J. Zābera muzejs dibināts 1973.gadā. Jāņa Zābera dzīves un darbības lappuses. Operdziedoņa iedziedāto solodziesmu un operāriju atskaņojumi.
Pusceļā starp Praulienu un Lubānu šosejas malā blakus Aiviekstei stāv nams no laukakmeņiem – muzejs “Vecais Ceplis”.
Pensionēta skolotāja Līvija Zābere ilgi pētījusi arhīva dokumentus un baznīcas grāmatas. Par Zāberu dzimtas rašanos tiek stāstītas vairākas versijas, no kurām krāšņākā ir šāda: lielā Ziemeļu kara laikā kāds zviedrs baltā zirgā piejāj pie “Mālurijām” (māja, kas celta tikai no māla) Druvienā un lepni saka: “Esmu Zābers un es te dzīvošu!” Kāds, kas gadījies tuvumā, bilst, ka te nu gan nekas nesanākšot, te visi miruši no mēra. Tad Pēteris Zābers aizjāj uz Druvienas muižu un sāk tur dzīvot. Pēteris ņem par sievu Mariju un viņiem piedzimst dēls Jānis (1772). Jānim un viņa sievai Maijai (1776) ir seši dēli: Andrievs (1796), Ādams (1801), dvīņi Jēkabs un Pēteris (1803), Jānis (1804) un Viļums (1807). Brāļiem ir kuplas ģimenes, no kurām tad arī plešas plašumā Zāberu dzimtas koks deviņās paaudzēs.
Lai nu kā ar to “iejāšanu baltā zirgā”, bet ar Druvienas muižu sakars ir. Zāberi vairākās paaudzēs ir strādājuši Druvienas muižā: bijuši podnieki, galdnieki, biškopji, skroderi, ķieģeļcepļu vadītāji (Kārli no Viļuma zara barons aizsūtījis uz Austriju, lai labi samācās, kā tie cepļi īsti vadāmi, pēc atgriešanās viņa pārziņā nodod Druvienas, Kalsnavas, Dzelzavas un Lubānas ķieģeļu cepļus), namdari, istabmeitas, kučieri utt. Dzimtā sevišķi daudz ir skolotāju (Līvija Zābere 52 gadus mācījusi fiziku, matemātiku un darbmācību zēniem un šajā ziņā bijusi pirmrindniece republikā), ir celtnieki, arhitekti, mākslinieki (Maruta Brička – māksliniece televīzijā, strādājusi pie filmām “Izpostītā ligzda”, “Aktrise “Ragārēs””, “Saldā indes garša” u.c.), mūziķi, priekšstrādnieki, arī podnieki ir katrā paaudzē. (“Lauku Avīze” 2002. gada 3. augusta numurs).
Par Jāni Zāberu
Pirmie koncerti sākās, kad Jānis Zābers dodas līdzi ganos vecākajam brālim Miervaldim, kā estrāde noder siena šķūņa jumts. Miervaldis Zābers, atceroties šos koncertus mežā, stāsta: “ Kad pļavas bija nopļautas, varēja rāpties uz šķūnīša jumta. No rītiem, kad gaiss bija dzidrs, skanēja labi.” No 1954. gada, kad J. Zābers sāk mācības J. Mediņa mūzikas vidusskolā, viņa balsi iepazīst radioklausītāji, bet no 1957. gada viņš ir J. Vītola konservatorijas A. Viļumaņa klases students.
J. Zābers iedzied daudzas baritonam veltītas dziesmas un ārijas, līdz sākas jaunā tenora biogrāfija. Debija uz lielās skatuves ir Nerabots R. Štrausa operā “Salome”, kam seko Fausts Š. Guno “Faustā”, Gatiņš F. Tomsones “Pūt, Vējiņi”, Vladimirs A. Borodina “Kņazā Igorā”, Bazilio V.A. Mocarta “Figaro kāzas”, Anatolijs A. Dzeržinska “Cilvēka līmenī”, Kavaradosi Dž. Pučīnī “Toskā”, Antiņš A. Žilinska “Zelta Zirgā” u.c. Mākslinieks koncertē gan Latvijā, gan Maskavā, gan Ļeņingradā. Vokālo meistarību papildina Itālijā, no kurienes kā sveicienu dzimtenei atved koncertprogrammu, kas izskan Universitātes aulā 1964. gada 19. jūnijā.
Jāņa Zābera mūžs apraujas 1973. gada 25. martā. Drīz pēc tam Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas docentam Sigizmundam Timšānam , operas solistam Maiguram Andermanim un izcilā dziedātāja novadniekam Mārim Lukaižim rodas doma J. Zābera dzimtajās mājās, kur garām lokās lielceļš uz Lubānu un aiz pļavas līkumo Aiviekste, ierīkot muzeju, lai parādītu mākslinieka nelaikā dzīves svarīgākos mirkļus.
