu pret zemniekiem. Arī pēdējais Šulcs tāds bijis, bet zemnieku ienaidu un līdz ar to diezgan vētrainus 1905.gada notikumus izraisījusi baronese, saukta par Suņu Annu.
Pirmā Pasaules kara laikā Aizkraukle pilnīgi nopostīta, tai skaitā arī muiža, kuras dzīvojamā ēka savulaik tika uzskaitīta par Vidzemes baroka meistardarbu.
2
