Pekas kalns jeb Pilskalns ir viena no visvairāk pētītajām leģendārā Beverīnas pilskalna iespējamās atrašanās vietām. Tas meklējams Gaujas kreisajā krastā uz dienvidiem no Valmieras pilsētas, tagadējā Beverīnas novada Kauguru pagasta teritorijā (agrākais Valmieras rajons). Pilskalnu 11.-13.gs. apdzīvoja Tālavas latgaļi.
Pekas kalns ir ar stāvām malām, apmēram 10m augsts un atrodas netālu no Gaujas. Pilskalna dienvidu pusē ir mākslīgi rakts grāvis, kas šo kalna pusi padarījis visai stāvu un nepieejamu. Agrākajos laikos kalna virsma tikusi arta, tāpēc iespējams, kalns bijis augstāks. 1909. gada izrakumos tika konstatēts, ka pilskalnam bijis salīdzinoši nelielais plakums (70 x 30 m), kurā atrastas vairāku labi saglabājušos guļbūvju paliekas un iespējamā slieteņa vieta. Pilskalna plakums bijis aizsargāts ar divrindu palisādēm (stāvkoku sētu), kas iekšpusē bija aplikta ar biezu akmeņu kārtu [1]. Ēkas bijušas darinātas no egļu baļķiem ar māla klonu un 2 pavardiem un durvju vietu. Kāda cita ēka daļēji bijusi celta no akmeņiem saistot tos ar mālu un tā bijusi pilskalna galvenā celtne.
Izrakumos iegūtas vairākas senlietas — māla trauku lauskas, dzīvnieku kauli, ieroči, naži, makšķerāķi. Šīs lietas lielākoties attiecas uz 9.-12.gadsimtu, bet atrastie veclaicīgie ķieģeļi, kaļķi, jumta kārniņi un četrstūraini māla podiņi liecina, ka ļaudis Pekas kalnu apdzīvojuši arī vēlākos gadsimtos, domājams, arī Livonijas kara laikā. Atrastās senlietas glabājas Krievijas Valsts vēstures muzejā Maskavā.
Pilskalnam atbilstošās kapenes bijušas pie Beitu mājām, kur izrakumos konstatēti uz 11.-13.gs. attiecināmi latgaļu kapi. Gan Avotiņu, gan Beitu senkapi ir iekļauti Valsts nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā.
1
