Senākās ziņas par Valdgales muižu saglabājušās kopš 14. gs. beigām, kad atsevišķas muižas daļas lēnī saņēmuši Zigfrīds Nuenuss - 1390.g., un Heinrihs Coke - 1396.g., bet 1472. g. - Gregoriuss Hildebolds. 1535.g. Valdgales muižu kopā ar vēl citām pārvaldījumā saņēmis Heinrihs fon Hildesheims. 16. gs. Valdgales muižā minēti vairāki dzimtkungi - Vedigs Hillesheims (1605.g.) un Vedigs fon Frike, kas muižu pārdevis Kurzemes hercoga Fridriha padomniekam Vilhelmam Ditriham fon Tronkvicam. 1913. - 1690. gadā Valdgales muižā saimniekoja Tronkvicu dzimta (Vilhelms Ditrihs fon Tronkvics, viņa dēls Frauenburgas (Saldus) hauptmanis, Kuldīgas oberhauptmanis Fridrihs fon Tronkvics un viņa dēls Jakovs Ludvigs). 1690. - 97. gadā muižā saimniekoja Ilzenes kungs Johans fon Funks, pēc kura nāves viņa meitas apprecējās ar Nurmuižas brāļiem fon Firksiem. Firksu dzimtai Valdgales muiža piederēja līdz pat 1920. gadam (Kristofs fon Firkss - 1697.-1727.g., Jakobs fon Firkss - no 1727.g., Augusts fon Firkss - 1878.-1920.g.). Līdz 1924. gadam kungu mājā dzīvoja Nogales barona Paula fon Firksa dēls Pauls Georgs Ferdinands fon Firkss. 1924.-37. g. kungu māja netika apdzīvota. Kopš 1937. gada muižas kungu māja nonāca Krūmiņu ģimenes īpašumā, daļu saimniecības ēku izmantoja sovhozs "Valdgale". Valdgales muižas ansamblis celts 18. un 19. gs. mijā, daļēji saglabājies līdz mūsdienām un kopā ar parku veido interesantu, Kurzemes novadu raksturojošu kultūrvēsturisku apsaktes objektu. Muižas kompleksā ietilpst kungu māja, vairākas saimniecības ēkas (18. un 19. gs.), 18. gs. beigās iekopts ainavu parks un neogotikas formās celta kapliča (19. gs. b., 10). Valdgales muižas muižnieku dzīvojamā ēka (1) ir garena vienstāva apmesta koka guļbūve uz laukakmens mūra cokola, celta 18. gs. beigās. Ēkai ir divslīpņu kārniņu jumts ar nošļauptiem galiem, vēlāk piebūvēti sānu flīģeļi - 19. gs. sākumā R korpuss, 19. gs. 2. pusē A korpuss (ķieģeļu mūra). Pildrežģa tehnikā galvenajā fasādē izbūvēts mezonīns ar trijstūrveida frontonu (19. gs. sāk.), kā arī viena no gala fasādēm. 19. gs. 2. pusē nama centrālā korpusa R galā tika piebūvēts "ziemas dārzs", kas līdz mūsdienām nav saglabājies. Ēkā saglabājušās vairākas podiņu krāsnis (18. gs. un 18. gs. b.) un manteļskurstenis. Diemžēl interjeru sākotnējā apdare praktiski nav saglabājusies, gājušas bojā daudzas mākslinieciski un vēsturiski vērtīgas arhitektūras detaļas, vien atsevišķās telpās redzama ornamentāla griestu dekora apdare. Ilgāku laiku celtne atradās avārijas stāvoklī - ar daļēji iebrukušiem pārsegumiem, izlauztiem logiem un durvīm, sagrautām krāsnīm. Šobrīd veikta daļēja ēkas konservācija un tā tiek izmantota sabiedriskām vajadzībām |
2
