Sēlpils pilskalns

Sēlpils pilskalnā, Daugavas krastā, iegūtas Latvijā vissenākās liecības par cilvēku. Arheoloģiskajos izrakumos (1963 – 1965, vadīja E. Šnore, A. Zariņa) seno sēļu pils slānī (6. līdz 12. gs.) atsegtas pavardu, celtņu un nocietinājumu paliekas. Augšējā, mūra pils, slānī (13. – 17. gs.) atsegtas četrstūrveida tornis ar apakšzemes eju, sardzes telpa un priekšpils uzbērums (augst. 12 m). Te vācu mūra pils un sēļu koka pils slāņos bija iejauktas krama šķilas, kasīkļi un bultu uzgaļi, kas pēc formas attiecināmi uz paleolīta jeb vecākā akmens laikmeta beigu posmu un datējami ar apmēram 9. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Pilskalns ar pilsdrupām, priekšpili, senu apmetnes vietu un kapsētu redzams Daugavā uz nelielas saliņas, kas izveidojusies sakarā ar Pļaviņu ūdenskrātuves izveidošanu, iepretī Sēlpils luterāņu baznīcai 2km uz Z no Sēlpils. Arheoloģiskajos izrakumos seno sēļu pils slānī te atsegtas pavardu, celtņu un nocietinājumu paliekas. Augšējā slānī - 1373.gadā uzceltās Livonijas ordeņa mūra pils četrstūrveida tornis ar apakšzemes eju, sardzes telpa un 12m augsts priekšpils uzbērums. 13.-17.gs. kapsētā atsegti 234 apbedījumi. Sēlpils pilskalns no 6. līdz 12.gs. bija Sēlijas politiskais un militārais centrs. Ordeņa mūra pils nopostīta Ziemeļu kara laikā 1704.gadā. Pilsdrupas ir zem ūdens, klāt var piekļūt ar laivu. Apskatāms no Daugavas krasta.