Muzejs apraksta un parāda četrus gadsimtus ilgo Rīgas pilsētas ūdensapgādes sistēmu.
Rīgas centralizētās ūdensapgādes pirmssākumi meklējami 17. gs. vidū, kad tika izbūvēta zirgu vilkmes sūknētava un koka cauruļvadu sistēma, pa kuru ūdeni pilsētnieki saņēma tieši no Daugavas.
1863. gadā izbūvēja jaunu čuguna cauruļvadu sistēmu un tvaika sūknētavu augšpus pilsētas Maskavas ielā. 19. gs. beigās šī sistēma vairs neapmierināja izaugušās pilsētas vajadzības un izrādījās, ka Daugavas ūdens neatbilst dzeramajam ūdenim izvirzītajām prasībām. 1883. gadā tika veikti pētījumi un atklāti lieli, labas kvalitātes gruntsūdens krājumi Bukultos, Remberģu un Zaķu muižu teritorijās. 1903.- 1904. gados Bukultu muižas teritorijā izbūvēja gruntsūdens iegūšanas sistēmu, sūkņu stacijas kompleksu pie mazā Baltezera, kā arī cauruļvadus ūdens piegādāšanai uz Rīgu. Baltezera ūdenssūknētava darbu uzsāka 1904. gadā.
Līdz 1935. gadam sūkņu stacija nodrošināja Rīgu ar dzeramo ūdeni līdz 1935. gadā tika uzbūvēta papildus sūknēšanas stacija Zaķu muižā.
Baltezera ūdensapgādes muzejs ir nesaraujami saistīts ar visu Rīgas pilsētas ūdensapgādes sistēmu, kas ir veidojusies gadsimtu gaitā un kurā ietilpst arī arhitektoniski izteiksmīgie Rīgas ūdenstorņi.
