Pirmās rakstītās ziņas par to, ka ir pastāvējis atsevišķs neliels Mūrmuižas novads ir no 17. gs. 1680. gadā muižu redukcijas laikā zviedru valdība Kārlim Gustavam atņēma visas muižas Vidzemē un iznomāja Rīgas lieltirgotājam Jānim Reiteram. Mūrmuižas nomniece palika tās agrākā īpašniece Katrīna fon Benkendorfa. 1692. gadā Reiteram Mūrmuižu atņēma un to iznomāja leitnantam Kr. Duntenam, kuram vēlāk atņēma īpašuma tiesības. 18. gs. muižas īpašnieki mainījās, to pārdeva un pirka līdz 1843. gadam. Par 49000 sudraba rubļiem muižu pārdeva Augustam fon Kniringam, kas arī bija pēdējā muižnieku dzimta Mūrmuižā. I Pasaules kara laikā un pēc kara dzīvojamo ēku izmantoja krievu armijas karaspēka daļas. Pēc zemes reformas to izdalīja jaunsaimniekiem. Pēc II Pasaules kara šeit atradās kolhoza "Progress" centrs. Muižas apbūve veidojusies ap dzīvojamo torni, kas celts 1588.-1601. gadā Livonijas bīskapam Oto Šenkingam. 1698. gadā muižas inventarizācijas aktā tā izmantošanā minēts pagrabs, 1. stāvā - klēts, 2. stāvs - apdzīvots. 18. gs. savukārt minēts nelietots akmens tornis. Ieeja tajā sākotnēji bijusi 2. stāva līmenī, vēlāk izveidota pašreizējā ieeja. Torņa arhitektūrā ir renesanses stila iezīmes, kas ir vienīgais šāda stila dzīvojamās ēkas paraugs Latvijā. Muižas saimnieciskā dzīve nav bijusi veiksmīga visā tās pastāvēšanas laikā līdz 19. gs. vidum. Līdz ar to muižas apbūve veidojusies 19. gs. vidū, kad uzcelta vienstāvīga mūra kungu māja, kalpu mājas, ūdensdzirnavas un spirta brūzis. Kungu mājā pirms II Pasaules kara darbojās Zentas Mauriņas un agronoma P. Pētersona vadītā Tautas universitātes Mūrmuižas nodaļa. |
1
