Centrālais tirgus Rīgā ( 1924.- 1930., Arhitekti P.Dreijmanis un P. Pavlovs, inženieri V.Isajevs un G.Tolstojs) ir grandiozs komplekss, kas sastāv no pieciem paviljoniem, kuru kopējā platība ir 16000 m2 .
Tā ir viena no ievērojamākām 20.gadu būvēm Latvijā.
Tirgus paviljonu pamatā ir cepelīnu angāru konstrukcijas (metāla lokveida kopnes), kuras pēc I pasaules kara nonāca Rīgas pilsētas īpašumā. Veiksmīgi atrisināts tirgus kompleksa pilsētbūvnieciskais un funkcionālais izvietojums, tā iesaiste pilsētas ainavā. Četri paviljoni novietoti rindā, bet viens no tiem perpendikulāri. Pēdējais bija domāts vairumtirdzniecībai. Līdz galam netika realizēta ideja par dzelzceļa atzarojuma pievadīšanu tam. Zem paviljoniem izbūvēti plaši pagrabi ar tuneļu izejām uz kanālu. Preču piegāde tādejādi tika organizēta pazemes līmenī un netraucēja tirdzniecību un satiksmi. Tirgus arhitektūrā jūtama racionālistisko formveides paņēmienu, kā arī neoklasicisma ietekme. Protams, konstruktīvā struktūra lielā mērā noteica būves veidolu un tikai nozīmīgākās daļas, ievērojot celtnes saimniecisko raksturu, varēja pamatoti akcentēt interpretējot art-deco formas.
4
