Viena no rīdzinieku iecienītākajām ūdenskrātuvēm nav dabisks ezers, bet gadsimtu gaitā izveidots mākslīgs dīķis.
Nosaukumu Māras dīķis un Mārupīte ieguvuši no Sv. Marijas dzirnavām, kas rakstos minētas jau 13. gs. Dzirnavas piederējušas Domkapitulam, kuram mītnes vieta bija Rīgas Doms. Latvieši Domu sauca nevis pēc vācu parauga par Sv. Marijas baznīcu, bet gan par Māras baznīcu. Arī dzirnavas tautā ieguva Māras vārdu. Populārais Rutku Tēva romāns Trīs vella kalpi ir pamatā Aleksandra Leimaņa filmai par poļu uzbrukumu Rīgai 1622. gadā un 15 rīdzinieku varonīgo pretī stāšanos un uzbrucēju padzīšanu pie Māras dzirnavām. Tieši te risinājušies spraigie romānā attēlotie notikumi. Mārupīti, kas tek cauri Māras dīķim, līdz 20. gs. sauca par Māras dzirnavu grāvi. Nav zināms, vai agrāk upītei bijis kāds cits, vietējo iedzīvotāju dots vārds. Kad pēc dzirnavu uzcelšanas izveidojās ūdenskrātuve, tā kartēs un plānos ieguva apzīmējumu Sv. Marijas dzirnavu ezers. Dzirnavu ezeru izveidoja, savienojot Medema purva ezeriņus ar kanāliem un ierīkojot slūžas, lai tā nodrošinātu dzirnavām nepieciešamo ūdens daudzumu. Mārupīte vairākkārt mainījusi tecējumu. Būvējot Torņkalna dzelzceļa stacijas mezglu, 19. gs. beigās Mārupīti novirzīja caur tagadējo Uzvaras parku, bet 20. gs. sākumā – caur Arkādijas parku, ierīkojot mākslīgus ūdenskritumus un paplašinājumus. Mārupīte šķērso Zemgales priekšpilsētu, tā ir praktiski vienīgā upīte Rīgā ar relatīvi dabisku gultni.
