Baznīca atrodas netālu no Piltenes, ļoti gleznainā vietā pašā Ventas krastā. Ainavu baznīcas apkārtnē papildina skaistu, senu liepu audze (kopumā te ir 7 dižliepas, resnākā koka apkārtmērs 6,4 m – tas bijis dravas koks, stumbram lieli māzeri). Uz Landzes baznīcu no pansionāta ved ošu gatve, kur aug arī bumbiere 2 m apkārtmērā. Pansionāta ēka kādreiz bijusi Landzes mācītājmuiža, te bērnību pavadījis Baltijas vācu dzejnieks un tulkotājs Kārlis Hugenbergers (1784 – 1860). Pie baznīcas atrodas seni apbedījumi. Te apglabāts bijušais Landzes draudzes mācītājs, teologs un vēsturnieks Teodors Kallmeijers (1809 – 1859). Uz dienvidaustrumiem no baznīcas atrodas senkapi, no kuriem jau kopš 19.gs. beigām līdz krasta nostiprināšanai Venta izskalo senlietas.
Baznīcā atrodas ievērojamā Ventspils koktēlnieku darbnīcas meistara Nikolausa Sēfrensa baroka stilā darinātais altāris, kancele un ķestera pults. Tas pats meistars darinājis kokgriezumus arī Liepājas Sv.Annas baznīcai. Pirmatnējais krāsojums nav saglabājies. Baznīcas iekārtojumā kopumā ir daudz barokālu priekšmetu. Pa labi no altāra ir epitāfija (1733) M.Henkam. Ērģeles ar 6 reģistriem darinātas Liepājā 1852. gadā, meistari K.Bitners un V.Bauers.
Patreiz baznīcai būtu nepieciešams remonts, gan iekštelpām, gan arī fasādei.
Landze, domājams, ir viena no divām baznīcām, kuras tika uzbūvētas Kurzemes bīskapijas un Livonijas ordeņa 1252.gadā noslēgtā līguma ietvaros uz tā Vindas (Ventavas) zemēm. Tā pastāvēja jau katoļu laikos, jo Jakobs Polens 1518.gadā tajā nodibinājis vikariju jaunavai Marijai par godu. Dāvinājumu apstiprinājis ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs. Bet līdz Gotharda Ketlera nākšanai pie varas tā jau bija sabrukusi, jo ar 1567. gada 28. februāra rīkojumu viņš liek būvēt baznīcu arī Landzē. Droši vien būvēta tika koka baznīca 1609. gadā tā bijusi vēl samērā labā stāvoklī, tikai, domājams, sākotnēji tā bijusi bez torņa, jo 1678. gadā zvani karājušies, kā no aprakstiem saprotams, atsevišķi stāvošā tornī. 1700. gadā būvēts tornis un 1703.gadā zvani atraduši sev vietu tornī, kas stāvējis baznīcas zelmenī. 1712. gada dokumentos ir teikts, ka baznīca ir gluži jauna, viņai ir dakstiņu jumts, zelmenī ar skārdu apsists sarkani krāsots tornis, kas tur divus metāla zvanus. Baznīcā ir jauni soli, altāris un biktskrēsls. Šis tornis jau 1737. gadā draud iebrukt. 1744. gadā pēc hercoga rīkojuma tiek veikta ievērojama pārbūve. Torni nojauc un uzbūvē no pašiem pamatiem. Tas sākotnēji bijis no koka, 1776. gadā Zūru rentnieks Kristofers Ditrihs Georgs fon Medems liek uzbūvēt jaunu no akmeņiem. Beidzamos atjaunošanas darbus veic Zūru grāfs Gustavs fon Lambsdorfs 1847.-1848.g. un beidzot 1878. un 1909. gadā. Mācītājmuižu, domājams, dibinājis hercogs Gothards un tā daudz cietusi no Ventas krasta izskalošanās. Pastorāta zemes arvien samazinājās, līdz beidzot 19.gs. pirmajā pusē grāfs fon Lambsdorfs, Zūru īpašnieks, piešķir ievērojamas zemes platības un atjaunoja mācītājmuižu tās agrākajā apjomā. Ventas izskalojumi 18.gs. apdraudēja arī pastorātu, kurš toreiz atradies uz dienvidiem no baznīcas, tā kā 1788. gadā pastorātu bija jāpārceļ un to ierīkoja uz ziemeļiem no baznīcas.
1
